Padomju režīms šo dienu ideoloģizēja, bet mūsdienās tā tiek komercializēta, solidaritāti aizstājot ar romantiku un dāvanām par godu sieviešu bioloģiskajai piederībai.
Vai mūsdienu attīstīto valstu sievietes, kuras dzīvo formālā līdztiesības pasaulē, arī ikdienas dzīvē jūtas vienlīdzīgas ar vīriešiem? Kā sievietes skatās pašas uz sevi un kādu redz pasauli sev apkārt?
Uz sarunu aicināju trīs Ogres novada iedzīvotājas. Inese Fecere: strādā "Latvijas Valsts ceļos" par dispečeri. Ir mamma četriem adoptētiem bērniem, kurus audzina viena. Brīvajā laikā raksta blogus un darbojas adoptētāju un aizbildņu nevalstiskajā organizācijā "Azote". Saņēmusi titulu "Latvijas lepnums 2013".
Ilze Mekša: arhitekte, trīs bērnu mamma. Brīvajā laikā kopā ar ģimeni apmeklē kultūras pasākumus, dzied korī.
Edīte Stradziņa: kooperatīvās sabiedrības "Mūsmāju dārzeņi" valdes priekšsēdētāja. Aktīva vietējo zemnieku interešu aizstāve. Darbojas Ogres novada uzņēmēju biedrībā. Mamma četriem bērniem.
– Vai, jūsuprāt, cīņa par sieviešu līdztiesību mūsdienās vēl ir aktuāla? Vai izjūtat dzimuma noteikto diskrimināciju?
I.F.: – Savā ikdienā to neizjūtu, bet, palasot par šo problēmu internetā, secinu, ka joprojām daudzas sievietes izjūt diskrimināciju.
Svarīgi, lai sievietes netiktu nostādītas zemāk kā vīrieši, taču man nepatīk feministiskā tendence, kas nojauc jebkādu robežu sieviešu un vīriešu starpā. Jau pavisam agrā vecumā var pamanīt, ka meitenītes ir savādākas nekā puisīši. Meitenēm patīk rūpēties, viņas ir emocionāli jūtīgākas un vērstas uz attiecībām, puišiem savukārt piemīt vairāk agresijas, tāpēc viņu stiprā puse ir atbalsts un aizsardzība.
Manuprāt, feministes mokās ar mazvērtības kompleksiem un cenšas vīriešiem pierādīt, ka ir tikpat vērtīgas, taču tādā veidā tiek izjaukts dabiskais lomu sadalījums. Sievietes kļūst pārlieku kareivīgas, bet vīriešus vēlas padarīt pārāk maigus. Kad viņas apraksta savu ideālo vīrieti, izklausās, ka viņas sev blakus vēlas vēl vienu sievieti.
I.M.: – Es uzskatu, ka līdztiesība sieviešu un vīriešu starpā nav panākama ar cīņu un pierādīšanu. Daudz mūsdienīgāks veids ir apliecināt savas spējas ar kvalitatīvi padarītu darbu.
Esmu arhitekte, un man celtniecības objektos ir nācies saskarties ar vīriešu nievājošo attieksmi – sieviete, turklāt gados jauna, nevar neko daudz saprast no būvniecības. Kad sāku darboties arhitektūrā, mani ļoti satrauca, ka manu viedokli nerespektē. Šobrīd vairs nemēģinu nevienam neko pierādīt, bet pēc iespējas profesionālāk un godprātīgāk daru to, kas man jādara.
Nevienlīdzīgs atalgojums tiešām ir problēma, taču ne jau tāpēc, ka sievietēm principā maksātu mazāk. Viņas vienkārši paprasa mazāk, jo viņām, iespējams, ir zemāks pašvērtējums nekā vīriešiem.
E.S.: – Latvijā sievietes līdztiesību ir izcīnījušas. Tas redzams, piemēram, valsts līmenī. Mums ir bijusi prezidente sieviete, šobrīd premjerministre ir sieviete. Bet, ja skatās plašāk, ir valstis, kur sievietes joprojām netiek ņemtas vērā.
