Pievienotas pēdējās rindkopas aiz pēdējā apakšvirsraksta.
Bet tikai retais pamana pavisam sīciņās priedītes, kas, konkurējot ar zāli un sūnām, aug turpat blakus, lai kļūtu par lielu priežu mežu. Protams, celmus pamanīt vieglāk nekā mazu priedīšu galotnes.
AS "Latvijas valsts meži" (LVM) sola, ka meži no Latvijas neizzudīs, un LVM valdes loceklis Edvīns Zakovics intervijā saka: "Meža pietiks tik ilgi, kamēr saprātīgi šo resursu izmantosim."
– Dažbrīd rodas iespaids, ka Latvijā meži tiek vienkārši izzāģēti.
– Meža ciršanā nekas nav mainījies vismaz pēdējos 50 gadus. Mežsaimniecība, tostarp koku ciršana, ir ilgtspējīga. Mēs drīkstam izcirst ne vairāk par to, kas pieaug, atstājot rezerves, kas saistītas ar vides kvalitāti, piemēram, vecos mežus ar dabas vērtībām, piepilsētas mežus ar iedzīvotāju atpūtas vietām.
Šobrīd varētu šķist, ka ir daudz izcirtumu. Taču situācija kopš padomju laikiem, kad valstī un arī mežsaimniecībā valdīja totalitārisms, ir mainījusies tikai vienā ziņā. Tolaik gar ceļiem obligāti bija jāatstāj meža joslas, un iemesls bija pavisam vienkāršs – ja sākas karš, var ātri tikt pie kokmateriāliem. Dziļāk mežos mežsaimniecība norisinājās tāpat kā tagad: rēķināja ciršanas apjomus, nocirsto atjaunoja, retināja. Šobrīd tādu ierobežojumu nav – mēs netaisāmies ne karot, ne slēpties, līdz ar to ciršana ir pievirzījusies tuvāk ceļmalām un ir sabiedrībai labāk redzama.
Redzam, ka vienu gadu tiek nocirsta viena sleja, citu gadu nākamā, bet, ja ieskatāmies labāk, redzam, ka izcirtuma vietā ir jaunaudze. Latvijā likumdošana meža jomā ir viena no stingrākajām Eiropā. Princips ir vienkāršs: ja, piemēram, es gribētu izzāģēt meža gabalu, neiestādot vietā jaunus kociņus, es otrreiz to vairs nevarētu darīt. Ir jāpaiet 3–5 gadiem, un tikai tad es varu cirst blakus. Jebkuru meža īpašnieku uzrauga Valsts meža dienests, un tikai viņi dod atzinumu par jauna meža sastādīšanu un atļauju vecā meža turpmākai ciršanai.
– Kur paliek Latvijas nocirstie meži?
Pirmkārt, visu, ko no mežiem iegūstam, izmantojam tautsaimniecībā: no baļķa gatavo dēļus, no bērza finierkluča – finieri, arī mazo koku atgriezumi un skujas tiek izmantoti. Otrkārt, tādējādi tiek radītas darbavietas. Koks no meža ir jānogādā pārstrādes uzņēmumiem. Un šajā garajā koksnes pārstrādes ķēdē ir nodarbināti daudzi cilvēki. Savukārt šķeldu izmanto kā kurināmo. Mums nav jāpērk nafta, mazuts, gāze, kas nav Latvijas resurss, bet mēs varam izmantot savu sasmalcināto koksni, ko pēc tam atkal atjaunojam.
– Kāds no tā ieguvums Latvijas ekonomikai?
– Vairāk nekā 90 % gatavās produkcijas – dēļi un mēbeles – tiek eksportēta. Latvijā ir divi miljoni iedzīvotāju, un mēs katru dienu nepērkam skapi vai galdu. Baļķus tikpat kā vairs neeksportējam, bet pārstrādājam uz vietas, atkal nodrošinot darbavietas. Galvenokārt šeit tiek sazāģēti brusas dēļi, daļu no tiem var izmantot celtniecībā, bet četrkantainas brusas piedāvājam mēbeļražotnēm. Eksportējam jau gatavus loga rāmjus, palodzes. Par šo koksni maksā ārvalstu pircēji, un mēs par saviem mežiem saņemam valūtu.
