1983. gadā čeka viņu nosauca par «sevišķi bīstamu valsts noziedznieku», un tiesa piesprieda smagu sodu – astoņus gadus stingrā režīma ieslodzījumā speciālajā čekas nometnē.
Bija paredzēts, ka no turienes viņš atgriezīsies vai nu fiziski un garīgi pilnīgi salauzts, vai arī neatgriezīsies nekad.
Bet Dievs bija lēmis citādi, pārliecību par savu atbrīvošanu Jānis jau bija ieguvis pirmajā kratīšanas reizē, kad tās laikā čekistiem pajautāja, vai drīkst palasīt Bībeli, un saņēmis atļauju, Rakstos atvēra vietu, kur Pēteris ir iemests cietumā, bet tad atnāk eņģelis un viņu atbrīvo.
Pēc četriem tālajā Permas apgabalā nometnē pavadītajiem gadiem vienā dienā viņam negaidot tika paziņots par atbrīvošanu. Pēc atgriešanās Latvijā viņš iesaistījās grupas Helsinki – 86 darbībā, tad piespiedu izraidīšana uz Rietumiem. 2000. gadā Rožkalnu ģimene atgriezās Latvijā.
Ar Guntu Jānis jau bija iepazinies pirms šiem dramatiskajiem notikumiem, aresta dienā viņi jau bija gadu un piecas dienas precējušies, bet viņu dvīnīšiem bija tikai trīs mēneši. Lai tētis vēlreiz redzētu savu mazo meitiņu un dēliņu, Gunta tiesā bija ieradusies ar abiem, nu jau desmit mēnešus vecajiem – Ritu un Marku.
Rita un Markus ir izauguši, Vācijā piedzima jaunākā meita Kristīne, bet Gunta un Jānis Rožkalni 15. aprīlī svinēs sudrabkāzas. Viņi vienmēr ir viens otru atbalstījuši – gan priekos, gan bēdās, un, kā Gunta saka, arī kritiskajos laikos darījusi to no brīvas gribas un vienmēr bijusi Jāņa pusē.
– Lūdzu nedaudz pastāstiet par savu bērnību.
Jānis Rožkans: – Pirmās represijas piedzīvoju jau pamatskolā, es nebiju ne oktobrēns, ne pionieris, turklāt mans tēvs bija sludinātājs Vecpiebalgas draudzē, tādēļ man šad un tad skolas malkas šķūnī pēc stundām lika zāģēt malku, bet tur bija lielas šķirbas, caur kurām vilka pamatīgs caurvējš, un tā es dabūju plaušu tuberkulozi. Bet visām šīm represijām bija arī sava zelta maliņa, jo tās pavēra jaunas durvis. Tuberkulozes dēļ es nokļuvu Cēsīs speciālajā Sanatorijas Meža skolā, kura padomju laikā bija daudz pozitīvāka par citām skolām.
Gunta: – Mana bērnība ir pilnīgi citāda nekā Jānim, jo es esmu uzaugusi astoņu bērnu ģimenē kā vecākais bērns. Mans tēvs Edmunds Cirvelis savus desmit dzīves labākos gadus bija pavadījis izsūtījumā Arhangeļskas apgabalā. Arī mēs neviens nebijām ne oktobrēni, ne pionieri. Mēs jau ģimenē bijām ieguvuši imunitāti pret komunismu, jo mani vecāki savas dzīves sākumā bija baudījuši brīvās Latvijas vēsmas.
Jānis : – Pēc Cēsu meža skolas es atnācu uz Rīgu un 3. tehniskajā skolā mācījos par universālvirpotāju.
