Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Ja jums šāda veida saturs ir interesants un ir kādi jautājumi, kurus vēlaties uzdot garīgajiem līderiem, lūdzu, dariet mums zināmu, lai kopā varam meklēt atbildes.

– Skolniece jautā – ja bērns ir kristīts, vai viņš ir pasargāts no ļauna?
– Ko mēs saprotam ar vārdu "ļauns" – līdzcilvēku pāri darījumus vai ļaunumu, kas caur mani pasaulē izplatās. Jā, reizēm es tieku pasargāts, bet tas nav plakani un melnbalti. Mēs katrs dzīvē saskaramies ar ļaunumu, bet svarīga ir mana reakcija – kā es pats uz to reaģēju.

Var būt, ka viens trolejbusā man iebaksta, un man tas ir lielākais pasaules ļaunums. Viss atkarīgs no tā, cik pats esmu mīlestībā un mierā. Cik es spēju ar mieru dzīvot, cik esmu pieaudzis Dievā, jo Dievs man ir tuvu. Tas atklāts gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā. Jēzus saka: "Es būšu ar jums ikdienas līdz pasaules galam." Viņš arī ir, Viņš te arī sēž (M. Īvāns rāda ar roku uz blakus krēslu – aut.). Viņa tuvums man ir konstants, mans tuvums Viņam ir mainīgs, ja tā varētu teikt, jo mans skats klejo. Jo vairāk viņam pievēršos, jo esmu tuvāk.

Ja tu Viņam pagriez muguru, tad tev paliek tikai trīs dimensijas. Arī meitēnam Dievā jāaug, tad viņu tas neskars. Nav ar dūrēm jāstājas pretī, bet jāpastāv Dieva spēkā. Pēc cilvēciskās dabas mēs visi esam nežēlīgi – jau bērnudārzā esam kā mazi zvērēni. Vēlāk pieaugot socializējamies. Ja tu izrādi, ka tāds nejaušs pieskāriens var tevi aizskart, tad tevi turpinās kaitināt.

"Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna," lūdz Jēzus. Tālāk viņš apliecina: "Mani mācekļi nav no pasaules, kā es neesmu no pasaules." Šis pasargājums no ļauna mums ir kristībā, tā ir tāda liela Dieva dāvana. Mēs ar to mācāmies dzīvot. Tā ir milzīga drošība, jo šajā pasaulē nav drošības ne par ko. Ja tu dzīvo ar Dievu, tad tu esi mīlēts un sargāts. Par nama celšanu – uz smiltīm vai uz klints? Klints ir tā, ka tu esi mīlēts. To nekas nevar izšķobīt.

– Kā jūs izjūtat, ka Dievs ar jums runā?
– Viņš runā dažādi. Pirmais ir Dieva ieliktais instruments katrā cilvēkā – sirdsapziņa. Ja jūties slikti, nevis sirdsapziņu apklusini – aizbāz priekšā prapi, bet atgriezies – kur, ko, kam esmu nodarījis un kā to nolīdzināt, sakārtot? Kā Jūda, kurš atnesa trīsdesmit sudraba gabalus atpakaļ un lūdza augstajiem priesteriem – laidiet Jēzu vaļā! Jūdam bija doma – padarīt bijušo par nebijušu.

Ja tu redzi savas kļūdas, tad nevis joņo tikai uz priekšu, lai gar ceļa malām paliek "līķīši", bet atgriezies! Bibliski atgriezties no saviem grēkiem ir mainīt domāšanu pilnīgi par 180 grādiem. Esi gatavs mainīties! Tur tad izpaužas Dieva pieskāriens, Dieva piedzīvojums. Nevis lādēt Dombrovski, bet redzēt savas kļūdas un sakārtot savu dzīvi – tie ir Dieva pieskāriena augļi.

Vēl Dievs runā rakstītā Vārdā, kad lasu Jauno vai Veco Derību, kur stāstos par Dievu un cilvēkiem izjūtu sevi. Es izjūtu, ka manī dzīvo Bībeles notikums, ka Dievs pa tiešo un personiski dod lietas piedzīvot un saprast caur Vārdu. Un manī paliek Dieva miers, ko Viņš dod. Kad esi Viņa tuvumu piedzīvojis, tad ir Viņa miers, ko nekas nevar izsist, nekas nevar sabojāt...

– Vai jums ir Viņa miers?
– Ir, bet reizēm es to pazaudēju, ļauju pasaulei to izvazāt, kad pats pagriežos no Viņa prom. Cilvēkiem pasaulē ir bail parādīt vājumu. Tā ir lepnība par sevi, lai citi domā par mani – esmu stiprs, gudrs, skaists un labs.

– Ir cilvēki, kas ir pret Dievu? Kāpēc?
– Tāds cilvēks pie kāda mācītāja vai baznīcas cilvēka ir ņēmis apgrēcību un nespēj to saprast un piedot.

