Viņas priekšgājēja Inese Zagorska pieņēmusi izaicinājumu vadīt Vidzemes koncertzāli "Cēsis", un pašvaldības komisija Sandru Zandbergu izvēlējās kā labāko no 19 pretendentiem.
Ar Sandru tikāmies nepilnu mēnesi pēc jaunā darba uzsākšanas.
‒ Lai gan īsajā biogrāfijas aprakstā ne visu iespējams uzskaitīt, jūsu pieredze liek ticēt, ka ar "Balto flīģeli" viss būs kārtībā. Vai ir iespējams pārtraukt jau sāktos projektus, lai pievērstos tikai un vienīgi koncertzāles vadīšanai?
‒ Domāju, ka cilvēkiem nav svarīgi visi tie tituli, kas izklausās pēc super woman. Bet tagad tiešām 24 stundas dienā strādāju, jo arī miegā manas smadzenes neatslābst. Pašlaik vadu vairākus grandiozus projektus vienlaikus, tādēļ visu laiku jāizsver prioritātes un jāseko līdzi tam, lai tiktu izdarītas galvenās lietas.
Svarīgi kaut ko nenokavēt, nepalaist garām. Bet, pateicoties treniņam, muskuļi jau ir uztrenēti. Pēdējie gadi tiešām bijuši ļoti intensīvi, un tagad jāstrādā sevišķi daudz. Bet ceru, ka 2014. gads spoži paies un iestāsies tāda dzīve, kādu man gribētos dzīvot.
‒ Kas ir tie grandiozie projekti, kas jūs nodarbina 24 stundas diennaktī?
‒ Šogad vadu piecus lielus, jau 2010. gadā aizsāktus projektus, kas ir Rīgas un arī Siguldas kā partnerpilsētas Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā. Trīs no tiem saistīti ar Latvijas Radio kori, kurā es strādāju gandrīz divus gadus. Viens no šiem projektiem ‒ "Bahs. Pasija. Rīga" ‒ notiks aprīlī. Visu pagājušo gadu tika atlasīti paši labākie Eiropā pieejamie baroka mūzikas solisti un orķestri. Notika ilgstoša komunikācija, lai saskaņotu katra iespējas un laikus, jo šie patiešām izcilie solisti ir angažēti vismaz piecus gadus uz priekšu.
Tāpat arī orķestriem plāni jau bija sastādīti. Trīs lielās Baha pasijas un Ērika Ešenvalda jaundarbs skanēs Domā, Pēterbaznīcā un Jāņa baznīcā trīs piektdienas pirms Lieldienām. Tā ir monumentāla ideja. Šie koncerti noteikti ir jādzird, jo kaut ko tik grandiozu Latvijā varam atļauties, tikai pateicoties Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmai.
Otrs projekts arī saistīts ar Latvijas Radio kori – tās ir TENSO dienas, kas oktobrī notiks Rīgā, kad pie mums sabrauks labākie profesionālie kori. TENSO ir Eiropas profesionālo kamerkoru asociācija, un mūsu Radio koris bija viens no tās dibinātājiem. Tagad tajā ietilpst 15 labākie Eiropas kori. TENSO ir koru mūzikas virzītājspēks dziedāšanas līmeņa un repertuāra ziņā.
Latvijas Radio kora fantastiskie vadītāji Sigvards Kļava un Kaspars Putniņš, kuri patiešām ir augstas klases mūziķi ar neparastu apdāvinātību un spēju redzēt lietas ilgtermiņā, sajust laikmeta elpu un to, kādā virzienā būtu jāattīstās, šajā asociācijā tiek ļoti augstu vērtēti.
Trešais Radio kora projekts, kurā esmu iesaistīta un kas ir Kaspara Putniņa iniciēts, ir Eiropas labāko jauno dziedātāju kamerkoris. Tas tika izveidots pagājušajā vasarā, un kora pirmā vasaras nometne notika Siguldas "Baltajā flīģelī". Arī pirmais koncerts notika Siguldas baznīcā. Jaunieši no visas Eiropas tika atlasīti sīvā konkursā. Šeit, Latvijā, kolektīvs ieguva savu veidolu.
Un nu šovasar Siguldā būs kora otrā nometne, kurā koris apgūs jaunu programmu, ko siguldiešiem būs iespēja baudīt nometnes noslēguma koncertā. Tiks iestudēts arī Zanes Kreicbergas režisēts darbs "Dzidrums. Seriāls" ar Kristapa Pētersona mūziku, kurā piedalīsies dīdžejs Monsta un ģitārists Kapars Zemītis. Tas tiks pirmatskaņots TENSO dienās.
Mans sirds projekts ir Introvertās mākslas festivāls "Ad Lucem" ‒ esmu tā idejas autore un veidotāja kopš 2002. gada. No citiem festivāliem tas atšķiras ar saturisko akcentu: festivālā var būt iekļauta jebkura žanra mūzika un māksla, ja tās virsuzdevums ir virzība uz cilvēka sirdi, uz universālu, dabisku garīgumu bez reliģiju diktāta. Tāds iekšējs un vispārējs garīgums ir izjūtams ikvienam, un tas piemīt arī mākslas darbam, ja ar tādu domu un izjūtu tas radīts un izpildīts.