Tad arī iesaistījos kristīgās jaunatnes akcijās. Ar saviem vēlēkajiem cīņu biedriem Olafu un Pāvilu Brūveriem biju pazīstams jau no bērnības – viņi bija mani vienaudži un brauca pie mums brīvlaikos, mēs taisījām sniega cietokšņus, pikojāmies, vasarās atpūtāmies pie Ineša ezera. Protams, toreiz nerunājām par politiku, bet uzticību viens pret otru jau bijām ieguvuši. Vispirms domājām, kā izplatīt kristīgo Evaņģēliju – mums bija evaņģelizācijas grupas, es spēlēju ģitāru, mēs braukājām pa visu Latviju, arī Latgali, uzrunājām jauniešus, īpaši tos, kas dzēra. Tajā laikā tas bija vairāk kā neparasti, ka jauniešu grupa atklāti dzied un stāsta par Dievu. Bieži vien mājas sanāksmēs tika sapulcināti arī kaimiņu bērni, jaunieši, skolēni. Jau drīz mēs jutām, ka mums sāk sekot čeka. Vienreiz vesela grupa 15. augustā aizbraucām uz katoļu svētkiem Aglonā, tur pēc misēm pagalmā dziedājām kristīgas dziesmas. Arī tur tas bija kaut kas neredzēts, ka jauniešu grupa atklāti dzied. Beigās tas izraisīja pat starptautisku konfliktu. Baznīcas kārtībsargi rāva no rokām ārā ģitāru un jautāja: ko jūs te darāt? Kad jau lēnām gājām projām, redzējām, ka atbrauc milicijas mašīnas – mūs visus arestēja un pratināja līdz rītausmai. Pratināja visus: no kurienes, kāda darbavieta, skola utt. Pa vienam laida laukā un teica: te kategoriski ir aizliegts dziedāt un runāt! Vēlāk izrādījās, Vatikāns Maskavai bija iesniedzis notu, lai dara visu nepieciešamo, lai pārtrauc baznīcas svētku traucēšanu. Pēc tam gan Rīgā katoļu jaunieši, ar ko mums arī bija kontakti, par šo Vatikāna soli atvainojās. Tā lūk, mums pamazām sākās konfrontācija ar tā laika režīmu.
Golgātas, Mateja un citu draudžu jauniešiem vasarās rīkojām salidojumus, toreiz tas notika pagrīdē, bet tā jau bija zināma varonība un arī dubults gandarījums, ka varam arī šajos apstākļos vairāki simti pulcēties kopā. Bet, protams, tam visam sekoja čeka un bija arī spiediens pret mācītājiem, viņus sauca uz stūra māju – brīdināja, draudēja. Viņi, kā nu katrs prata, izlocījās.
– Tātad sākotnējā ideja bija – evaņģelizācija nevis neatkarības kustība?
– Jā, sākumā bija tikai evaņģelizācijas doma. Jo cilvēki visur nodzērās, bija totāla bezcerība, mēs sapratām, ka evaņģelizācijas vēsts ir vienīgā, kas cilvēkiem vēl dotu kādu perspektīvu dzīvē. Pat talantīgi cilvēki – mākslinieki, dažādu amatu meistari, neredzēdami nekādu nākotni savai dzīvei, meklēja atrisinājumu pudelē.
– Vai mācītāji tolaik atbalstīja šīs jauniešu aktivitātes?
– Jauniešu nometnes atbalstīja mācītāji Gunārs Lagzdiņš, Jānis Šmits un Artūrs Šķuburs. Pārējie bija gatavi neredzēt to, kas notiek. Lai viņiem nevajadzētu atbildēt. Viena daļa teica: tas nav labi, ar to jūs provocējat represijas. Padomju laikā, īpaši Krievijā, bija oficiālā baznīca, kas gāja kompromisa ceļu, bet otra daļa savu principu dēļ piedzīvoja vajāšanas, nepadevās, ļoti daudzi sēdēja cietumos, bija pagrīdes tipogrāfijas, kur iespieda Bībeles. Tie saucamie nereģistrētie – viņi pulcējās mājās, dzīvokļos, mežos. Mēs tikām pieskaitīti šai orgkomitejai – nereģistrētajiem un līdz ar to uzreiz kļuvām bīstamie!
Arī Latvijā bija pagrīdes tipogrāfijas, un mēs sākām piedalīties šajā darbā. Vajadzēja neuzkrītoši pirkt papīru pakas – dažādos veikalos, turklāt nelielos daudzumos, kaut kur nolikt un pēc tam atkal ļoti konspiratīvos apstākļos tas tika nogādāts tipogrāfijās. Viena tāda tipogrāfija bija Jelgavā baznīcas dzīvokļa bēniņos, to tā arī neatklāja. Otra bija Līgatnē, kuru dramatiskos apstākļos čeka atklāja. Zinādami, ka papīra pakas tiek pirktas veikalos, tās tika iezīmētas ar radioaktīvu vielu un no augšas ar helikopteru izsekoja, kur tās ar kravas mašīnu tiek nogādātas.