Kopš neatkarības atjaunošanas koksne ir vienīgā joma, kur esam eksportējuši visvairāk. Piemēram, ja nopērkam ārzemju minerālūdeni, mēs maksājam ārzemju ražotājam. Ar koksni ir otrādi – ārzemju nauda nonāk Latvijā.
– Cik ilgam laikam mežu, ko zāģēt, pietiks?
– Tik ilgi, kamēr saprātīgi šo resursu izmantosim. Nesaskatu nekādas bažas, ka nākamajiem 100 gadiem vai ilgāk mums būtu koku resursu trūkums. Vispirms cilvēkiem vajadzētu saprast, kā meži tiek atjaunoti. Pieņemsim, ka jums ir mazdārziņš, ko jūs kopjat: pavasarī iesējat, rudenī novācat un uzarat zemīti nākamajam gadam. Pavasarī atkal stādāt.
Mežā viss ir līdzīgi, tikai tas notiek daudz ilgāk. Izcirtumus mēs vienu gadu atstājam kā kailcirti. Tas saistīts ar bioloģiskām norisēm. Zaļos celmos iemājo kukaiņi, kas tur barojas. Ja blakus būs iestādīts jaunais kociņš, kukaiņi apgrauzīs arī to, un tas nokaltīs. Savukārt pēc gada, kad visi celmi ir sakaltuši, kukaiņiem tie vairs nav interesanti. Tad mēs sagatavojam augsni: uzaram, iestrādājam zemē sakaltušos zarus un celmus un iestādām jaunos kociņus. Tā ir mākslīgā atjaunošana. Tā tiek atjaunotas priežu, egļu, reizēm arī bērzu audzes. Ir arī dabiskā atjaunošana, piemēram, nocērtot bērzus, tiem pēc gada ataug atvasītes, un veidojas jauna bērzu audze. Šādi atjaunojam arī apšu, melnalkšņa, baltalkšņa audzes.
Faktiski gan ciršana, gan atjaunošana notiek ļoti līdzsvaroti. Piemēram, Latvijā ir noteikts skaits audžu, ko vecuma dēļ drīkst cirst. Mēs cērtam tikai nelielu daļu no šīm audzēm – garākā periodā, bet vienmērīgā apjomā. Mums ir noteikts skaits priežu un egļu mežu, šīs proporcijas mēs nemainām.
– Sabiedrība uzskata, ka par maz ir veco mežu, ka tos vajag saglabāt. Tāpat dzirdēts, ka mežsaimniecībā vairāk varētu izmantot ainaviskās vai retinošās cirtes.
– Jā, noteiktos apjomos mēs šos vecos mežus turam rezervē. Tajos ir arī bioloģiskā vērtība. Atstājot bērzu necirstu 90 gadu, tas sabrūk. Jābūt arī šādām audzēm, lai cilvēki var redzēt, kā vecais nobrūk un vietā nāk jaunais. Taču tautsaimniecībā tas nav izmantojams. Nav universālas metodes cirst izlases cirti vai kailcirti, katrs gadījums ir individuāls, kas jāizpēta.
Izlases cirte ļoti laba ir eglei: atstājam egles, sabirst sēkliņas, un kociņi aug. Bet eglei saknes ir zemes virspusē, tādēļ izretinot ir liels risks, ka vētrā tās tiks izgāztas. Tāpēc ir jautājums par izlases vai kailcirti. Ainaviskā cirte nav mežsaimniecība, tā ir cilvēku vajadzība – meža iztīrīšana, lai veidotu skaistu skatu. Tas piemērots vietām, kur cilvēki grib redzēt skaistu ainavu, piemēram, Gaiziņkalnā, lai kalna galā var redzēt apkārtni un priekšā nav lielo koku.
– Pašvaldības sūdzas, ka LVM ar savu smago tehniku izbojā ceļus.
