Atzīmējot šo skaisto dzīves brīdi, pirmdienas rītā Dievnamā tika noturēta Svētā Mise un jubilārs, kurš Ogres draudzē par vikāru kalpo jau gandrīz divus gadus, sludinot ogrēniešiem Dieva mīlestību, uzklausīja daudzus jo daudzus sveicējus un laba vēlējumus. Nepilnu divu gadu laikā ogrēnieši jau paguvuši iemīlēt un iepazīt vikāru Ivaru Babri, kurš daudziem līdzās bijis gan prieka, gan bēdu brīžos.
Bērnība aizrit cieši pie dabas
Ivars Babris dzimis Rēzeknes novada Dricēnu pagasta Primalnieku sādžā. Bērnību aizvadījis lauku mājās, cieši pie dabas. "Man ļoti patīk tā vide, kur esmu dzimis un audzis. Bērnībā un jaunībā daudz laika pavadīju laukos, kur dzīvoja vectēvs un vecmamma pa tēva līniju. Vērojot viņu kluso un sakārtoto dzīvi, radās vēlme it visā to atdarināt un kļūt par saimnieku vectēva mājās. Patika vienkāršā, bet labi sakoptā lauku sēta un tās apkārtne, lopiņi un saimniecība, kur varēju sevi radoši realizēt.
Vēl šodien līdz mūsu mājai, kur tagad ar ekoloģisko lauksaimniecību nodarbojas mans dvīņu brālis Aivars, nav ceļa. Aptuveni 3,5 kilometri jāiet kājām – ceļš ar auto izbraucams tikai vasarā, kad ir izžuvis sauss. Faktiski par to ļoti priecājos. Man ir kluss sapnis pensijas gadus aizvadīt mierā un klusumā – savās dzimtajās mājās un draudzē," saka Ivars Babris.
Dievnama apmeklējums rada īpašas sajūtas
Īpašas priestera bērnības un jaunības dienu atmiņas saistītas ar baznīcas apmeklējumiem. Došanās uz Rogovkas (Nautrēnu), Dricānu vai Pilcenes baznīcu vienmēr notika, izmantojot zirgu, ko Ivara vectēvs jau sestdienas vakarā kopa, lai tas svētdienā izskatītos pēc iespējas labāk.
"Īpašas izjūtas sagādāja ieiešana baznīcā un dievkalpojuma norise. Sajūtas veidoja noslēpumainības, baiļu, kauna, izbrīna, samulsuma un iekšējā prieka jūtu kokteilis. Dievkalpojumā vienmēr gaidīju Svēto Rakstu lasīšanas un sprediķa daļu, lai redzētu priestera erudīciju. Īpašas izjūtas izsauca Grēksūdzes Sakraments, kas bija jāpieņem katru reizi, kad ieradāmies baznīcā," atceras Ivars. "Gatavošanos grēksūdzei pavadīja godbijības apziņa, ka pašai grēksūdzei jānorit atklātības, godīguma un pazemības gaisotnē un pēc Grēksūdzes Sakramenta pieņemšanas iestājās miers, kas ļāva izjust piederību savai draudzei."
Izvēlas kļūt par inženieri
Mācoties vidusskolā, nostiprinājās apziņa, ka tuvojas dzīves krustceles, jo būs jāizvēlas profesija, kas kalpos visai dzīvei. "Diemžēl vidusskolas periodā bija tāds sajukums manā galvā par turpmāko dzīvi, ka vēlmes, kas radās, darīja neiespējamu izvēli, lai pēc vidusskolas beigšanas iestātos Rīgas Garīgajā Seminārā un mācītos teoloģiju. Līdzās vienai no spēcīgākajām vēlmēm saimniekot vectēva mājās parādījās manis paša slāpēta tieksme pēc dzīves drauga.
Atceroties šo periodu, šodien varu teikt, ka vecpuiša sindroms manī jau agrā jaunībā bija kā Dieva dota gudrība, lai tūlīt kritizētu meiteni, kas parādījās kā favorīte manu mīlestības jūtu perspektīvā. Visām bija kāda vaina, kas liedza man uzrunāt potenciālo partneri. Beidzot vidusskolu, apjukums manu vēlmju un jūtu haosā lika izvēlēties inženiera specialitāti. Tam par pamatu kalpoja arī tētis, kurš bija laba inženiera piemērs, salīdzinot ar priesterību, kam bija ilūziju, neziņas un nepopularitātes aura sabiedrībā," atceras priesteris.
Turpina svētdienās apmeklēt Dievkalpojumus
Ivara studenta gadi aizritēja Latvijas Lauksaimniecības universitātē, kur viņš ieguva inženiera kvalifikāciju mašīnbūvē un darba gaitas uzsāka padomju saimniecībā dzimtajā pusē, tomēr tas nebija īstais aicinājums. "Sociālā vide, kurā nokļuvu, man likās garīgi pagrimusi. Gribējās bēgt no trulās realitātes. To izdarīju, tikko biju atstrādājis savu studenta stipendiju, nomainot lauksaimniecības priekšnieka darbu pret skolotāja.
