Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Viņš mira kā pelnīti pensijā aizgājis vīrs, beidzis Latvijā savas darba gaitas. Viņam bija plāni turpināt kalpošanu Indijā – Latvijas baznīcas misijas laukā. Dievs lēma citādāk un Savu kalpu aizsauca Klusajā nedēļā.

Viņa bērēs nebija augstu valsts varas pārstāvju, lai arī lielākās baznīcas vadītāja bēru apmeklēšana būtu tikai protokola pildīšana. Sava laika ierēdņiem viņš bija pārāk nelokāms, pārāk garīgi tiešs un noteikts. Viņš bija pārāk kristīgs.

Kārlis Irbe bija liela auguma vīrs. Tomēr viņš nebija tikai augumā liels, viņš bija arī garā liels.

Pirmkārt, viņš bija kristietis. Baznīcu vadītājiem vajag būt labiem diplomātiem un lieliem teoloģijas gudrību pārzinātājiem. Tas ir viņu atbildības lauciņš. Tomēr nereti viņiem nedaudz pietrūkst, lai viņi būtu dedzīgi Kristus vēsts nesēji. Kārlis Irbe bija pārliecināts Kristus kalps.

Viņa kristīgā pārliecība sakņojās ģimenē, tēva dziļajā un izdzīvotajā Dieva bijības ikdienā. Šī kristietība pieauga visa mūža garumā. Tā stiprinājās skolas un universitātes gados, tā turpināja ieklausīties un mācīties, arī saskaroties ar Vidzemes kristīgo tradīciju Brāļu draudžu kalpošanā. Varētu sacīt, ka Kārlis Irbe sevī saliedēja šīs divas tradīcijas – Kurzemes mājas kristīgo pamatu un Brāļu draudžu darbību. Tāpēc Kārlis Irbe nebaidījās par Kristu runāt arī tur, kur citiem tas neliktos īsti vietā – starptautiskās sanāksmēs, karojošu ateistu valsts galvaspilsētā un labklājībā slīgstošu mietpilsoņu priekšā. Turklāt Kārlis Irbe ir, šķiet, vienīgais baznīcas vadītājs Latvijā, kurš vienlaikus svētījis Latvijas un kādas ārvalsts (tajā brīdī – Somijas) prezidentus.

Otrkārt, Kārlis Irbe bija savas tautas uzticīgs dēls. Viņš bija lauzies cauri vācu pretstāvēšanai un krievu pāri stāvēšanai. Abi bija viņu lauzuši, bet neviens no abiem viņu nebija salauzis. Viņš nekautrējās no savas tautas. To viņš pierādīja ne vien ar drosmīgu rīcību un pat zobenu studiju laikā, bet arī jukās un grūtībās. Vēl vairāk, viņš nekautrējās tai kalpot. Viņa kalpošanas auglis bija tas, ka latviešiem tapa baznīca visai Krievijai, lai nestu Dieva Vārdu Krievijā izkaisīto bēgļu daudzskaitlīgajam pulkam. Viņam pateicoties, luterāņu baznīca Latvijā tika nostādīta uz droša Vecās un Jaunās Derības pamata, neatraujoties no Kristus apliecinātāju un luteriskās Reformācijas laika mantojuma.

Vai visi saprata viņa dižumu?

Grūti teikt, jo ne vienu vien lietu, par kuru viņš iestājās, var saprast tikai ar laika attālumu. Tā ir ar lielām lietām, to patieso izmēru var novērtēt tikai ar distanci. Viena lieta tomēr liek domāt, ka viņa aiziešanu Latvijas baznīca sajuta kā zaudējumu. Tāpēc viņa bēres bija ļaužu pārpildītas. Tur bija baznīcas darbinieki, tur bija mācītāji, bet vēl svarīgāk – tur bija baznīcēni. Varbūt viņu nenovērtēja Latvijas valsts, bet pie viņa kapa stāvēja ne viens vien ārzemju viesis, lai apliecinātu savu godu dižajam aizgājējam.

Tik daudz par vīru, kuru aiziešanas astoņdesmitgade būs šajā svētdienā. Paldies Dievam par Kārli Irbi!