Cīņa bija dažādās jomās, bet mēs nonācām pie atziņas, ka visas tautas evaņģelizācija nav iespējama, ja netiek atgūta Latvijas neatkarība un nesākas demokrātija. Citādi tautai kopumā piekļūt nav iespējams. Šī motīva dēļ mēs organizējām Latvijas Neatkarības kustību. Vēl mums bija tas jaukais sapnis: ja būtu brīvība, tad, lūk, visi šie mācītāji, kas tagad dzīvo bailēs un pieļauj dažādus kompromisus, beidzot kļūtu par īstiem cilvēkiem. Spiediena vairs nebūs, sāksies jauna dzīve – Latvijā uzplauks garīgā dzīve, kultūra utt.
– Tagad jūs par to smaidāt?
– Protams, redzot, kas vēlāk notika un kas šodien notiek, diemžēl ir dziļa vilšanās, bet es arī saprotu, ka tādas ir šīs dzīves realitātes un tā tas notiek ne tikai Latvijā, bet visā plašajā pasaulē. Tomēr ar visu to, manuprāt, baznīca ir tā sabiedrības daļa, kura kritiskajos brīžos parasti paliek kā pēdējā organizētā pretestība naidīgajiem spēkiem. Tā bija padomju okupācijas laikā, un tā tas ir arī tagad, kad daudzās Eiropas valstis izmisīgi pretojas homoseksuālisma ekstrēmistu mēģinājumiem sagrābt varu.
– Vai mācītāji spēja nodot arī savus cilvēkus?
– Latvijā, ja mēs runājam par nodošanu, tā nebija tik dramatiska, ka kāds cilvēks tādēļ tika ieslodzīts cietumā uz ilgiem gadiem. Latvijā baznīcu mācītāji neko nezināja par pagrīdes tipogrāfijām, varbūt tikai daži, par kuriem bija pārliecība, ka viņi ir uzticami. Runājot par kompromisu, čeka baznīcām pieprasīja neļaut bērnu un jauniešu aktivitātes, ārpusbaznīcas sarīkojumus, prasīja dot sarakstus par visiem, kas no jauna tiek kristīti un iestājas baznīcā, un bieži viņi tam padevās.. Pēc ārzemju ceļojumiem lika atskaitīties par visu piedzīvoto, starptautiskās konferencēs lika stāstīt, ka Latvijā un Padomju Savienībā ir ticības brīvība, ka vajāts neviens netiek, ka mums ir Bībeles, literatūra, ka viss ir kārtībā. Jo cīņa jau notika arī starp Rietumu pasauli un PSRS politiskajā līmenī. Tie mācītāji, kuriem tika dota atļauja apmeklēt ārzemju konferences, spēlēja diezgan ievērojamu lomu. Mēs šos cilvēkus zinām, un tad ir ļoti grūti salikt kopā teoriju, ko viņi stāstīja šeit no kanceles, ar dzīvi, ko viņi īstenoja pēc tam, par to iegūstot diezgan ievērojamus personīgus labumus – braukt uz ārzemēm, iegādāties tur grāmatas, apģērbus, rietumu kārdinošās preces utt. Tajā laikā tā bija ārkārtīgi vilinoša iespēja.
– Kā šie cilvēki varēja sadzīvot ar savu sirdsapziņu?
– Cilvēks pierod. Ļaudis pārliecināt un ietekmēt var ļoti vienkārši. Man bija sarunas ar daudziem mācītājiem, kuri gāja kompromisa ceļu, un es nejutu, ka viņos būtu kādas dramatiskas iekšējas pretrunas. Viņi to vienmēr prata ar kaut kādu savu izstrādātu argumentāciju pamatot pat ar Bībeles rakstu vietām, ka vajagot dzīvot mierā, vajagot visu panest, ka mērķis attaisno līdzekļus, jo caur to mēs iegūstam lielākas iespējas. Latvijā tomēr neesot tā kā Krievijā, ja mēs tik konsekventi nostāsimies par Bībeles patiesībām, mūs sāks vajāt tāpat kā tur, slēgs baznīcas. Un jāsaka, ja cilvēks, īpaši ļoti talantīgs cilvēks, grib kaut ko attaisnot, viņš spēj attaisnot jebko.
– Vai kāds no jūsu vajātājiem pēc šiem daudziem gadiem jums ir atvainojies?