Lai sieviete strādātu vadošā amatā, jāprot sevi pasniegt. Ar skaldīšanu un valdīšanu vien savu pozīciju noturēt grūti. Savā ziņā vadītājām sievietēm ir vieglāk nekā vīriešiem, jo daba viņas apveltījusi ar smalkāku intuīciju. Viņas nerīkojas tik impulsīvi, bet izvērtē, kuri būs labākie līdzekļi mērķa sasniegšanai.
– Vai mūsu sabiedrībā pastāv kādi dzimumu stereotipi? Varbūt esat izjutušas atšķirību, kā ir būt sievietei Latvijā un, piemēram, Rietumeiropā?
I.F.: – Esmu neilgu laiku dzīvojusi Somijā un ASV. Tur sievietes jūtas brīvākas, uz viņām neizdara tik lielu spiedienu par to, kādām viņām vajadzētu būt. Latvijā no sievietēm sagaida, lai viņas būtu ideālas visās jomās – labi jāizskatās, jābūt veiksmīgām karjerā, jārūpējas par bērniem utt.
Arī vīrieši pie mums ir tādi, kādus mēs, sievietes, esam viņus izaudzinājušas. Ja mēs, esot mātes lomā, pārlieku apkalpojam savus dēlus un esam visu varošas, tad izaugot viņi meklē sievas, kas turpinās darīt to pašu.
I.M.: – Ir dažādi vīrieši un dažādas sievietes, taču Latvijā sievietes, manuprāt, ne tikai izskatās labāk nekā vīrieši, viņas arī veselīgāk dzīvo un vairāk strādā ar sevi. No vienas puses, tas ir labi, taču no otras – rodas situācija, kurā vīriešiem pret mums ir ļoti augstas prasības.
Iespējams, cēloņi tam meklējami vēsturē, kad II pasaules kara laikā tika iznīcināta liela daļa vīriešu, arī izglītotu un inteliģentu vīriešu. Daudzas sievietes bija spiestas vienas apgādāt ģimeni, un šajā situācijā vīrieša (vienalga, kāda) klātesamība tika vērtēta ļoti augstu.
Rietumu valstīs sievietes var atrast sev partneri, arī neatbilstot skaistuma standartiem. Pie mums ārējam izskatam tiek piešķirta pārspīlēta loma. Sieviešu žurnāli par daudz tiražē ideālās sievietes tēlu, toties maz raksta par to, kādam jābūt ideālam vīrietim. Turklāt nākas saskarties ar stereotipu, ka vīrietim nodarboties ar bērnu audzināšanu un izrādīt viņiem maigumu nav pieņemts un ir nevīrišķīgi.
E.S.: – Esmu daudz ceļojusi un varu teikt, ka attieksme pret sievieti dažādās valstīs ļoti atšķiras. Ziemeļeiropā, piemēram, tik daudz neakcentē dzimumu atšķirības, bet Dienvidu valstīs atšķirības ir lielākas. Tur sievieti vairāk "nēsā uz rokām", vīrieši pret viņu izturas pieklājīgāk.
Īpatnība, ko esmu pamanījusi Latvijā, ir pārāk liela uzmanības pievēršana sievietes ārējam tēlam. Vīrietim nolaidība vai paviršība apģērbā drīzāk tiks piedota, bet sievietei nē. Arī "dzeltenā prese" Latvijā sievietes kritizē vairāk.
– Sievietes mūsdienās pilda ļoti daudz dažādu sociālo lomu. Vai jums nav grūti apvienot darbu ar ģimenes dzīvi un izdodas atrast laiku arī sev?
I.F.: – Emocionāli sievietēm ir grūti, jo no viņām ļoti daudz kas tiek sagaidīts, taču praktiskā līmenī dzīve ir kļuvusi vieglāka. Drēbes vairs nav jāmazgā ar rokām, dzīvojot dzīvoklī, arī krāsns nav jākurina.
Man pašai darbu ar ģimenes dzīvi izdodas apvienot gluži labi, jo strādāju galvenokārt pa naktīm. Pie bērniem paliek auklīte, bet es uz kādu laiku varu atslēgties. Būt mājās 24 stundas diennaktī man ir par daudz.
Mans darbs saistīts ar dežūrām pie telefona, tāpēc daudz laika varu pavadīt viena, pārdomāt savu dzīvi. Jau no bērnības esmu diezgan noslēgta. Grūtībās nemeklēju palīdzību pie citiem, bet cenšos pati ar visu tikt galā.
