Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Bet aborts ir vīriešu lieta, un šis fakts mūsdienās ir atstāts pārāk neievērots.

1992. gadā Amerikas augstākā tiesa pieņēma lēmumu, ka vīrietim nav nekādu tiesību lemt par to, vai sievietei jāsaglabā bērns vai ne. Katrai sievietei jābūt "tiesībām" izdarīt šādu izvēli. Pat nepilngadīgām meitenēm noteiktos gadījumos atļauj abortēt bērnu, neinformējot savu tēvu un māti.

Bet neatkarīgi no tā, ko saka tiesa, aborts ir un paliek vīriešu lieta. Cilvēks tā ir iekārtots – katram bērnam ir tēvs. Dievs ir veidojis vīrieti ar uzdevumu rūpēties par sievieti un sargāt bērnus. Kad vīri šo pienākumu nepilda, tie jūtas vainīgi. Kad vīriem to aizliedz darīt, tie zaudē savu vīrišķību. Un kamēr aborts tiek pasniegts kā "sieviešu veselības jautājums" vai "sieviešu tiesības", vīri, kas cieš, to dara slepeni un pārdzīvo smagu iekšēju izmisumu.

Katram vīrietim ir savs dzīvesstāsts, bet dažas kopīgas iezīmes savieno šos stāstus vienu ar otru. Vīriem, kuru bērni ir abortēti, ir vajadzīga dziedināšana, vainas izpirkšana, un, kamēr tie to nepiedzīvo, tikmēr viņi cieš vieni. Vīri, kuriem atņemta tēva loma, cīnās ar identitātes problēmām. Viņi jūtas nepiemēroti būt līderi. Viņiem ir grūtības kādam uzticēties. Aborts rada plaisu starp māti un tēvu, neatkarīgi no tā, vai viņi ir precējušies vai nav. Pagātnes aborti spēlē nopietnu lomu tad, kad vīrietis, kura draudzene ir abortējusi viņa bērnu, vēlāk apprecas un cenšas būt atbildīgs vīrs un tēvs, taču pagātnes atmiņas viņam nedod mieru.

Ir vīrieši, kas savas draudzenes piespiež taisīt abortu. Citi cer, ka bērns dzīvos, bet jūtas bezspēcīgi pret "tas ir sievietes ķermenis" argumentu, kurš visas tiesības izlemt piešķir bērna mātei. Vainas sajūta un sēras ir visiem.

Kad Maikls Surets (Michel Sauret), autors grāmatai "Bērns, turi mani", uzzināja, ka viņa draudzene ir stāvoklī, viņa pirmā doma bija taisīt abortu, pretēji viņa paša kristīgajai ticībai. Tieši tā sabiedrība bija viņu ieprogrammējusi – bēgt no "neērtas" situācijas. Gandrīz vienā elpas vilcienā Maikls "ienīda ideju par abortu un pat to, ka tas ir pieejams un kārdina", bet tajā pašā laikā šis kārdinājums pārņēma viņa prātu, liekot domāt, ka "tā ir izvēle, kas nav ne ar ko bīstamāka par sienas krāsojuma izvēli".

Kad Hīterei bija spontānais aborts, uzpeldēja pavisam cita emociju gamma. Pēc kāzām Hītere un Maikls daudzus gadus cīnījās ar neauglību. Šī pieredze viņiem iemācīja, ka Dieva dāvinātie bērni nav lieta, ar ko var spēlēties. Pēc laika Dievs svētīja viņus ar bērniņu, vēl vairāk, Dieva piedošana Jēzū Kristū ļāva viņiem sakārtot savu pagātni.

Vīri, kas iekrituši aborta lamatās, bieži piedzīvo vainas sajūtu, sirdsapziņas pārmetumus, bezcerību, bet, ja viņiem tiek pasludināts Jēzus Kristus, vainas izpirkšanu. (Kevin Burke, "Redeeming A Father's Heart: Men Share Powerful Stories of Abortion Loss and Recovery")

Vainas sajūta: "Es nogalināju bērnu. Nevis kaut kādu bērnu. Savu bērnu. Šis bērns nebija nodarījis neko sliktu. Viņš bija mana pārgalvīgā dzīvesveida rezultāts. Viņš bija visnevainīgākais no nevainīgajiem. Nekādas vārdu spēles, nekādi attaisnojumi, nekādi meli nespēj to aprakstīt citādi, kā vien tā. Es nogalināju savu dēlu vai meitu un tad aizlaidos."

Sirdsapziņa: "Viņai bija aborts. Tomēr viņas skumjas nebija plānotas. Viņas nomāktība bija neērta. Viņas dusmas uz vīru, abu negribētas, un daudz vairāk neērtību, kā vēl viens bērns varētu radīt."

Bezcerība: "Laiks varbūt dziedē kādas rētas, bet es varu teikt no savas pieredzes, aborts nav viena no tām."

Izpirkšana: "Dieva mīlestība, piedošana un žēlastība ir vienīgās, kas patiesi var dziedināt sirdi, kuru sadragājis aborts."

Gluži kā Dievs piedeva Saulam, kurš bija varens agrīnās baznīcas vajātājs, un pārveidoja viņu par svēto Pāvilu – lielo citu tautu evaņģēlistu, tā arī Dievs izpērk vīrus, kas ir krituši aborta grēka lamatās. Daži no šiem vīriem gluži kā svētais Pāvils ir kļuvuši par spēcīgiem runasvīriem, kuri apliecina: "Tiem, kas Kristū Jēzū, vairs nav pazudināšanas" (Romiešiem 8:1). Vēl citi vīri joprojām gaida, lai dzirdētu šos mierinošos vārdus. Varbūt tu vari būt tas, kas viņiem tos pateiks?

Autors: Dr. Raiens K. Makpersons, grāmatas "Dzīvības kultūra: Desmit svarīgi principi kristīgajā bioētikā" autors. Tulkojumam izmantots "Lutherans for Life" materiāls. Pārpublicējot atsauce obligāta.

"Par dzīvību": Dzīvība sākas no ieņemšanas brīža
Demogrāfija: ģimene, laulība, dzīvības svētums
Tēva loma mūsdienu sabiedrībā – cik saprasta un novērtēta?