– Jā, viens. 2000. gada rudenī mums abiem ar Guntu atvainojās mans čekas izmeklētājs apakšpulkvedis Andris Strautmanis. Viņš tobrīd strādāja Drošības policijā. Taču bijušais čekas priekšnieks E. Johansons vēl savā 2006. gadā iznākušajā grāmatā «Čekas ģenerāļa piezīmes», pieminot mūs, raksta, ka «viņi nodarbojās ar pretpadomju informācijas apmaiņu, dažādu ideoloģiski kaitīgu grāmatu izplatīšanu, kā arī centās neobjektīvi informēt Rietumus par situāciju Latvijā». Kā redzams, ir cilvēki, kas joprojām vēl turpina dzīvot vakardienā.
– Gunta, kad Jūs ar Jāni iepazināties, viņš jau bija cīnītājs?
– Pirmo reizi es Jāni satiku, kad manam mazajam brālītim Jānim bija viena gada dzimšanas diena un mani vecāki bija izdomājuši, ka tas būtu labs iemesls uzaicināt jauniešus ciemos mājās. Viena ģimene bija paņēmusi līdzi arī Jāni. Vēlāk mēs Golgātas draudzē kopā dziedājām korī, ansamblī, braucām uz salidojumiem Liepājā, Ventspilī, tas bija ļoti aktīvs laiks. Ir jau cilvēki, kas pievelk, ar Jāni varēja pārrunāt jebkuru garīgu un praktisku jautājumu. Viņš bija ļoti zinošs. Es uz rakstāmmašīnas rakstīju pagrīdes kristīgo literatūru, kā arī jauno dziesmu grāmatu. Jānis gādāja papīru. Tā mēs iepazināmies arvien vairāk
– Jūs nekad Jāni nemēģinājāt atturēt, zinādama, ka tas ir bīstami?
– Man nevienu brīdi nebija tādas domas, es arī pati biju diezgan drosmīga, vēlāk piedalījos arī bīstamās LNK akcijās. Piemēram, mēs uz Latvijas Igaunijas robežas izlikām plakātus – «Krieviem aizliegts iebraukt Latvijā!» Daļēji es biju gatava tam, kas sekoja pēc tam. Ar to bija jārēķinās, jo visa situācija bija saistīta ar pastāvīgu risku.
Jānis: – Mūsu lielākais darbs neatkarības atgūšanai bija LNK (Latvijas Neatkarības kustība) no 1974. līdz 1983. gadam, par to mūs arī tiesāja. To dibināja Pāvils un Olafs Brūveri, vēlāk, kad viņu ģimene bija spiesta atstāt Latviju, grupas vadība nonāca manās rokās – zīmogs, klišejas, mums caur Zviedriju un Somiju bija intensīvi pagrīdes kontakti ar Vāciju. Divas reizes mēnesī es braucu uz Tallinu satikt tūristus, kas, sapakojuši zem apģērba, ieveda literatūru un tehnisko palīdzību. Pretim mēs sūtījām fotogrāfijas, kā tiek pārkrievota Latvija, gatavojām dažādus dokumentus Rietumu konferencēm. Lielākais notikums bija Brūveru uzņemtā filma, kurā bija redzams, kādos apstākļos PSRS tiek turēti ieslodzītie, un otra filma, kur mēs no manas darba mašīnas loga vairākas stundas filmējām pa čekas ieejas durvīm nākošos un ejošos čekistus, viņas sejas un sarunas. Šo filmu parādīšanās Rietumos noveda pat pie tā, ka Francijas komunistiskā partija pārtrauca attiecības ar PSRS komunistisko partiju. Tā bija milzīga starptautiska uzvara, jo Latvijas vārds greznojās visu lielāko pasaules izdevumu pirmajās lappusēs. Mūsu grupā bija 20 cilvēki, arī Gunārs Astra, Jānis Vēvers un citi. Divi no viņiem mira, viens kratīšanas laikā. Sadarbība ar Pauli Kļaviņu, Pāvilu un Ritu Brūveriem Vācijā ilga apmēram deviņus gadus.
Tikai tad sekoja tiesa.
– Arestu varēja jau prognozēt?