– Vai var parādīt otram ceļu, ko pats īsti neesi gājis?
– To ir grūti izdarīt (smejas). Jā, kas tu esi un kurp tu ej? Ar Dievu kopā tu redzi lietas, kādas tās ir patiesībā. Ja manī ir Kristus, tad es esmu uz ceļa, dzīvībā un patiesībā. Kristus saka: "Es esmu ceļš."

Mums katram dzīvē kaut kas ir atšķirīgs un kaut kas kopīgs. Neviens nevar dzīvot cita dzīvi. Pašam ir jāiet savs ceļš un pašam jānometas ceļos Dieva priekšā. Pirmās reizes ir grūtākās, bet, kad tu sāc piedzīvot to svētību, tā tevi sakārto.

– Vai luterāņiem ir klosteri?
– Nē, nav. Ir vietas, kur notiek rekolekcijas, kur cilvēki pavada laiku ar Dievu, jo ikdienā ne vienmēr tu vari pateikt, lai tevi neviens netraucē, un izslēgt telefonu. Viena no tādām vietām ir Mazirbē.

– Pirms kāda laika jūs tur bijāt uz veselu nedēļu. Vai ir kas tāds, ar ko varat padalīties?
– Mēs runāt iemācāmies apmēram divos gados, bet klausīties dažs neiemācās visas savas dzīves laikā. Te ir daudz pateikts. Mēs bieži nedzirdam gan Dievu, gan cilvēkus, jo ir lietas, kuras it kā ērtāk nedzirdēt.

Kad tu pats paklusē un sāc klausīties Dievu, tu Viņu sadzirdi. Pēc šādām reizēm atziņas rodas vēl mēnešu garumā, tas ir process. Tur Dieva tuvumu piedzīvo stiprāk, nekā ikdienā esot darbos un pienākumos.

– Kā atpazīt ticīgu cilvēku?
– Ar Geigera skaitītāju... (smejas), kas mēra radiāciju.

– Tā tad būtu inkvizīcija...
– Jā, tas nav vajadzīgs. Ir jāsaprot, ka katrs esam citā dzīves punktā un katram ir citāda izpratne par lietām un Dievu, kas ar laiku mainās. Kā skolā, kad esam dažādās klasēs. Tas ir tas, ar ko mēs atšķiramies.

Pāvils savās vēstulēs saka: "Nesiet cits cita nastas – tā jūs izpildīsiet Kristus likumu. Esiet pacietīgi viens ar otru, mīliet viens otru, saprotiet, pieņemiet viens otru, kā Kristus jūs ir pieņēmis, tāpat arī jūs!" Ticīgi ir visi, tikai kristīgi nav visi. Atšķirība ir mūsu priekšstatā par Dievu. Tas kristietībā ir tas atšķirīgais, ka Dievs ir konkrēta persona, nevis izplūdusi enerģija. Persona, ko vari piedzīvot, kas tevi vada. Cilvēks ir vienīgais, kam dots Svētais Gars. Tādā ziņā mēs esam Viņā un Viņš mūsos, ka sekojam viņa prātam.

Domāju, ka ir raksti, kas nav Bībelē iekļauti, bet arī būtu vērtīgi.
Tā nav. Bībeles kanons veidojās četrus gadsimtus... Koncils apstiprināja šīs grāmatas, lai tās lasītu draudzei, kuras Svētais Gars bija caur gadsimtiem izšķirojis. Grāmatas tika rakstītas, lai tās lasītu draudzēs. Tieši draudzes bija tās, kas pateica – jā, šo mēs lasīsim, bet šo vairāk nelasīsim.

Apokrifās jeb apslēpto vārdu grāmatas tika atšķirotas vairāku gadsimtu garumā. Nevis baznīctēvi lēma, bet gan apstiprināja to, ko Gars bija atšķīris. Kanons no grieķu valodas ir mēraukla, niedre – mērkoks. Pēdējo evaņģēliju uzrakstīja Jānis ap 90. gadu. Viņš bija pēdējais no aculieciniekiem. 2. gadsimta vidū uzradās gan evaņģēliji, gan vēl visādas vēstules, kuras līdz tam nebija bijušas.

– Bet jūs taču nenoliedzat to, ka Kristus runā arī šobrīd?
– Protams. Katru brīdi un visu dzīvi.

– Un kā ir ar laicīgajām dziesmām, mākslas filmām un mūsdienu literatūru? Vai tur Viņa nav?
– Viņš ir visur. Mums draudzē ir filmu vakari ar filmām, kas aicina domāt. Filmās par Kristu un Dievu nerunā tieši, bet vērtīgas pārdomas rodas.