Es to saucu par introversiju, jo neesmu atradusi tam labāku vārdu. Tas ir tas iekšupvērstības moments, kad mēs vēršamies pie savas patiesās būtības. To, protams, var izjust arī dabā, pie jūras vai kalnos, vai ozolu birzī, un arī pilsētā uz ielas. Bet mūzikā ir tā ļoti smalkā un vērtīgā virsvērtība, caur kuru mēs varam pietuvoties dievišķajam, paši to varbūt pat negribēdami vai neapzinādamies. Mākslas darbā nav vajadzīgi vārdi, lai skaidrotu, to var izjust jebkurš cilvēks. Tāda ir festivāla būtība.
Šogad visi festivāla koncerti jūlija beigās un augusta sākumā notiks Rīgā, bet iepriekšējos gados vairāki koncerti ir notikuši Siguldā. Tādēļ "Baltais flīģelis" man vienmēr bijis mīļš. Kopš festivāls notiek, esmu tam meklējusi mājas. Un tagad man ir klusa cerība, ka beidzot varēšu šo festivālu rīkot ar mājas izjūtu šeit, Siguldā.
Piektais projekts, ko vadu, saucas "Pa dzintara ceļu". Tas arī ir unikāls, to veido Amerikas mūziķi, viens no viņiem ir perkusionists Šeins Sānahāns (Shane Shanahan), kurš kopā ar slaveno čellistu Jojo Ma ir dibinājis un vēl joprojām spēlē leģendārajā "Silk Road Ensemble", kas jau kļuvis par sinonīmu Austrumu tautu seno kultūru tradīciju saiknēm. Viņu centrālā uzstāšanās ir "Rīga 2014" programmā galvaspilsētā, bet es viņiem noteikti organizēšu turneju pa Latviju, jo būtu neprāts atvest uz Latviju mūziķus no tādas tālienes un ļaut nospēlēt tikai vienu koncertu. Gribu, lai to redz un dzird vairāk cilvēku.
Koncerts Siguldā iecerēts 9. augustā, pirms "Dabas koncertzāles" koncerta. Tā būs ļoti interesanta programma, kurā apvienosies dažādu tautu melodijas, vijoties cauri visai Eiropai no Baltijas jūras līdz Ēģiptei – tā, kā kādreiz ir gājis dzintara ceļš. Sekojot tam, tiek atlasītas senas melodijas, tās tiek aranžētas un dažādos veidos arī improvizētas. Programmas vadītāja ir Amerikā dzimusī latviešu dziedātāja Laila Saliņa, kura ir viesojusies "Baltajā flīģelī" ar tango balādēm. Viņa ir ļoti spēcīga un impulsīva māksliniece ar milzīgu kultūras bagāžu – viņas tēvs, pazīstamais dzejnieks Gunārs Saliņš, piederēja pie tās latviešu inteliģences grupas, kas Ņujorkā uzturēja visu latviešu kultūras dzīvi tā sauktajā Elles ķēķī un dzīvoja latviešu kultūrā līdz savām pēdējām dienām. Laila tajā ir uzaugusi. Viņa nes šo latviešu kultūras pavedienu tālāk.
Visus projektus, kuros esmu iesaistīta, jau nevaru aprakstīt. Un katram vēl ir daudz "apakšvirsrakstu". Tāpēc tas ir trakums, ka koncertzāles vadīšana sākas tieši šajā brīdī.
‒ Kāpēc nenobijāties?
‒ Tam apakšā ir savs "stāsts", jo Sigulda jau kopš bērnības man ir ļoti īpaša vieta. Esmu Rīgas meitene, uz akmeņiem augusi un visu savu bērnību pa mēģinājumiem un skatuvēm dzīvojusi. Manas mammas radi dzīvoja Siguldas apkaimē, un manas vissaldākās bērnības atmiņas ir brīvlaiki Siguldā.
Atceros, kā man patika būt ārā, dabā, kopt un barot lopiņus. Uz kūts sienām es zīmēju senlatviešu sargzīmes, lai viņi būtu pasargāti. Ziemās uz aizsalušā dīķa varēja slidot. Kad man pašai jau bija bērni, sapratu, ka viņiem vajag laukus, tāpēc 90. gadu sākumā Siguldas piepilsētā nopirku māju.
Esmu Siguldā pavadījusi daudz burvīgu vasaru. Ar Siguldu saistās ļoti īpaša manas dzīves sajūta. Kad pagājušajā vasarā bijām Siguldā ar TENSO jauniešu kori, gāju un domāju: kāpēc es nedzīvoju šajā pilsētā? Es tā gribu te būt! Toreiz šķita, ka tas varētu notikt pēc kādiem gadiem desmit, bet zināju, ka kādreiz tas būs.
‒ Un tad nāca koncertzāles vadītāja konkurss...