– Tas bija Andropova laiks. Vienā janvāra rītā Rīgā kādos piecdesmit dzīvokļos bija kratīšana, arī mūsu. Katra tāda epizode ir vesels notikums. Tas bija laiks, kad Gunta gaidīja dvīņus. Pēc nakts maiņas pusseptiņos no rīta manā darbavietā dispičeru dienestā ieradās septiņi čekisti Andra Strautmaņa vadībā, parādīja kratīšanas orderi, iesēdināja mašīnā, un braucām uz mājām. Mājās man bija vairākās vietās noslēpts arhīvs – LNK zīmogs, klišejas, dokumenti. Kratīšanas laikā es pajautāju, vai varu palasīt Bībeli. Viņi to pašķirstīja: lūdzu, lasiet! Man atšķīrās tā Rakstu vietu, kur Pēteris ir cietumā, bet pēc tam atnāk eņģelis, atver durvis un atbrīvo. Kad es to lasīju, pēkšņi manā apziņā ienāca vīzija, ka tieši tā būs ar mani. Ka es tikšu arestēts un pēc tam atbrīvots. Vēlāk ne vienu reizi vien es to teicu gan Andrim Srautmanim, gan prokuroriem, kas atbildēja: Rožkaln, šajā krēslā ir sēdējuši cilvēki, kuri 15 gadus dabūjuši, un jūs nesēdēsiet mazāk. Es mierīgi atbildēju: nē, es tikšu atbrīvots. Manī tik dziļi bija šī apziņa, un jāteic, ka tā man ļoti palīdzēja pēc tam visus četrus gadus. Kratīšana gāja līdz kādiem pusčetriem pēcpusdienā, viņi neko īpašu neatrada, bet paņēma ļoti daudz grāmatu. Jūs esat arestēts, brauksim uz čeku! – Bet mana sieva ir dzemdību nodaļā, atbildēju! Tas viņiem bija šoks. Mani aizveda uz čeku, nosēdināja koridorā, tad vairākas stundas aiz durvīm es dzirdēju – brīžiem viņi kliedza viens uz otru, notika smaga diskusija, vai mani arestēt vai ne. Viņi saprata, ja Gunta uzzinās par arestu, viņai var būt spontānais aborts, bet mums jau tad bija ļoti plaši starptautiski kontakti – es biju regulāri ticies ar Amerikas diplomātiem un žurnālistiem Maskavā, mums bija sarakste un pat telefona sarunas ar Vāciju. Viņi to visu zināja, tādēļ dilemma bija smaga. Beigās es čekas koridorā aizmigu. Manī bija dziļš miers. Tad viņi teica, ka respektē, ka sieva ir slimnīcā un mani nearestēs. Tā vietā mani ar čekas mašīnu aizveda uz Bulduru slimnīcu pie Guntas. Pēc tam veda uz Guntas dzīvokli Kuldīgas ielā, kur arī notika kratīšana, un tur tad vienu mūsu slēpni atrada Guntas klavierēs. Tur atradās vairāki simti Helsinku nobeiguma akta brošūras. Tās mēs bijām iespieduši Lietuvas Katoļu baznīcas pagrīdes tipogrāfijā.
Un tā, kad piedzima bērni, no janvāra līdz aprīlim, kamēr Gunta atradās dzemdību namā un pēc tam bērnu slimnīcā, es katru otro dienu gāju uz pratināšanām, un visur mums sekoja čekas aģenti.
Kas Jums palīdzēja izturēt?
– Lielā mērā pārliecība, ko ieguvu, lasot minēto Rakstu vietu kratīšanas laikā. Arī lūgšana. Vissmagākais brīdis bija aresta dienā – prokurors nolasa protokolu, noformē dokumentus, izņem kurpju saites, atņem jostu, pat noņem pirkstu nospiedumus kā noziedzniekam, no trīs pusēm nofotogrāfē – tas viss ir psiholoģiski loti smagi. Čekas pagrabā bija tāda speckamera, caur kuru laikam izgāja visi tur nonākušie, kur nebija neviena loga, pusotru metru bieza siena, tik maza telpa, ka varēja ar rokām sienas aizsniegt, tad divas dzelzs durvis aizslēdz ciet, ka viss norīb. Ir tāda sajūta, it kā tu būtu ieslēgts milzīgā betona bluķī, turklāt tev ir pateikts – tu vairs nekad brīvību neredzēsi. Tad pārņem sajūta, ka nav ko elpot, tikai ar grūtībām lēnām velc gaisu. Tie ir ļoti smagi brīži. Bet tas dod rūdījumu un jaunus vērtību kritērijus tam, kas vispār ir dzīve.
– Cik Jums toreiz bija gadu?
– Trīsdesmit trīs!
– Kas Jums, Gunta, palīdzēja izturēt šo laiku?