– Ir rakstīts – meklējiet Dieva valstību, tad pārējās lietas taps piemestas. Ko tas nozīmē? Kā es to varu darīt?
– Es kā kristietis pieturos pie tās terminoloģijas, kas ir Bībelē. Dieva valstība ir taisnība, miers un prieks Svētajā Garā (Rom.14:17). Katrs ar šo vārdu sapratīs kaut ko savu. Mēs nākam no dažādām dzīves pieredzēm, no dažādām dzīves un reliģiskām sistēmām. Garīgais cilvēks mūsos aug. Dieva taisnība ir – kā Dievs skatās uz pasauli. Tā nav rīkste, bet visaptveroša žēlastība un mīlestība.

Pēc Dieva taisnības mēs netiekam sodīti, bet mums tiek piedots Kristū. Cilvēciski būtu – kā tu man, tā es tev. Tā ir Vecajā Derībā, bet Kristus saka: "Ir sacīts – tev nebūs nokaut, bet Es jums saku, kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā... Kas saka: bezdievis! Tas sodāms elles ugunīs."

Uz farizeja jautājumu, kad nāks Dieva valstība, Jēzus atbildēja: "Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā, bet viņa ir jūsu vidū." Dieva valstība ir šeit un tagad. Mēs viņu ar sirdi piedzīvojam. Varētu tā teikt, ka tā ir tā cita dimensija. Papildus trim parastajām – garumam, platumam, augstumam, ir mīlestības jeb dziļuma dimensija. Tas, kurā mēs daudzi gribētu dzīvot, bet neprotam ieiet. Šī dimensija bagātina mūsu pasauli, tā to papildina. Meklēt Dieva valstību nozīmē meklēt dziļuma dimensiju un pēc tam būs mazsvarīgais. Tā ir kārtība, secība.

Uz šo pašu jautājumu atbild Jehovas liecinieku draudzes loceklis Andris Drīliņš:
– Dieva valstība ir Dieva debesu valdība ar Jēzu Kristu priekšgalā, par kuru Kristus mācīja lūgt, lai tā nāktu uz Zemi (Mt.6:10). Kristus valdīšana atnesīs cilvēkiem tādas svētības, par kurām mēs varam tikai sapņot. Spriežot pēc Bībeles pravietojumu piepildīšanās, tas varētu notikt jau drīzumā (Mt.24:32,33), kaut gan precīzu "dienu un stundu nezina neviens" (Mt.24:36).

Meklēt Dieva valstību nozīmē censties pašam būt labam Valstības pavalstniekam, kas ne tikai sauc Jēzu par Kungu (Mt 7:21), bet arī no sirds viņam paklausa un ievēro sava Kunga mācības, kā arī palīdz to darīt citiem, sludinot "labo vēsti par Dieva Valstību" (Mt 24:14) un mācot "turēt visu", ko Kungs Jēzus mums ir pavēlējis (Mt 28:19,20).

Meklēt vispirms Dieva Valstību nozīmē būt gatavam upurēt savas personiskās intereses, lai pildītu Dieva gribu, un paļauties, ka mūsu debesu Tēvs parūpēsies, lai mums būtu viss nepieciešamais.

Lielvārdes Romas katoļu draudzes priesteris Andris Solims:
– Dzīvot pēc Dieva likumiem. Kad kāds priekšnieks Kristum jautāja – kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgu dzīvību, Kristus citēja baušļus. Pildot Dieva baušļus, mēs meklējam Dieva valstību. Uzticēties Dieva vadībai, ka Dievs par mums rūpējas, ja mēs, pirmkārt, rūpējamies par savu dvēseli.

Ogres Trīsvienības baptistu draudzes mācītājs Dainis Pandars:
– Pirmkārt, meklēt Dieva gribu, jo arī Tēvreizē mēs sakām: "Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes." Debesīs Dieva prāts notiek, bet ne vienmēr uz zemes. Viņš par mums gādā, dod svētību – palīdz atrast īsto darbu, katram atbilstošu viņa spējām. Kad esam zem Viņa gribas, tad pārējās lietas tiek piemestas. Tas ir Dieva apsolījums, ja gribat svētību. Kad dzenas pēc naudas vai bērns pēc šokolādes, viņš to dabū, un tā tas beidzas. Labāk ir maza nauda sadraudzībā ar Dievu vai šokolāde ar vecākiem, nevis daudz šokolādes bērnunamā.

Lai mēs labāk varētu saprast Dieva gribu, Viņš mums ir devis Bībeli. Tajā teikts, ka svarīgākais, ko Dievs vēlas, ir, lai cilvēks atzīst savu vajadzību pēc Dieva un caur ticību Jēzum Kristum atjauno attiecības ar Debesu Tēvu. Bībelē stāv rakstīts: "Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību."

Tāpat kā bērns izdara izvēli par labu vecākiem un nevis šokolādei, jo tic, ka vecāki ir nozīmīgāki, tāpat arī Dievs mūs aicina izvēlēties vispirms meklēt Viņu un uzticēties Viņam vairāk nekā šīs zemes lietām.