Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

– Jaunībā jūs esot sapņojusi par darbu teātrī?
– Jā, es pabeidzu Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma Režijas fakultāti un savu dzīvi biju domājusi saistīt ar teātri, ko ļoti vēlējās arī mana mamma, jo viņa gribēja, lai kļūstu par aktrisi. Pēc tehnikuma beigšanas es apprecējos un pārcēlos uz dzīvi Rīgā. Biju bez darba un reiz, braucot tramvajā, izlasīju sludinājumu, ka Nacionālajā teātrī ir vajadzīga sekretāre.

Darbs Drāmas teātrī 1972. gadā man ilga nepilnus piecus mēnešus, bet ir viens no brīnišķīgākajiem posmiem manā dzīvē. Kad biju paveikusi sekretāres pienākumus, varēju iet un skatīties aktieru mēģinājumus. Man bija iespēja vērot, kā iestudējumus veido režisori Alfrēds Jaunušāns un Oļģerts Šalkonis, Mihails Kublinskis, kā pie lomām strādā tolaik pavisam jaunie aktieri Astrīda Kairiša, Gunārs Cilinskis, Velta Līne, Elza Radziņa.

Dzīvot uz Salaspili mēs ar vīru pārcēlāmies tad, kad uz zinātnieku pilsētiņu pārvietoja vīra darbavietu – Mežsaimniecības institūtu. Meklējot darbu, es piezvanīju toreizējai ciema padomes priekšsēdētājai Brigitai Vrubļevskai un teicu, ka labprāt darītu kaut ko tādu, kas izdaiļo cilvēkiem dvēseli. "Sāciet ar maziem bērniem," viņa man atbildēja. "Skolā nav bibliotekāres."

– Jūs izmantojāt piedāvājumu kļūt par bibliotekāri?
– Jā. 1975. gadā, kad sāku strādāt Salaspils 1. vidusskolas bibliotēkā, tajā bija aptuveni tūkstoš grāmatu, ko pakāpeniski papildināju līdz 32 tūkstošiem eksemplāru. Sākumskolai paredzēto grāmatu plaukti tolaik bija mazuļu augumā, lai viņi paši ar rociņu var aizsniegt un paņemt kāroto grāmatu. Daudzi turpat pie grāmatplauktiem apakšā arī gulēja un lasīja.

Ar skolēniem iestudējām nelielas ludziņas, skolā bieži notika literārie sarīkojumi, kuros piedalījās visi populārie dzejnieki un rakstnieki – Jānis Baltvilks, Viks, Knuts Skujenieks, Imants Ziedonis, Māris Čaklais, Jānis Elsbergs, Dagnija Dreika, Māris Rungulis, Jāzeps Osmanis, Andrejs Turlais, Nora Ikstena un daudzi citi.

– Jūsu pirmais dzejoļu krājums "Esības nojausma" iznāca tikai pēc tam, kad aizgājāt no darba bibliotēkā.
– Esmu lasījusi, ka radošiem cilvēkiem diezgan bieži ir tā, ka tikai tad, kad viņi kļūst brīvi, viņi sāk atraisīties un uzplaukt. Līdz tam man likās, ka es viena pati neko nevaru. Ne velti mans pirmais dzejoļu krājums saucas "Esības nojausma", kas iznāca 2000. gadā. Pēc četriem gadiem iznāca otra mana grāmata "Klusumā", kurā jaušama nopietna Bībeles studiju ietekme.

Vēl pēc diviem gadiem – 2006. – iznāca mana mīļākā dzejoļu grāmata "Baltā pagājība". Tajā ir mīlas dzeja, kas veltīta manai pirmajai mīlestībai, mākslai, māksliniekiem. Tā ir tāda jūtu un sajūtu grāmata.

– Divas jaunākās nupat iznākušās ir bērnu grāmatiņas. Kāpēc nolēmāt pievērsties bērnu dzejai?
– Abas šīs grāmatiņas izdevu tikai nupat. Dzejoļu krājuma "Ak, šie runčuki" manuskripts bija gatavs jau pirms 13 gadiem – 2000. gadā, bet "Saulītes rotaļas" – 2009. gadā. Dzejnieks Vitauts Ļūdēns savulaik izlasīja "Runčukus", un viņam ļoti patika. Abi runčuki ir mūsu kaķēni Mikiņš un Pančuks. Mikiņš bija āra kaķītis, vecāks, kluss, mierīgs, ar melnu, garu, pūkainu spalvu un dzeltenām actiņām. Pančuks bija balts istabas kaķis, sešus gadus jaunāks par Mikiņu, dauzonīgs un visu laiku apcēla Mikiņu.

To, kā viņi abi ņemas, viens otru sodīdami, esmu aprakstījusi šajā dzejoļu krājumā. Atzīšos, ka pārdzīvojumus man sagādāja arī dzejoļu krājuma "Ak, šie runčuki" manuskripts – tas bija pazudis. Tikai pēc laba laika to atradu lādē, kas man ir pilna ar dzejoļu un literāro skiču manuskriptiem, lai gan biju izmeklējusies vairākkārt.

– Kāpēc dzejoļu krājumus izdevāt tikai nupat?
– Tāpēc, ka pārdevu mammītes zemi Vārmes pagastā un man bija nauda, lai samaksātu māksliniecei par ilustrācijām un Salaspils tipogrāfijai par dzejoļu krājumu izdošanu. Abas grāmatiņas ir nodrukātas 70 eksemplāros. Daļu no tām izsūtīju pa pastu uz lielāko pilsētu bērnu bibliotēkām kā dāvinājumu. Vienīgais veikals, kurā manas grāmatiņas var iegādāties, ir Baibas Ziediņas privātā grāmatnīca Salaspilī.

Pieaugušajiem domātos dzejoļu krājumus man finansiāli palīdzēja izdot Salaspils dome, par ko paldies saku Jurim Putniņam. Atbalstu otrā dzejoļu krājuma izdošanai lūdzu Kultūras fondam, bet nesaņēmu. Man nepatīk lūgties, tāpēc meklēju iespējas pati, un, cik var, mani finansiāli atbalsta vīrs. Sākumā viņš nebija īpašā sajūsmā, ka rakstu dzeju. Manu aizraušanos viņš sāka ņemt nopietnāk pēc dzejas izlases "Mīlas pilna sirds" iznākšanas, kurā starp Raiņa, Aspazijas, Ziemeļnieka, Grota, Jaunsudrabiņa, Skujiņas dzejoļiem ir iekļauti arī vairāki manējie no krājuma "Baltā pagājība".

Plānoju izdot vēl divus bērnu dzejoļu krājumus, kuriem manuskripti jau ir gatavi, ja šim nolūkam būs finansējums. Ir gatavs manuskripts arī pieaugušo dzejoļu krājumam par dabu, bet patlaban nejūtos droša izdot pieaugušo dzeju, kurā valda līdzsvars un harmonija.