– Vienalga, vai gājām uz poliklīniku vai uz veikalu, arī mums vienmēr demonstratīvi sekoja čekas darbinieki. Bet mājās mazie bija kā sargeņģeļi! It kā viņi taču mani nevarēja aizstāvēt, tomēr radīja lielu drošības sajūtu. Protams, Dievs jau bija visam pāri. Man daudz palīdzēja mani vecāki, māsas, brāļi, Ginteru ģimene, kā arī Dana un Viljams Šulci. Es visu laiku ticēju, ka Jānis atgriezīsies agrāk. Pusgadu pirms viņa atbrīvošanas mani čekā noturēja četras stundas – tumšs stikla galds, izmeklētājs sēž galda pretējā pusē, sākumā es skatījos uz viņu, bet, kad man apnika, vēroju viņu stiklā. Viņš saka: ja jūs neiespaidosiet savu vīru, tad viņam piešķirs vēl astoņus gadus. – Nē, viņš atnāks agrāk mājās! – Es visu laiku tikai to vien teicu, un viņš laikam nodomāja, ka es esmu sajukusi. Ejot ārā pa durvīm, es vēlreiz pagriezos un teicu: es tik un tā savu vīru agrāk gaidu mājās!
Tiesā es biju paņēmusi līdzi mazos bērnus, tiesnesis Krastiņš saka: es te dzirdu bērnus! Bet man bija svarīgi, lai Jānis viņus redz. Tad bērnus lika iznest ārā.
– Jāni, Jūs stāstījāt, ka ieslodzījumā ļoti smags ir tieši etaps uz cietumu.
– Jā, etaps daudziem ir smagākais posms pat visā ieslodzījuma laikā. Parastajam vilcienu sastāvam tika pieāķēti arestantu vagoni, kuri no ārpuses ne ar ko neatšķīrās no pārējiem. Man etaps sākās vienā janvāra naktī Rīgas Centrtālcietumā – pēkšņi viss cietums sāka rībēt no durvju klaudzēšanas, kad mūs, kādus 400 ieslodzītos, ar mantām vispirms izdzina koridorā, kur stāvējām ar seju pret sienu, tad visiem vajadzēja iet caur vairākām telpām, kur notika totāla kratīšana, šausmīgi brutāla un milzīgā tempā – uzraugi kliedz, suņi rej. Koferi vai mantu maisu lika izbērt, stūrī jau bija milzīga mantu kaudze, uzraugi pavēlēja: to ņem, to ne, paši kaut ko met – viena zeķe paliek, otra ne, bet ko nozīmē ar vienu zeķi nonākt ziemeļos!
Kad pienāca mana kārta, uzraugs krieviski jautāja: par ko esiet notiesāts? – Veruščij, – viņš paskatījās: veruščij? Togda i mi budem vam toze veritj. Aizliegtas lietas ir? – Nav. Un man pat nepieskārās. Bet man maisā bija Bībele, rakstāmais, klade, viss tas, ko tūlīt atņemtu. Laikam man vienīgajam no visiem neveica kratīšanu. Pārējie pēc tam jautāja, vai es esmu dēls kādam valstsvīram?
Pēc kratīšanas mūs veda cauri pagalmam, tad pa dzeloņdrāšu tuneli uz vagonu un tas bija dramatisks brīdis – nakts, zvaigžņotas ziemas debesis, visapkārt dzeloņstieples, prožektori, uzraugi ar automātiem un rejošiem suņiem, bet mums vajadzēja pārvietoties ik pa gabaliņam notupoties, saliekot rokas aiz galvas, un turklāt bija līdzi jāvelk sava soma. Šis skats man ir palicis atmiņā uz visu mūžu. Kā koncentrācijas nometnē. Uzraugi un ieslodzītie – tās ir kā divas civilizācijas, nepārtrauktā naidā.
Mūs sadzina kupeju vagonā, kam visa koridora iekšējā siena bija no restēm, un arestantu pieplakušās sejas pie restēm veidoja baigu mozaīku visas sienas augstumā. Kupejā, kas bija paredzēta astoņiem cilvēkiem, rīdot suņus, sadzina kādus divdesmit cilvēkus, bet braukt vajadzēja simtiem kilometru. Ik pēc četrām piecām stundām ar konvoju veda pa vienam uz tualeti. Tā ir cita pasaule, kur cilvēkam nav nekādas vērtības.