Spēku smeļos attiecībās ar Dievu, jo esmu kristiete. Enerģiju atjaunot palīdz arī bērni. Tā ir mijiedarbība, kurā mēs viens no otra ne tikai ņemam, bet arī dodam.
I.M.: – Savienot darbu ar ģimeni ir ārkārtīgi grūti. Vienmēr kaut kas jāupurē. Taču ne jau bērni vai darbs ir galvenie cietēji. Mēs pašas esam tās, kas ciešam, jo nepārtraukti vainojam sevi par to, ka neesam tik labas, kā gribētos. Darbā un ģimenē varbūt neviens pat to nemana, taču mēs turpinām sevi nosodīt, jo iekšēji jūtamies slikti. Vīrieši visu tver daudz vieglāk.
Ja finansiālā situācija man atļautu, es noteikti strādātu mazāk. Iespējams, darbotos kādā projektā brīvprātīgi. Taču kļūt tikai par mājsaimnieci gan negribētu. Man ir svarīga socializēšanās un prieks, ko gūstu, darot darbu, kas man patīk.
E.S.: – Mēs katra esam savā veidā unikāla. Ir sievietes – patiešām labas mātes, taču viņas nav radītas karjeras veidošanai. Taču ir arī ļoti enerģiskas sievietes, kuras spēj vienlaicīgi būt gan vadītājas un līderes, gan gādāt par ģimeni un bērniem.
Sievietēm daudz lielākā mērā kā vīriešiem piemīt spēja sadalīt uzmanību un darīt vairākas lietas vienlaikus. Taču ļoti svarīgi ir nepazaudēt līdzsvaru. Man pašai palīdz regulāra prioritāšu noteikšana un sekošana līdzi to īstenošanai.
Ja pienākumu sakrājas pārāk daudz, izvērtēju, kas tajā brīdī ir pats svarīgākais, un sāku risināt problēmu. Galvenais – nepieļaut, lai iestājas haoss, jo tad mēs neizdarām neko. Ticu, ka no katras problēmas ir nevis viena, bet vismaz piecas izejas, tāpēc cenšos domāt pozitīvi un jebkurus sarežģījumus uztveru kā mācību.
– Lietas, kuras cenšaties iemācīt un nodot saviem bērniem?
I.F.: – Man šķiet, pats galvenais ir sniegt bērniem apziņu, ka viņi ir vērtība un tiek mīlēti, neatkarīgi no tā, kas viņiem sanāk vai nesanāk. Es pati bērnībā jutos lieka un nevienam nevajadzīga, tāpēc zinu, cik traumējošs ir mīlestības trūkums. Līdz 17 gadu vecumam sirgu ar depresiju un, tikai pateicoties Dieva ienākšanai manā dzīvē, iemācījos būt laimīga.
Par bērnu adopciju izšķīros tāpēc, ka gribējās kādam iedot to, kā bija trūcis man pašai. Es zinu, ka nekad nebūšu ideāla mamma, taču ticu, ka būšu labāka mamma nekā bērnunams.
I.M.: – Man svarīgi, lai laiks, ko pavadu kopā ar bērniem, būtu kvalitatīvs. Ne vienmēr nozīme ir tam, cik daudz laika pavadām kopā, bet kā to darām. Es cenšos saviem dēliem nodot kultūras un morālās vērtības, iepazīstinot viņus ar to, kas man pašai šķiet nozīmīgs.
Nav viegli nodefinēt, ko nozīmē būt labai mammai vai tētim, bet tas noteikti ir kas vairāk par bērnu apģērbšanu un pabarošanu.
E.S.: – Galvenais, ko esmu centusies bērniem nodot, ir morālās vērtības, īpaši mīlestība pret apkārtējiem cilvēkiem, un atbildība. Mēs esam atbildīgi pret tiem, kas mums apkārt, – pret ģimeni, darba kolēģiem, līdzcilvēkiem.
Ja Dievs mums ir uzticējis kādu darbu, mums tas jādara pēc labākās sirdsapziņas, neatkarīgi no tā, vai esam augsta līmeņa vadītāji, vai tikai skrūvējam skrūves. Mani četri bērni ir jau gandrīz izauguši, un viņi bieži bijuši ar mani kopā darbā, redzot manu attieksmi pret lietām.