Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Taču tas, ko redz ārsts, ir aisberga redzamā daļa, uzskata Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas psihoterapeite Gunta Andžāne, piebilstot, ka ārstēšanu patiesībā vajadzētu sākt ar ģimeni, saprast, kā savest kārtībā pieaugušo dzīvi.

‒ Cilvēki cīnās par vietu zem saules, dzenas pēc labklājības, baidās par to, kas būs rīt, reizēm paliek bez darba. Un tad daudz apcerētā pieaugušo psiholoģiskā nedrošība ģimenē atspēlējas uz bērniem.
‒ Pie psihoterapeita bērni nonāk katrs ar savu, īpašu stāstu. Bet tas, ko mēs redzam, ir tikai aisberga redzamā daļa: bērns raud, niķojas, neklausa, ir dusmīgs, bet patiesībā viņš ir saslimis, jo uzkrātās sajūtas ir pārvērtušās sāpēs. Ārsts bērnu izmeklē, iedod zāles, nosaka diagnozi, izstāsta, kas jādara, cerot, ka arī vecāki grib, lai bērns kļūst vesels. Taču cilvēku paradumi tik viegli nemainās.

Bet ir reizes, kad bērna slimība ir sava veida atbrīvošana gan bērnam, gan pieaugušajam. Bērns redz, ka mātei darbā ir grūti. Arī mazulim pašam negribas iet uz bērnudārzu. Viņš raud, arī mammai nav priecīgs prāts. Un tad bērnam dārziņā pēkšņi paaugstinās temperatūra. Tas ir iemesls, lai mātei nevajadzētu iet uz darbu. Bērns, mīlot savus vecākus, gluži neapzināti saprot, ka ir izdarījis kaut ko labu. Tad viņi abi ar mammu ir mājās, nekur nav jāiet, nav jāievēro nekādi noteikumi, var pagatavot kaut ko garšīgu, pasēdēt uz dīvāna un paskatīties televizoru, palasīt grāmatiņu. Abi ir laimīgi, jo abiem ir labi.

Ja slimība ir viegli ārstējama, viss uz laiku ir kārtībā, līdz brīdim, kad jāiet cīnīties katram savā frontē. Un tad kādu dienu bērns redz, ka mamma atkal ir nelaimīga...

‒ Tomēr parunāsim par dusmām, kas tiek izgāztas pār bērnu...
‒ Ir četri vardarbības veidi: emocionālā, fiziskā, seksuālā un bērna pamešana novārtā. Nu tiem klāt nācis vēl viens ‒ hiper­aprūpēti bērni. Tas nozīmē, ka bērns ir tik tālu izlutināts, ka pats vairs nezina, ko no vecākiem gribēt. Tādu gadījumu kļūst arvien vairāk. Ja pirmajos četros gadījumos bērns labprāt pieņem ārsta palīdzību un viņam kļūst vieglāk, tad ar tādu hiperaprūpēto neko nevar sarunāt. Viņš jūtas visvarens, zina, ka visu var atļauties. Arī vecāki ir bezspēcīgi, vien atzīst: "Viņš mums tāds ir!"

Ticiet man, tādos brīžos, kad vecāki izgāž dusmas uz bērnu, viņi paši ir ļoti nelaimīgi, jo dusmas ir bezspēcības apliecinājums. Pieaugušais cilvēks paceļ balsi, draud, lai gan skaidri zina, ka šos draudus neīstenos. Protams, bērns ir nobijies, bet kā jūtas vecāki, kuri ir iedzīti šajās bezspēcīgajās dusmās? Ne dusmas, ne konflikti neko nerisina. Ir vajadzīgi kompromisi, normāla saruna, lai par kaut ko vienotos.

No otras puses, ja bērns ir sists, izmests pa durvīm vai uz viņu ilgstoši ir izdarīts psiholoģisks spiediens jeb mobings, es skaidri zinu, ka neviens mūsu valstī tādas lietas izmeklēt nav gatavs. Kā jūs to pierādīsiet, ka "viņš uz mani ne tā paskatījās"? To ir grūti izdarīt, jo trūkst materiālu pierādījumu.

‒ Vai slimnīca izkliedē ģimenē pret bērnu vērsto ļaunumu?
‒ Kad bērns ir izmests pa logu, tās jau ir beigas kaut kam. Ja pieaugušais kaut ko tādu ir izdarījis alkohola reibumā vai afekta stāvoklī, viņš parasti nav sapratis, ko dara. Un tad, kad pāridarītājam atveras acis, viņš ir nelaimīgs. Atcerēsimies gadījumu, kad medmāsa dūra savam bērnam ar adatu acīs un pārējos bērnus afekta stāvoklī bija nogalinājusi.

Patiesībā viņa ir nelaimīgs cilvēks un dziļi nožēlo katru pāridarījumu savam bērnam, bet tur vairs neko nevar palīdzēt. Ja jūs mocīs slāpes, bet viņpus ceļam būs avotiņš, jūs par katru cenu tieksieties uz turieni, ja vien pietiks spēka līdz turienei aizkļūt. Tās ir sajūtas, nevis prāts, kas mums liek kaut ko tādu darīt.