Tad mēs nonācām Pleskavas cietumā – pagrabstāvā, kamerā ar maziem lodziņiem, uz grīdas ūdens, tajā dēles, mēs lēkājām pa noliktajiem ķieģeļiem, gar sienām ložņā desmitkāji, divstāvīgas dzelzs gultas un kameras vidū uz paaugstinājuma atklātā tualete. Daudziem šajā mitrumā sāpēja zobi, locītavas, notika kautiņi un kāršu spēles, kurās nospēlēja viens otra mantas un drēbes. Nokaitēta situācija, nekādas solidaritātes. Man savukārt tur notika pastāvīgas diskusijas par morāles tēmām. Vai ir izdevīgi zagt, vai drīkst melot, jautājumu bija daudz. Centos viņus pārliecināt – ja jau esam vienā likteņa laivā, tad vienīgais saprātīgais risinājums ir savstarpējs atbalsts. Tad arī Dievs palīdzēs un būs cerība. Un pat ja tev ir ienaidnieks, tad uzvarējis viņu tu esi nevis tad, kad piespied viņu ar kāju pie grīdas, bet ja spēj to padarīt par savu draugu.
Tur bija arī viens čigāns no Daugavpils, apmēram 60 gadu vecs, viņš mums stāstīja, ka sieva esot citā cietumā, bērni citos, arī pats gandrīz visu dzīvi pavadījis cietumā, tagad viņu veda izsūtījumā uz Sibīriju. Viņš bija zaglis pēc likuma. Tā ir īpaša zagļu kategorija, zagļu elite, kuri profesionāli apguvuši savu māku un devuši zvērestu nekad dzīvē vairs nestrādāt algotu darbu, bet iztikt tikai no zagšanas. Ja viņi nonāk cietumā, pārējie zagļi no tā saucamā obščaga naudas palīdz gan viņiem gan arī viņu ģimenēm, bet pēc atbrīvošanas palīdz atkal iekārtoties.
Un lūk, šis čigāns bija tas, kuram arvien bija lielākās iebildes. Beigās viņš teica tā – vai es zinot, ka Bībelē esot teikts, ka čigāniem Dievs ir atļāvis zagt? Atbildēju, ka tas nevar būt, esmu izlasījis visu Bībeli un kaut kas tāds nav atrodams. Tad man neesot īstā Bībele. Jo viņš skaidri zinot, ka tur esot aprakstīts stāsts par Jēzus Kristus piesišanu krustā, kad tur bijuši tad čigāni, kuri nozaguši vairākas naglas un tādēļ Kristum kājas nav bijis ar ko pienaglot un tās tikai piesietas pie krusta. To redzot, Kristus esot čigāniem teicis, ka tādēļ viņi visās paaudzēs drīkstot zagt un tas nebūšot viņiem pieskaitīts kā grēks. Un tādēļ arī čigāni zogot, kad tik rodoties tāda iespēja.
Iebildu, ka tā nu gan nav patiesība un to viņi paši būs izdomājuši.
Tas nu viņu saniknoja, viņš demonstratīvi pienāca pie manas gultas, paņēma manas virsbikses, ko biju nolicis uz gultas gala, aizgāja uz savu gultu un iemeta savā maisā. Ar to viņš parādīja – viņam ir apnicis klausīties manas gudrās mācības: paskatīsimies, kā viņš pats tagad mīlēs savu ienaidnieku? Bet mūs jebkurā brīdī varēja paņemt uz nākamo etapu, tādā gadījumā man būtu jābrauc plānajās sporta biksēs. Es biju nelielā šokā, klusībā pielūdzu Dievu. Un tad, pēc dažām stundām atnesa žiletes bārdas dzīšanai, ar tām vajadzēja apgriezt arī nagus, jo šķēres cietumā nedod, jo tās skaitās bīstams ierocis. Kādas desmit žiletes uz visu kameru, turklāt tikai uz stundu! Es skatos – čigānam tie nagi ir šausmīgi, kādu centimetru gari, biezi un ieplaisājuši. Viņš kaut ko mēģina izdarīt, bet ar tik plānu žiletīti, kas lokās, neiespējami nogriezt. Sēž uz gultas malas un pie sevis lamājas.