– Gadu pirms plānotās meža ciršanas mēs ar attiecīgo pašvaldību slēdzam vienošanos par to, ka cirtīsim šajā teritorijā mežus. Pirms darbu sākšanas kopā ar pašvaldību izveidojam komisiju un konstatējam ceļa stāvokli. Ar līgumu pārņemam šo ceļu savā lietošanā, bet, kad beidzam cirst, to sakārtojam un atdodam atpakaļ pašvaldībai. Šādi mēs strādājam jau no 2009.gada. Tādus līgumus mēs slēdzam ar visiem attiecīgā ceļa īpašniekiem.
Arī tad, ja būvējam savus ceļus mežā, izbūvējam tos garākus – līdz asfaltam. Iemesli, par ko sūdzas pašvaldības, varētu būt divi: pirmais – ka tiešām esam vainīgi, bet tad esam izveduši tikai vienu vai divas kravas, un šādā gadījumā esam gatavi sakārtot šo ceļu; otrais – bieži vien, ieraugot kaut kādu tehniku mežā, cilvēki domā, ka tur strādā LVM, bet tie ir privātie īpašnieki.
– Vai LVM pārdod vai iepērk mežu platības?
– Mēs no saviem mežiem nepārdodam nevienu hektāru. Ir atsevišķi gadījumi, kad valsts atsavina mežus, bet tas ir tikai ar Ministru kabineta lēmumu un parasti notiek valsts funkciju nodrošināšanai – ceļu izbūvei, infrastruktūrai. Taču tie ir reti gadījumi. Toties mēs pērkam mežus vai zemi, kuru var izmantot meža audzēšanai.
– Kā jūs vērtējat privātīpašnieku saimniekošanu viņu mežos?
– Man ir 25 gadu pieredze šajā nozarē, un varu teikt, ka privātmeža sektors šobrīd ir ļoti attīstījies. Meža īpašnieks neatļausies zāģēt kaut ko, kas ienāk prātā. Tas ir tas pats, kas šaut sev kājā.
Pēdējā laikā arī privātajā sektorā ienāk lielas ES naudas meža kopšanas atbalstam, meža ierīkošanai, atjaunošanai. Pateicoties šim finansējumam, mežsaimniecība privātajā sektorā arī ir ļoti kvalitatīva.
Ko nozīmē Meža dienas?
Tas ir pasākumu kopums sabiedrības izglītošanai par to, cik svarīgs cilvēkam un tautsaimniecībai ir mežs. Meža dienu aizsākums meklējams jau 1928.gadā Varakļānos. Tas liecina par to, ka mežs ir bijis svarīgs vienmēr. Meža dienas ir dziļi iesakņojusies tradīcija. Tās notiek pavasarī – meža stādīšanas periodā –, kad visdažādāko profesiju pārstāvji brauc un stāda mežu. Tagad arī gan stāda, gan sakopj, iztīra no atkritumiem. Meža dienas gaida gan to organizatori puses, gan iedzīvotāji. Man kā meža nozarē strādājošam par to ir tikai prieks!
Vēl mums ir kāds piedāvājums ģimenēm, proti, mēs piedāvājam iespēju pašiem braukt pēc Ziemassvētku eglītes uz mūsu mežiem. LVM meži ir aptuveni 50 km rādiusā ap Rīgu un apzīmēti ar dzeltenām atpazīstamības zīmēm. Ziemassvētku eglītes pušķošana ir tas, ko bērni vienmēr gaida. Bet pirms tam ir tradicionāls gājiens ar tēvu uz mežu eglītei pakaļ. Bērnam tas ir vesels piedzīvojums, gandarījums, prieks, emocijas. Mēs gribam dot iespēju ģimenēm izbaudīt šo mirkli. Ģimene nebrauc tikai pēc eglītes, viņi pastaigā pa mežu, iepazīst to, kaut ko ierauga, kopā atpūšas.
AS "Latvijas valsts meži" valdes loceklis Edvīns Zakovics: "Nav universālas metodes – cirst izlases cirti vai kailcirti. Katrs gadījums ir individuāls."
