‒ Vēl nav pagājuši četri gadi kopš Krievijas un Gruzijas kara, bet jau esam kļuvuši par aculieciniekiem Krievijas karaspēka ievešanai Ukrainas teritorijā.
‒ Tas, ko pēdējās dienās redzam Ukrainā, var atsaukties uz visu Eiropu, tostarp Baltijas valstīm. Zīmīgi, ka šogad aprit tieši simt gadu, kopš sākās Pirmais pasaules karš. Tās ir atmiņas, kas vieno visu Rietumu pasauli. Iespējams, tieši tāpēc Krievijas prezidents Vladimirs Putins sastopas ar tik asu pretsparu no pasaules, pat Ķīnas puses. Tas, ka naktī uz otrdienu netika izpildītas Ukrainai izvirzītā ultimāta prasības, tikai norāda, ka šoreiz tik vienkārši nebūs.
Palasot komentārus sociālajos tīklos, redzams, ka daļa latviešu īsti nesaprot, kas notiek Ukrainā. Ir pat tādi, kas aizstāv Maskavu, lietojot Krievijas mediju piedāvātos apzīmējumus "nacionālisti, banderovieši, fašisti". Lai gan ir skaidrs, ka Ukrainā notika tautas sacelšanās pret Viktora Janukoviča mafiozo režīmu, kas izlaupīja valsts kasi, ieskaitot zelta rezerves, izskatās, ka šeit, Latvijā, lielu darbu ir paveikuši Krievijas TV kanāli.
‒ Saukt ukraiņus par fašistiem nekautrējas arī Krievijas Federācijas padomes deputāti, kas balsoja par karaspēka ievešanu kaimiņvalstī.
‒ Šīs metodes, manuprāt, ir Krievijas modernie ieroči. Krievijas Valsts dome ir pieņēmusi vairākus likumus, kas ļauj aizstāvēt savus tautiešus visās valstīs, kur viņi dzīvo. Tautiešiem ārzemēs tiek piedāvāts saņemt Krievijas pases. Arī Ukrainā specvienības "Berkut" kaujiniekiem tiek dalītas Krievijas pases, un ir plānots no Krievijas ziemeļu rajoniem Krimā iepludināt vēl divus miljonus krievu – lai pēc tam balsošanā krievu kopiena varētu netraucēti pieņemt jebkurus Kremlim vajadzīgus lēmumus.
Savukārt krievu kopienas ārzemēs Maskava aicina saglabāt savu identitāti un valodu, bet gadījumā, ja tiks pārkāptas tautiešu tiesības, solīts, ka Krievija viņus aizstāvēs pat ar militāru spēku, nebaidoties iejaukties citu valstu iekšējās lietās. Kā redzams, šobrīd tas notiek Ukrainā.
Domājot par Ukrainu, viena lieta ir pašreizējais konflikts, bet cita ‒ valsts ir milzīgu problēmu priekšā, jo tur daudz mākslīgi sapludinātu tautu ‒ poļu, ungāru, krievu un citu. Taču pamatā Ukraina ir ukraiņu tautas valsts, tādēļ visiem tiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ ir pārcēlušies uz Ukrainu, ir jāciena ukraiņu vēsture, kultūra, valoda un uzmanīgi jāieklausās, ko saka titulnācija. Tas ir vienīgais miera ceļš. Ja kādam tas nepatīk, ir iespēja atgriezties savā etniskajā dzimtenē, pie savas valodas, kultūras un vēstures. Jo citādi tautu sajaukšanās ir ceļš uz katastrofu.
Latvijā situācija ir līdzīga. Ne jau velti mēs dzirdam, ka nākamā aiz Ukrainas var būt Latvija.
‒ Mēs, atšķirībā no Ukrainas, esam NATO un ES dalībvalsts.
‒ To ir grūti pateikt, vai dalība NATO un ES krīzes situācijā spēs mums garantēt neatkarību un mieru. Un kur ir garantija, ka Maskava atkal neizspēlē visādas cilvēktiesību kārtis? Tuvojas 16. marts, un es ar bažām gaidu, kas notiks.
‒ Un kas, jūsuprāt, varētu notikt?
‒ Ja pieņemam, ka sēžam uz pulvera mucas, domāju, ka tas būtu ļoti gudri, ja šogad 16. marta pasākumi tiktu pārcelti citviet. Tā ir ļoti kontraversāla ideja šajā dienā iet pie Brīvības pieminekļa. Tai pretojas pat lielākā daļa leģionāru. Taču 16. marts nacionālajā spārnā tiek uztverts ar tik pārspīlētu entuziasmu, ka par to ir pat bīstami diskutēt.
Bet, atskatoties, kā 16. marts līdz šim ir pieminēts, redzam, ka tā katru gadu ir bijusi no mums pasniegta sviestmaize Maskavas propagandai. Pietiek viņiem atsūtīt pāris TV kameru, un eksplozīvs melu propagandas materiāls, ka "fašisti iet pie Brīvības pieminekļa" pasaules ziņu kanāliem gatavs. Tāda Latvijas nomelnošanas kampaņa izmaksātu simtiem tūkstošu, pat miljons dolāru, bet te – gluži par velti.
