Papildināts viss teksts.
Bet Allažu pagastā ir Linezers, kurš ik pa laikam mēdz aiziet pazemē.
"Pasaulē ir tikai daži ezeri, kuri pēkšņi pazūd lietainā rudenī un tikpat negaidīti atkal parādās sausā vasarā. Tādus ezerus mēdz dēvēt par brīnumezeriem, un viens no tiem atrodas Allažos. Parasti ik pēc 10‒15 minūtēm ezers novirmo, it kā tur būtu iesviests akmens. Tas nozīmē, ka vismaz daži spaiņi ūdens ir noplūduši. Bet aptuveni ik pēc desmit gadiem Linezers pazūd pilnīgi," vēstīts grāmatā "Trejdeviņi Latvijas brīnumi".
Tāpat daudzi allažnieki zina stāstīt par skaļu ledus brakšķēšanu ziemā. Kad ledus ielūst, Linezera ūdens ar troksni jau ir aizgājis pazemē. Ezera dibenā palikuši tikai akmeņi un koku stumbeņi ‒ kā atmiņas no tiem laikiem, kad ezeriņš bijusi vienīgā vieta, kur barons Blankenfelds vietējiem zemniekiem atļāvis mērcēt linus. Tiesa – viens otrs kaut ko ir tikai dzirdējis, bet to, kā tas notiek, redzējis nav neviens.
Janvāra vidū kopā ar bioloģi Gaidu Ābeli devāmies uz Linezeru, lai tiktu skaidrībā ar šo dabas mīklu. Gaidas kundze gan skaidro, ka nekādu burvestību neesot: "Zem Allažiem ir aptuveni pusotru kilometru plata ar ģipšakmeni bagāta zemes josla, kuras viens gals ir Igaunijā, otrs – Skaistkalnē, bet atzars iet uz Sloku. Kad ūdens pa dolomīta spraugām ģipsi izskalo, pazemē rodas tukšumi. Vietās, kur avoti iznāk virszemē, smaržo pēc sēra."
Allažos gan tik izteiktu sēravotu kā, piemēram, Ķemeros nav. Taču vietās, kur zemes virskārta ir neizturīgāka, veidojas iegruvumi – piltuves, gravas, ko ģeogrāfi sauc par ielejveida kritenēm, šahtas, kas ir visbīstamākās, un ezeri. Tās ir ģeologu aprakstītās karsta parādības.
Par pašu lielāko Allažu kriteni – Velna dobi – vietējie runā, ka tas esot bezdibenis, kurā velns reiz ierāvis baronu ar visu pajūgu, kad tas, īsāku ceļu meklējot, braucis uz baznīcu. Protams, dokumentāru liecību, ka tā tas patiešām ir bijis, nav. Vēl domājuši, ka tur varētu būt nokritis meteorīts, bet arī tā, protams, nav taisnība.
Tāds pats karsta ezeriņš, no kura reizēm pazūd ūdens, ir arī Skaistkalnē, bet Allažu Linezers – daudz lielāks. Par karsta parādībām jau pagājušajā gadsimtā ir rakstījis ģeologs Zelmārs Lancmanis. Savukārt viņam mežsargs Plūme stāstījis, kā ap 1939. gadu ezers aizgājis pazemē.
Jaunākos rakstos atrodamas ziņas, ka ezera līmenis stipri mainījies arī 1976., 1982., 1997. un 2003. gadā. Gaida Ābele gan atceras, ka pati pa sausu Linezera dibenu staigājusi 1980. gada augustā. Arī pašlaik vērojams ūdens līmeņa kritums, taču tas, vai ūdens pazudīs pilnībā, nav zināms. Izskatās, ka pašlaik tas ir pat mazliet cēlies.
Parasti ezera ūdens līmeņa maiņas cikls bijis aptuveni pieci gadi, kad vairāku mēnešu laikā ūdens caur deviņus metrus dziļās piltuves "ūdensrijēju" uz laiku pazūd un tad atkal pamazām sāk celties. Bet kaut kas pazemē ir mainījies, jo, kopš ezers iztukšojās pēdējoreiz, pagājuši jau desmit gadi. Kas sagaidāms turpmāk ‒ to paredzēt nevar neviens. Dabā, kā zināms, viss mainās, nekas nestāv uz vietas. Tā pavisam nesen daba kādam Allažu saimniekam tieši Jāņu dienā dāvājusi jaunu kriteni pļaviņā.