Tad es piegāju viņam klāt, notupos un saku: iedod man to žileti, es tev palīdzēšu. Pēc pilnīga klusuma mirkļa jautājums: kā palīdzēsi? – Tā – nogriezīšu tev nagus. Sēdi mierīgi, es tev tūlīt apgriezīšu, jo laika mums daudz nav. Es mēģinu, nevaru – tie nagi ir tik biezi un cieti, es paņēmu ziepes, mazliet ieziepēju, drusciņ krūzītē paturējām ūdenī. Kad biju nogriezis kādus trīs nagus, jutu, ka kaut kas no augšas pil, paskatos – čigānam asaras pilnas acis. Te jāsaka, ka jebkuros apstākļos viņš būtu gatavs labāk trīsreiz nomirt, nekā parādīt, ka viņš, zaglis pēc likuma, raud. Kamerā bija kapa klusums, ieslodzītie neticēja savām acīm, ka viņu lielākā autoritāte slauka asaras. Drīz arī vajadzēja atdot žiletes. Es aizgāju uz savu gultu un skatos – čigāns atver savu maisu, izvelk manas bikses, nāk pie manis, sniedz tās un saka: piedod, Jāni, es esmu ļoti ļauns cilvēks, lūdz par mani Dievu.
Ieslodzītajiem tā bija tāda dzīves paraugstunda, kā ar laipnu soli var uzvarēt pat vislielāko ļaunumu. Pēc tam mūs izšķīra, viņu aizveda uz citu etapu, bet apmēram pēc nedēļas – simtiem kilometru tālāk – mani no cita cietuma veda atkal iekšā arestantu vagonā, mani ved gar kupejām, un es dzirdu, vienā kupejā sauc: smotriķe, Božij čelovek idjot! Es pazinu, tas ir mans čigāns! Tur es ar viņu tad tikos pēdējo reizi. Tas bija ļoti dramatisks piedzīvojums, patiesībā tur nenotika nekas pārdabīgs, tikai mēs visi redzējām, cik ārkārtīgi efektīva izrādījās visvienkāršākā Evaņģēlija patiesība. Tā salauza pat šo tēraudcieto zagļa sirdi.
– Arī par nometni aiz Permas nav izstāstāms dažās rinkopās. Par to nākamajā «Tikšanās» numurā. Bet tagad, lūdzu, pastāstiet par saviem bērniem.
– Mūsu dvīņiem, Markum un Ritai, tagad ir 24 gadi. Markus jau divarpus gadus ir precējies, viņam ir jauka sieva. Kad dzima mūsu dvīņi, tajā pašā gadā un mēnesī, tikai nedēļu vēlāk, mācītāja Bikšes ģimenei piedzima Estere. Droši vien slimnīcas dzemdību nodaļas bērnu istabā viņi gulēja kādā no blakus gultiņām. Es atceros, toreiz satiku Ruti koridorā, viņa jautāja: kas tev piedzimis? – Dvīnīši. – Man meitiņa. Pēc daudziem gadiem viņi satikās. Tagad Markus strādā datoru firmā «Norge». Savukārt viņa māsa Rita – LNT montē raidījumus «Degpunktā» un «Palīdzības formulu», studē biznesa vadību, bet mūsu trešā atvasīte Kristīne ir dzimusi Vācijā, viņai ir 17 gadi, un viņa mācās Āgenskalna ģimnāzijā.
– Jāni, vai jūs tagad esat kādā draudzē?
– Neesam un pat ja gribētu būt, mums tas nav iespējams.
– Kādēļ?
– Kad mani tiesāja, tiesas sēdes laikā lieciniece Mirdza, Golgātas baptistu draudzes locekle, paziņoja, ka esmu izslēgts no draudzes. Tas bija izdarīts aizmuguriski, pārkāpjot visas evaņģēliskās un cilvēciskās morāles normas. Mums pat nepateica izslēgšanas iemeslu. Reizē tika izslēgta arī Gunta. Un tā tas ir palicis līdz šai dienai. Iespējams, tas tā notika ne bez čekas spiediena.
– Vai jūs redzat risinājumu šai situācijai?
– Jā, manuprāt, tas ir atrisināms minūtēs piecpadsmit. Ar to pietiktu, lai baznīca pasludinātu šo pretbibliskā ceļā pieņemto lēmumu par spēkā neesošu, kopš tā pieņemšanas brīža. Bet es to saku bez jebkāda rūgtuma sirdī, jo tā nav mūsu, bet gan baznīcas problēma.
Pilnu raksta versiju var izlasīt ŠEIT.
Publikācijas fragments no žurnāla 2007. gada aprīļa un maija numuriem. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmavotu obligāta.