20.03.2014 15:25

Pierīgas pašvaldības uzskata, ka narkomānija nav problēma, taču HIV un AIDS atbalsta centrā liela daļa klientu ir no tām

Autors  Sollija Lipore
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
"Vairs nevar teikt, ka HIV ir narkomānu un prostitūta slimība, tā var skart ikvienu," uzskata "DIA+LOGS" vadītāja Ruta Kaupe. "Vairs nevar teikt, ka HIV ir narkomānu un prostitūta slimība, tā var skart ikvienu," uzskata "DIA+LOGS" vadītāja Ruta Kaupe. Krišjānis Grantiņš

Parādoties pirmajām ziņām par cilvēku inficēšanos ar HIV un saslimšanas gadījumiem ar AIDS arī Latvijā, sabiedrībā valdīja uzskats, ka tā ir narkomānu, prostitūtu un homoseksuāļu slimība.

Laiks gāja, slimība arvien vairāk izplatījās, un beidzot bija jāsāk domāt, kā to ierobežot. Pirms vairāk nekā desmit gadiem sāka darboties atbalsta centrs visiem, kurus skar HIV un AIDS, – centrs "DIA+LOGS".

Lai gan centra iestāde atrodas pašā Rīgas centrā, tā vadītāja Ruta Kaupe ir no Carnikavas, bet sociālo un HIV profilakses programmu vadītāja Agita Sēja – no Ķekavas. Centra "DIA+LOGS" darbinieces praksē saskārušās arī ar Pierīgas pašvaldību attieksmi, proti, tās bieži vien uzskata, ka novadus narkomānija neskar, ka novadu skolās nav narkotiku lietotāju... Pat tad, ja novada teritorijā tiek atrastas izlietotas šļirces. Taču liela daļa centra "DIA+LOGS" klientu ir tieši no Pierīgas.

Lai mazinātu HIV un citu vīrusu izplatību sabiedrībā, centrs strādā vairākos virzienos. Tajā uz vietas var gan samainīt šļirces, gan veikt analīzes, lai konstatētu, vai persona nav inficēta ar HIV, sifilisu vai hepatītu, gan saņemt psihologa un sociālā darbinieka konsultācijas.

Centrs nodrošina arī mobilo pakalpojumu, proti, katru pēcpusdienu uz Rīgas mikrorajoniem izbrauc autobusiņš ar maināmām šļircēm un medmāsu, kas veic testu uz vietas. Tāpat iestāde nodarbojas ar tā saukto ielu darbu, tas ir, cilvēki, kas pārtraukuši lietot narkotikas, dodas pie to lietotājiem, lai samainītu šļirces un kā līdzīgs līdzīgam stāstītu būtiskas lietas par to, ko darīt, lai neinficētos.

Mērķis bez nereālām ambīcijām

Katrai organizācijai, biedrībai, nodibinājumam ir savs mērķis, uz ko tiekties un ko sasniegt. Arī centram "DIA+LOGS" ir pavisam reāli mērķi, kurus iespējams sasniegt. "Mēs strādājam ar aktīviem narkotiku lietotājiem, un, ja mēs par mērķi izvirzīsim to, ka visi narkomāni pārstāj tās lietot, pabeidz augstskolu, iestājas darbā, nodibina ģimeni, diezin vai ko tādu sasniegsim," spriež R. Kaupe.

"Protams, ir arī tādi gadījumi. Taču, ja mēs izvirzām par mērķi mazināt kaitējumu un narkomāns no smagām narkotikām pāriet uz vieglākām, tas jau ir brīnišķīgs sasniegums – liels solis uz priekšu. Jau tas vien, ka viņi nāk pie mums un ņem tīras šļirces, ir sasniegums. Viņam nav vienaldzīga ne sava, ne citu veselība. Viņš jau ir spēris soli uz pieņemamāku dzīvesveidu."

Nepareizi interpretētā darbība
Neizprotot centra darbību un mērķus, sabiedrībā radies uzskats, ka "DIA+LOGS" atbalsta narkomāniju, jo narkomāniem izsniedz un maina šļirces. "Ir jāsaprot, ka tādā veidā nevar ne palielināt, ne samazināt narkotiku lietošanu. Narkomāns narkotikas lietos tik un tā," uzsver A. Sēja. "Taču jāizsver, kā ir labāk: vai tad, kad mēs iedodam tīru šļirci, lai viņš nenodara kaitējumu sev un citiem, vai arī viņš paceļ no zemes netīru šļirci un lieto to. Tādā veidā var iegūt hepatītu, HIV, vēnu iekaisumu, asins saindēšanos utt., un ārstiem būs šie cilvēki jāārstē."

"Tādējādi pastāv risks arī ārstam saslimt. Aizliedzot narkotiku lietošanu, tā nemazinās, bet aiziet tikai pagrīdē. Ir valstis, kur par narkotiku lietošanu piespriež nāvessodu. Un vai tur nav narkomānu?" retoriski jautā speciāliste.