‒ Jā, tas nāca tik pēkšņi. Es pat nezināju, ka ir tāds konkurss. To uzzināju nejauši, sarunā ar Jolantu Borīti (Siguldas novada pašvaldības Kultūras pārvaldes vadītāja – red.). Dokumentus iesniedzu pēdējā brīdī. Procedūra bija pamatīga, bet viss noritēja ātri, un jau 2. janvārī bija skaidrs, ka jāsāk strādāt.
Es to tā īsti vēl neesmu apjēgusi. Patiesībā kopš domas par dzīvi Siguldā, ko palaidu gaisā, pagāja tikai pusgads ‒ desmit gadu vietā. Dzīvei izrādījās savi termiņi.
‒ Vai nu dzīvojat Siguldā?
‒ Pagaidām vēl braukāju maršrutā Rīga‒Sigulda‒Rīga. Mana Siguldas māja vēl stipri jāremontē.
‒ Vai atliek laika hobijiem?
‒ Nē, pašlaik it nemaz.
‒ Teicāt, ka jau kopš bērnības esat uz skatuves.
‒ Kopš bērnības esmu spēlējusi kokli. Esmu viena no tolaik leģendārā ansambļa "Spārīte" pirmajām meitenēm. Tā bija ne ar ko neatsverama pieredze, ko piedzīvojām šajā ansamblī, jo padomju laikos kokle bija aizliegta. Toreiz tradicionālais instruments mūzikas vidusskolā bija bajāns. Tas ir filmas vērts stāsts, ieskaitot to, ka mūsu skatuves kleitas bija baltas ar tumši sarkanām villainēm. Saprotat, pēc kā mēs izskatījāmies... Bet neviens neko nevarēja padarīt, jo tas bija skatuves tērps.
‒ Jau kopš 2001. gada "Baltajā flīģelī" norit aktīva koncertdarbība, tā biogrāfijā savus vārdus ierakstījuši daudzi Latvijā un pasaulē atzīti mākslinieki. Siguldieši jau pieraduši pie "Kremerata Baltica", "Muzikālajām brokastīm" un vēl, un vēl. Kā būs ar jau tradicionālajiem pasākumiem? Vai klāt nāks arī kaut kas jauns?
‒ Tradīcijas noteikti saglabāsies. Esmu par to, ka tradīcijas ir vērtīgas, un ir vajadzīgs laiks un piepūle, lai tās izveidotu. "Baltajā flīģelī" ir radītas brīnišķīgas tradīcijas, piemēram, "Kremerata Baltica" festivāls, kas kā tāda mēroga pasākums uzskatāms par privilēģiju, arī kamermūzikas koncerti "Muzikālās brokastis" ir unikāla vasaras aktivitāte.
Tas, ko es vēlos iniciēt un ar koncertu 23. februārī jau esmu sākusi darīt, ir īpašas programmas bērniem un jauniešiem. Uzskatu, ka kultūras sfērā tas ir ļoti svarīgi un tam jāvelta liela uzmanība, jo jaunatne ir mūsu nākamā sabiedrība un mūsu nākamie klausītāji. Tāpēc viņos jāveido mīlestība uz kultūru un izpratne par tās procesiem. Tā ir pirmā lieta, kas mūsu sabiedrībā ir nepieciešama, lai mēs būtu ilgtspējīgi.
Tādēļ mēģināšu veidot dažādas atraktīvas programmas bērniem. It sevišķi tādēļ, ka esam vienā mājā ar Mākslu skolu, kur aug mākslinieki. Iesaistīšu audzēkņus kopīgās programmās ar profesionāliem māksliniekiem, lai viņi iegūst sadarbības un muzicēšanas pieredzi uz lielās skatuves. Domāju, tas gūs atsaucību un būs spēcīgs virzītājspēks mūsu attīstībā.
Un, protams, mēģināšu piepildīt koncertzāles plānu ar daudzveidīgām programmām. Zinu, ka publikai vienmēr ir savi mīluļi, un visbiežāk tā ir vieglā mūzika. Bet ir jābūt līdzsvaram. Pievērsīšos tradicionālajai mūzikai, kas koncertzālē nav skanējusi tik bieži un kas varētu bagātināt visu programmu. Galvenais, lai ir labs un vērtīgs piedāvājums. Tas ir tas, ko cilvēki gaida.
‒ Cēsīs atvērusies Vidzemes koncertzāle. Vai tā nebūs nopietna konkurente?
‒ Tāda pirmā doma ir, jo Cēsis ir tuvu. Bet tikpat labi mēs varam konkurēt ar Siguldas Kultūras centru. Es domāju, ka vajag vienkārši sadarboties, nevis salikt vienā dienā koncertus un radīt klausītājiem izvēles grūtības. Sadarbība nāktu par labu abām koncertzālēm.
Sadarbība, nevis konkurence ‒ tā ir lieta, kas mums Latvijā ir jāmācās. Mēs paši zāģējam savu zaru, ja neņemam vērā to, kas notiek apkārt, jo mūsu ir pārāk maz, lai varētu atļauties strādāt individuāli. Ir jādomā par cilvēkiem, kuriem kalpojam.