Nokļuvu inteliģences vidē, bet arī tur mans gars nerada mieru un iepriecinājumu. Atkal un atkal domas atgriezās pie iespējas kļūt par priesteri. Līdzās šīm cēlajām vēlmēm, protams, manī rosījās arī negatīva rakstura vēlmes, kuras tajā laikā vairākumā gadījumu izrādījās daudz "saldākas" nekā cēlās. Būšu liekulis, teikdams, ka netika baudīts "aizliegtais auglis". Tieši otrādi, esot prom no vecākiem un vecvecākiem, iespēja iet grēcīgo vēlmju pavadā pieauga, bet mani pārsteidza tas, ka, viegli baudot dzīvi, manī saglabājās nepārvarama vēlme pēc svētdienas dievkalpojuma, kas gandarījuma sajūtu atstāja uz visu nedēļu līdz nākamajai svētdienai. Neizprotamu prieku izsauca tālais ceļš (aptuveni 10 kilometri, ko bieži gāju kājām) no Dricānu baznīcas līdz lauku sētai, kur tajā laikā biju kļuvis par likumīgu saimnieku (vectēva vecuma nespēka dēļ, bet vecmamma jau bija mirusi)," atceras Ivars Babris.
28 gadu vecumā iestājas Rīgas Garīgajā Seminārā
Par izšķiršanos pieņemt lēmumu doties uz Rīgas Garīgo Semināru kļuva kāds notikums vēlā rudens vakarā. "Zemi klāja salna, un debesīs spīdēja mēness. Man nācās iet pāri pļavai, lai pārvestu mājās zirgu un novietotu kūtī. Mani pēkšņi pārņēma spējš, aumaļains un savāda rakstura prieks, kas lika justies, ka tūlīt aizlidošu debesīs... Tā bija absolūta viegluma sajūta, kuru var raksturot kā "garantijas saņemšanu pestīšanai". Tajā brīdī parādījās vēlēšanās lūgties balsī "Tēvs mūsu..." un izgaršot lūgšanas vārdus, kas radīja savādu saldmi un sāka mani pildīt ar pārliecību, ka varu vectēvu vienu atstāt mūsu lauku sētā (brālis tad dzīvoja pie savas līgavas viņas tēva mājās).
Biju pārliecināts, ka Dievs visu sakārtos un nevienam nenāksies ciest manas izvēles dēļ par labu Viņam. Lai gan savu aicinājumu darboties priesterībā saņēmu jau agrīnā padsmitnieka vecumā, pie tās tiešas realizācijas ķēros tikai 28 gadu vecumā, kad iestājos Rīgas Garīgajā Seminārā, un tagad kā priesteris esmu dziedināts un laimīgs, papildinot dzimtas priesteru saimi, kur pašlaik priesterībā strādā pieci priesteri, starp viņiem arī V.Em. Jānis Kardināls Pujats. Dzimtā par priesteriem darbojas divi brāļi Pujati, divi brāļi Petrovski un tagad arī es (zinu, ka dzimtā ir arī divi miruši priesteri). Mērķi sasniegt priesterību izvēlējos apzināti, tāpēc izšķirties par pirmo svētību pakāpi – diakonātu nenācās grūti," stāsta Ivars Babris.
Pa ceļam uz Latgali paliek Ogrē
Pirmā Ivara Babra darbavieta bija Krāslavas katoļu draudze, kur strādājot viņš 1998. gada 13. decembrī tika iesvētīts par priesteri un pildīja vikāra pienākumus. "Garīdznieka kvalitātē man nācies strādāt arī otrā Latvijas pusē – Liepājā, kur cilvēkiem ir pavisam cita mentalitāte. Lai uzrunātu kurzemniekus, man vajadzēja mainīties, bet bija pārāk maz laika, lai to izdarītu, tāpēc darbs Kurzemes pusē nesekmējās, un Dievs man norādīja virzienu atpakaļ uz Latgali. Tolaik piezvanīja priesteris Konstantīns Bojārs un lūdza apstāties Ogrē uz mēnesi, lai priesterim Andrejam Trapčukam dotu iespēju baudīt atvaļinājumu.
Iespaids par Ogres draudzi izveidojās ātri, un to es parasti raksturoju lakoniski – Ogres draudzē ir vairāk Latgales nekā pašā Latgalē, jo draudzes sastāvā ir ļoti daudz katoļu. Tā nu šeit esmu jau gadu un septiņus mēnešus, savas priesterības 15 gados otro reizi kļūstot par vikāru. Man ir izveidojušās brīnišķīgas attiecības ar draudzes prāvestu K. Bojāru. Mūsu attiecību pamatā ir savstarpējas cieņas, uzticēšanās un darba mīlestības faktors. Vikārs var dzīvot nedaudz laiski tajā nozīmē, ka ir atbrīvots no draudzes saimniecisko lietu kārtošanas, nodoties darbam, ja tā var teikt, savā profesijā – būt par garīdznieku.