Tieši "16.03." TV sižeti Latviju un latviešus Krievijas sabiedrībai ir padarījuši par ienaidnieku Nr.1. Arī pasaulē cilvēkiem tiek nodots tāds pats vēstījums. Ja svaru kausos liekam pārdesmit vēl dzīvo leģionāru, kuriem gribam parādīt godu, un tiem pretī katastrofālos apmēros zaudētu valsts labo slavu, tad, no stratēģijas viedokļa, tas ir nonsenss. Ja Krievija kādā brīdī gribēs uzsākt nopietnu uzbrukumu Latvijai, iespējams, tieši 16. marts var būt starta punkts. Bet pietiktu, ja šo piemiņas brīdi tikai pārceltu uz kādu piemērotu vietu.
Mums kā nelielai valstij ir ļoti jādomā par šīm publiskajām lietām, jo visas politiskās cīņas lielā mērā tiek izcīnītas pasaules mediju telpā. To jau mēs redzam, kā Latvijā tiek ietekmēta tā krievu daļa, kas faktiski dzīvo Maskavas informācijas laukā. Simtiem tūkstošu lielā krievu kopiena tiek turēta pastāvīgā naidā pret visu latvisko, melos par mūsu vēsturi, par mūsu valsts pamatiem un par latviešu valodu kā mūsu kultūras pamatu. Un tam klāt pilnīgi nepieļaujamais fakts, ka pat deputāti un ministri Latvijas krievu TV kanālos regulāri atļaujas runāt krievu valodā, kaut valstī ar likumu paredzēta viena valoda...
‒ Pašlaik daudz tiek runāts par Krievijas maigo varu. Vai pamatoti?
‒ Šodien jāapzinās, ka visa krieviskā TV ir ļoti idealizēta un bīstama. Daudzi to salīdzina ar Gebelsa propagandu. Tāpēc sabiedrībai ir jāpieliek visi spēki, lai šo kanālu translēšana Latvijas teritorijā tiktu pārtraukta. Protams, ja mēs paši gribam, lai meli un svešas idejas neietekmē mūsu tautu.
Mediju pārdošana brīvajā tirgū faktiski ir nodevība un valsts robežu atcelšana. Tā ir aksioma, ka mediji veido sabiedrisko domu. Tie ir šodienas tanki. Cilvēki ar veselu saprātu tā nerīkotos, bet mums ir iestāstīts, ka to prasa demokrātija, ka tās ir kaut kādas "cilvēktiesības".
Taču nekādas tiesības un demokrātiju nedrīkst absolutizēt. Tās tautas, kuras sevi ciena, piemēram, vācieši, aizsargā savas intereses un robežas nerēķinoties, stingri dozējot demokrātiju un visas cilvēku tiesības. Jo svarīgāka par tiesībām ir atbildība. Demokrātija nav pašmērķis, bet līdzeklis, lai sasniegtu tautas labklājību, izaugsmi un drošību. Pašlaik gan neoliberālisms ir visu to sagriezis ar kājām gaisā.
‒ Kā visu nostādīt atpakaļ uz kājām?
‒ Mēs šodien aizmirstam par pamatvērtībām, kas ir tās garīgās vērtības, no kurām veidojas dzīves principi. Un tikai cilvēkam ar principiem jeb sarkanajām līnijām var uzticēties jebkurā jomā – vai mēs runājam par ģimeni, draugu loku, vai atbildību valsts amatos. Ja tur ir cilvēki bez principiem, viss tiek pirkts un pārdots. Jautājums ir tikai par cenu.
Bet sarežģītas problēmas ar lozungiem vien nav iespējams risināt. Vajadzīga atklāta, godīga sabiedriskā diskusija, jo esam tik sašķelti un dezorientēti, ka nespējam pat nelielā pulkā sapulcēties vienotam, konstruktīvam darbam.
Tas ir mans sapnis, ka vienā dienā Latvijā sāktos šādas diskusijas līdzīgi kā hernhūtiešu laikā. Kad viņi ieradās Latvijā, šeit bija 900 krogu, valdīja analfabētisms un viena ciema iedzīvotāji pat nezināja, ka kaut kur blakus ir citi ciemi. Viņi pulcējās piektdienas vakaros, pētīja Bībeli, lūdza Dievu, kopā dziedāja un tad runāja stundām ilgi, līdz nonāca līdz jauniem un konstruktīviem risinājumiem, kā sakārtot savas tautas dzīvi. Tur bija sākums Dziesmu svētkiem, visai mūsu latviskajai kultūrai, saimnieciskajam uzplaukumam un Latvijas valstiskuma apziņai.
Tādas diskusijas ir vajadzīgas arī šodien gan par morāli, gan politiku, lai saprastu to, kas noticis vēsturē, kad bija augsta morāle, un kas notiek, kad nekādu morāles principu nav bijis.