Redziet, tā medmāsa pati ir bijusi pamests bērns, bet pamāte pret viņu bijusi emocionāli auksta un ļoti noraidoša. Nevarēdams izturēt šo garīgo saltumu, bērns sāka slimot. To labestības devu, ko mazais cilvēciņš nesaņēma ģimenē, viņš guva no saprotošiem un mīlošiem ārstiem slimnīcā. Tā radās apburtais loks. Kad meitenītes resursi pretoties skarbajai ikdienai bija izsmelti, viņa nonāca atpakaļ slimnīcā, tādējādi gūstot pieredzi par to, kas ir labestība. Kad viņa izauga, sieviete saprata, ka pieaugušam slimot nav labi. Taču slimnīcā varēja uzturēties kopā ar bērnu, labestību saņemot pat divkārši, proti, gan kā māte, kas rūpējas par savu mazuli, gan lai piepildītu pati savas alkas. Tāpēc cilvēks sāka darīt trakas lietas, lai atkal nonāktu labestības sapņu salā.

Savukārt citos gadījumos slimnīca bērnam ir patvērums, ja ģimenē vecāki ir pārguruši, nelaimīgi, dusmīgi un arī skolā tas pats: vienaudži apceļ, skolotāji apzīmogojuši par mūžīgi vainīgo. Kad bērns nonāk pie mums, slimnīcā, viņam iepatīkas šeit piedāvātās siltās emocionālās attiecības. Tas pats bieži vien novērojams ar bērniem, kuru vecāki ir ārzemēs un kurus audzina dzīves nogurdināta, īgna vecmāmiņa. Ko viņai var pārmest, jo savu normālo dzīves ciklu viņa reiz jau ir izdzīvojusi.

‒ Kas, jūsuprāt, mainītos, ja sabiedrībai vairāk rūpētu bērnu, nevis, piemēram, suņu un kaķu dzīves apstākļi?
‒ To nu gan vārdos jebkurš pateiks, ka bērni ir mūsu nākotne. Darbos būs citādi, jo tur ir jāiegulda daudz enerģijas un līdzekļu. Tāpēc vienkāršāk ir uz mirkli pastumt bļodiņu priekšā tam, kurš skaļāk bļauj, un domāt par citām prioritātēm.

Redziet, pēdējā laikā smalkas dāmas nēsā līdzi mazus sunīšus. Patiesībā tās ir ilgas pēc kaut kā silta, mīļa – pēc kaut kā tāda, kā trūkst attiecībās ar apkārtējiem, pēc kā cilvēks ir izslāpis. Tas, no kā tiek gaidīts uzticības pilns skatiens, ir vai nu kaut kur komandējumā, strādā, vai ir vienkārši noguris. Un tad vieglāk ir nopirkt to, kā trūkst. Mēdz gan teikt, ka var nopirkt gultu, bet ne miegu. Arī mīlestību nopirkt nevar.

‒ Citi iesaka lūgt un paļauties uz Dievu, kad iet grūti...
‒ Cilvēkam, kuram ir kaut kādi principi, priekšstati, vērtības un kurš kaut kam tic, ir daudz skaidrāki priekšstati pat par nāvi nekā materiāli orientētiem cilvēkiem, kuri domā, ka visu var izdarīt vai nopirkt.

Un, grozies, kā gribi, bet tad, kad visi striķi trūkst un citu iespēju palīdzēt tīri tehniski nav, cilvēki piesauc Dievu kā pēdējo instanci. To dara pat tādi, kas noliedz jebkā augstāka esamību.

‒ Ja nelīdz slimnīca un augstāku spēku piesaukšana, sabiedrība mēdz ģimenēm, kam zem kājām sašūpojušies pamati, bērnus atņemt.
‒ Patiesībā tā ir sabiedrības bezspēcība un nespēja šai ģimenei reāli palīdzēt, pajautāt, kas ir tas minimums, ko tieši tai vajadzētu, kā palīdzēt. Liela daļa cilvēku, kas nonākuši nelabsajūtā, tā arī skaidri pasaka: mums vajag darbu, iespēju nopelnīt noteiktu naudas summu, noteikta lieluma apdzīvojamo platību, bērnam vietu bērnudārzā, skolu.

Taču kura būs tā instance, kas risinās šīs ģimenes problēmas? Tam ir nepieciešama komanda – sociālie darbinieki, ekonomisti, juristi, iespējams, ārsti, psihologi. Bet tādu komandu nav. Šeit, slimnīcā, mēs ar bērniem nodarbojamies komandā – ārsti, pedagogi, psihologi un sociālie darbinieki. Ārpus slimnīcas ir tikai donkihoti.

Man ir 17 gadu darba pieredze bērnunamā, tādēļ varu teikt, lūk, ko: lai cik nelaimīgs bērns būtu bijis kopā ar saviem vecākiem, viņš tik un tā ļoti grib atgriezties pie mātes un tēva, kaut gan šie cilvēki dzīves vētrās, iespējams, jau ir aizmirsuši, ka viņiem bijis bērns.

Un nav nozīmes tam, cik bērnunamā bērns labi apģērbts un paēdis, apmeklē skolu un dažādus pulciņus. Viņš tik un tā cer un attaisno savus vecākus. Viņš grib būt laimīgs. Dzīves jēga tomēr ir prieks. Tāpēc ir jāsāk ar vecākiem, lai viņi justos laimīgi. Taču mums pats galvenais nav cilvēku veselība vai laime, bet gan finanses un ekonomika.