Tiesa gan, tik intensīvs darbs kā Ogres draudzē, kas ir viena no lielākajām Latvijā, lauku draudzēs nebija. Šis temps man ļoti patīk, jo pilnā apmērā varu realizēt sevi profesijā. Priestera ikdienas dzīve jau nesastāv tikai no dievkalpojumiem, patiesībā darba laiks ir nenormēts un dažkārt nākas strādāt arī vakara stundās, piemēram, ar jaunajiem pāriem, kas pirms laulībām nāk uz nodarbībām. Ja vasarā jāsalaulā vairāk nekā 40 pāri, tad ziemas laikā jāatrod vismaz 10 stundas, lai ar katru pāri tiktos," atklāj priesteris.
Patīk braukt ar riteni un dziedāt
Jautāts, vai priesterim ir arī kāda aizraušanā ārpus darba, I. Babris stāsta, ka brīvajā laikā viņam kā garīgā atslodze un nopietns fizisks treniņš, lai uzturētu sevi labā fiziskā formā, jau 15 gadus ir riteņbraukšana. "Ogrē esmu aizvadījis divas vasaras. Pirmajā vasarā devos izbraukumos pa Zilajiem kalniem, bet pagājušajā gadā sāku braukt pa molu gar Daugavu līdz pat Ikšķilei un atpakaļ. Izmetot kādu līkumiņu, dažkārt vienā reizē sanāk nobraukt pat 40 – 50 kilometrus. Man patīk braukt vakara vai pat nakts stundās, ieklausīties nakts skaņās un reizēm braucot dungoju vai pat skaļi uzdziedu. Arī mūzikai manā dzīvē ir liela nozīme.
Iespējams, ja nebūtu kļuvis par priesteri un vairāk būtu strādājis pie savas muzikalitātes izkopšanas, varētu kļūt par dziedātāju vai kāda mūzikas instrumenta spēlētāju. Es, protams, nedziedu tādā profesionālā līmenī, lai sniegtu estētisku baudījumu, izpildot izcilu garīgo mūziku, bet mani visu dzīvi pavadījusi tautas dziesma un arī estrādes mūzika. Ja man iepatīkas kāds šlāgerītis, es to iestudēju, ierakstu mobilajā telefonā un dziedu līdzi.
Kad aptuveni pirms septiņiem gadiem strādāju Baltinavas draudzē, tur nodibinājām ansamblīti un ar garīgo mūziku, psalmiem uzstājāmies pagastu kultūras namos. Mums bija profesionāla ērģelniece Anastasija Ločmele, kura psalmus salika trijās balsīs. Labprāt tiekos arī ar grupām, kas sniedz koncertus baznīcā. Nesen Ogrē viesojās vokāli instrumentālā grupa "Ex Animo". Pēc Svētās Mises viņi nodziedāja dažas savas dziesmas, un es mazliet pierepoju, piemēram, tādu tekstu – "Dievs ir labs, Dievs ir labs, jo viņš Izraēļa tautu četrus tūkstoši 500 gadu atpakaļ izveda no Ēģiptes zemes.". Mūziķi bija patīkami pārsteigti – priesteris dzied! Saņēmu piedāvājumu, kad grupa ierakstīs jaunu disku, ierunāt kaut ko repa stilā. Atbildēju – ja spēšu viņiem turēt līdzi, kāpēc gan nē, varam mēģināt," smaida I. Babris.
Var atnākt un vienkārši uzsākt dialogu ar Dievu
Jautāts, ko varētu novēlēt tiem, kas grib ienākt Dievnamā, bet kādu iemeslu dēļ neuzdrošinās to darīt, priesteris saka: "Var nenākt uzreiz uz Dievkalpojumu, bet vienkārši ienākt baznīcā un šeit kādu brīdi pakavēties, apstāties dzīves steigā, jo Dievu var saklausīt tikai klusumā. Tas apgabals, kurā Viņš mūsos runā, ir sirdsapziņa. Ja cilvēks ienācis baznīcā, iedalījis Dievam pusstundu un, aprodot ar apstākļiem, kaut vai pēdējās desmit minūtes spēj kaut ko Dievam klusībā pie sevis pateikt, tad sāk darboties sirdsapziņa, norādot, kas tajā dienā darīts slikti vai nepareizi, ko var darīt citādi.
Izejot no baznīcas, cilvēks jau ir Dieva vadīts. Lai sadzirdētu sirdsapziņas balsi, nav pat jāzina Dieva baušļi, tāpēc katram, kurš dodas garām baznīcai, noteikti ir vērts šeit iegriezties, nostāties altāra jeb sakramentālā Dieva priekšā un vienkārši uzsākt dialogu, kā nu katrs prot, un to droši var darīt bez jebkādām iemaņām. Tikai Dievā mēs esam stipri," sarunas noslēgumā saka priesteris Ivars Babris.
Jubilārs, Ogres Sv. Meinarda Romas katoļu draudzes vikārs Ivars Babris kopā ar savu dvīņubrāli Aivaru.