Riska skartie
Lai labāk izprastu, cik narkotiku lietotāju ir galvaspilsētā un tās apkārtnē, centra darbinieki saka: "Uzskatām, ka Rīgā katrā daudzdzīvokļu ēkā dzīvo vismaz viens narkotiku lietotājs." Lai palīdzētu un atbalstītu, vispirms ir jānodibina pozitīvs kontakts ar cilvēkiem, kurus var skart saslimšana.

"Visi šie cilvēki lielākoties ir pateicīgi par mūsu attieksmi – centrs ir tā retā vieta, kur mēs viņus nenosodām, nemācām dzīvot, ar varu nespiežam mainīt dzīvesveidu. Mēs izturamies pret viņiem ar cieņu un sapratni," stāsta A. Sēja.

Otra lielākā riska grupa ir prostitūtas, bet arī viņu galvenā problēma ir narkotiku lietošana. "Ja šīs sievietes tiek galā ar atkarību, viņas var izvēlēties, turpināt sniegt seksuālus pakalpojumus vai ne. Tās, ar kurām mēs strādājam, 95 % gadījumu ir narkotiku lietotājas. Situācijas ir dažādas: trūkst izglītības, valsts valodas zināšanas ir zemā līmenī, ir trīs bērni, nav kas atbalsta," saka R. Kaupe. Ikviens, kuram nepieciešams atbalsts, var atnākt un saņemt centrā pieejamos pakalpojumus.

Valstiskais regulējums
Latvijā par narkotiku lietošanu draud administratīvā atbildība – naudas sods vai sabiedriskie darbi, bet par to izgatavošanu, pārdošanu, glabāšanu – kriminālatbildība. Taču valsts atbalsts narkotiku lietotājiem ārstēšanas un rehabilitācijas jomā gan vairs nav nekāds. Visi rehabilitācijas centri pieder reliģiskām organizācijām.

"No vienas puses, tas ir labi, bet, no otras puses, daudzi narkotiku lietotāji ar reliģiju savā dzīvē nav saskārušies, tā viņus atbaida. Ja kāds izlemj atmest, nav jau īsti iespēju to izdarīt, jo cilvēkam nav naudas, lai ārstētos par maksu," atklāj A. Sēja. "Kādreiz bija brīnišķīgs valsts centrs, kuram narkotiku lietotāji uzticējās, bet arī tas tagad pieder reliģiskai organizācijai. Arī kodējoties nekas nemainās, jo cilvēks paliek tajā pašā sociālajā vidē un viņa domāšana nemainās. Atkarība ir galvā, un atkarīgam cilvēkam ir tikai divi ceļi – vai nu nomirt, vai pārtraukt lietot. Trešā ceļa nav."

Tiesības klusēt
HIV vīrusa pārnēsātājiem un AIDS slimniekiem ir tiesības savu saslimšanu turēt noslēpumā un pašiem izlemt, kam atklāt faktu par inficēšanos un kam ne. Gan ārstiem, gan centra "DIA+LOGS" darbiniekiem ir jāievēro stingra konfidencialitāte. "Teikt vai neteikt tuviniekiem – tas ir diskutējams jautājums. Runājot par laulāto attiecībām, vienmēr ir jautājums, kāpēc cilvēks izvēlas neatklāt savu slimību laulātajam. Kādas tad ir viņu attiecības? Visbiežāk neatklāj tādēļ, ka baidās no noraidījuma, no atstumšanas," skaidro A. Sēja.

"Arī savā darbā mēs esam ar to saskārušies. Pirms vairākiem gadiem kāds cilvēks atklāja savai ģimenei to, ka ir inficējies, un viņš tika atstumts, ģimene no viņa atteicās. Šādu gadījumu ir daudz, un cilvēki nestāsta par to pat saviem tuvākajiem."

Atbildība par inficēšanu
Latvijā joprojām ir spēkā likums, kas paredz kriminālatbildību par apzinātu inficēšanu ar HIV. Par šo likumu tiek informēti arī cilvēki, kuriem šis vīruss konstatēts. Par apzinātu inficēšanu ar HIV pat ierosinātas prāvas pret medicīnas darbiniekiem.

Tomēr ir ļoti grūti pierādīt, kādā veidā viens cilvēks apzināti inficējis otru. Mums tuvā kaimiņvalstī bija gadījums, kad trīs vīrieši iesūdzēja tiesā dziedātāju par apzinātu inficēšanu. "Ja tests izrādās pozitīvs, mēs motivējam cilvēku vērsties Valsts Infektoloģijas centrā Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā. Šie testi 95 % ir ticami, tomēr apstiprināšanai vajadzīga Infektoloģijas centra pārbaude. Vairs nevar teikt, ka HIV ir narkomānu un prostitūtu slimība, tā var skart ikvienu," saka centra "DIA+LOGS" vadītāja R. Kaupe.

"Uzskatām, ka Rīgā katrā daudzdzīvokļu ēkā dzīvo vismaz viens narkotiku lietotājs," saka Centra "DIA+LOGS" sociālo un HIV profilakses programmu vadītāja Agita Sēja."Uzskatām, ka Rīgā katrā daudzdzīvokļu ēkā dzīvo vismaz viens narkotiku lietotājs," saka Centra "DIA+LOGS" sociālo un HIV profilakses programmu vadītāja Agita Sēja.