Ar Allažu ļaudīm Dainuvīti Bērziņu, Ēriku Čoderu, Andri Praņeviču un Aivaru Pavasaru tiekamies pagasta bibliotēkā dažas dienas pirms tam, kad valstī tiks pieminēta 1991. gada barikāžu kārtējā gadskārta.
Katram savs barikāžu laiks
Allažu bibliotēkas lasītavā redzamā vietā kopā ar grāmatām par Atmodas laiku sarindoti melnbalti attēli, kurā Allažu iedzīvotāji redzami gan uz barikāžu fona Vecrīgā, gan pie Zaķusalas ugunskuriem. Tajos vietējie atpazīst to dienu notikumu dalībniekus, bērni savus vecākus. Tā nu ir tā dzīvā vēsture.
Šogad pagastā nekādi plašāki atceres pasākumi paredzēti neesot, teic bibliotēkas vadītāja Dainuvīte Bērziņa, bet barikāžu laiku, viņasprāt, aizmirst nedrīkst. Skolēniem tikšot parādīta Aivara Pavasara uzņemtā filma par barikāžu dienām.
"Tas bija tāds satraucošs laiks," atcerējās D. Bērziņas uzaicinātie kungi, piebilstot, ka bijušas gan cerības, gan drosme un bailes, gan pārliecība, ka citādi rīkoties nemaz nevar, jo mērķis taču bija skaidrs un visiem saprotams – brīvība.
Andrim Praņevičam, kurš 1991. gadā bija meistars uzņēmumā "Vidzemes koks", barikāžu laiks sācies, kad uzzinājis, ka Viļņā pie televīzijas torņa padomju armija sarīkojusi asinspirti. "Pirmdien no rīta, tikko atbraukuši uz darbu, autobusā sēdēja kādi divdesmit cilvēki, kuri bija gatavi doties uz Rīgu. Direktora vietnieks nelaida. Neklausījām un aizbraucām. Mums tika ierādīta vieta starp Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju un Poligrāfijas vidusskolu. Visas ieliņas, kas veda no Daugavmalas uz Vecrīgu, pildījās ar cilvēkiem un smago tehniku. Garastāvoklis bija pacilāts. Varbūt tobrīd, kad Persijas līcī sākās operācija "Tuksneša vētra", un tajās reizēs, kad virs pilsētas lidoja helikopters vai braukāja armijas mašīnas, bija tā neomulīgāk, bet ne bail. Kādu nedēļu uz barikādēm, gluži kā uz darbu, braucām kādi trīsdesmit cilvēki.
Šeit jāpiebilst, ka uzņēmuma direktors Zigfrīds Girgensons jau dažas dienas pēc barikāžu sākuma komunistiskās partijas komitejā atstāja savu biedra karti.
Tātad mēs, uz savu galvu braukdami uz Rīgu, bijām rīkojušies pareizi," uzsver Andris Praņevičs.
Cits stāsts par barikāžu laiku ir Aivaram Pavasaram. "Tas jau vairs nav svarīgi, kā todien, kad sākās barikādes, nokļuvām Rīgā. Katrā ziņā tas bija ar vietējā kolhoza priekšsēdētāja atbalstu. Man bija līdzi videokamera. Uzfilmēju mītiņu Daugavmalā un pēc tam kopā ar sievasbrāli braukājām pa pilsētu un filmējām, kā Rīga izskatās pēc lielā mītiņa Daugavmalā. Redzējām, kā uz Salu tilta sarodas smagā tehnika, kā tiek likti šķēršļi ceļā uz televīzijas ēku un torni Zaķusalā. Allažnieku posteņi pirmās divas naktis bija uz Tērbatas ielas pie Tieslietu ministrijas. Tad sargājām Zaķusalu. Tā manos uzfilmētajos materiālos iekļuva gan Roberts Millers, kurš vadīja televīzijas centra aizsardzību, gan vietējie zvejnieki, kuri salas sargiem veda reņģes, kas tika ceptas uz ugunskuriem."
"Sajūtas bija tādas pacilātas. Gaisā virmoja kaut kādas iepriekš nebijušas sajūtas. Dažreiz notiekošo filmēja arī mans draugs Raitis Paeglis. Cik cilvēku mēs tur bijām, kas to tagad lai vairs precīzi pasaka, lai gan filmā mēs tur visi esam. Lai arī kāds noteikti zināja, ko nozīmē brīvība un sava valsts, daudz un skaļi padomju laikos par to netika runāts. Tāpēc manas paaudzes cilvēki – 1991. gadā es biju Jēzus Kristus vecumā – gājām un cīnījāmies par skaistiem ideāliem, bet tas noteikti bija ļoti pareizi."
Savukārt Ērikam Čoderam barikāžu laiks ir bijis tikai viens posms ceļā uz Latvijas neatkarību. Jau Atmodas pašā sakumā Siguldā izveidojās Vides aizsardzības kluba Vidzemes nodaļa, un tajā darbojās pat kādi 40 allažnieki. Uz kluba nodaļas bāzes izveidojās arī pašiem sava Tautas frontes grupa. Kādu brīdi Allažos tādas esot bijušas pat veselas piecas. Tāpēc vismaz sākumā uz barikādēm brauca pat divi pilni autobusi. Kad beidzies mītiņš Daugavmalā, Ēriks kopā ar Andreju Pūci devušies būvēt barikādi pie starptautiskās telefonu centrāles Dzirnavu ielā, kas tolaik bija vienīgais īstais sakaru mezgls. Barikāde gan nav bijusi sevišķi liela. "Jau pēc dažām dienām blakus tika uzbūvēts krietni lielāks aizžogojums, bet mūsu mazā barikādīte gluži kā tāds neatkarības simbols nostāvēja visu nemierīgo laiku," ar smaidu atceras Ēriks.
Reiz bijām vienotāki
"Cilvēka atmiņa sniedzas trīs paaudzēs, bet ikvienai no tām skaistākais laiks ir jaunība. Man tas sakrita ar Atmodas laiku. Un nav jau svarīgi, vai tu esi bijis varonis vai tikai notikumu līdzdalībnieks, – kurš tad tev var atņemt tavas domas un izjūtas. Un mēs taču cīnījāmies par ideālu sabiedrību un pašiem savu valsti. Nebija nekādu šaubu: ja ar mani kaut kas notiks, manu ģimeni un bērnus cilvēki bez palīdzības neatstās. Vai tā tiešām būtu bijis? Laikam jau ne, bet toreiz uz barikādēm jau par to nedomājām," saka Aivars Pavasars.
Savukārt Andris Praņevičs piebilst, ka bijušas arī situācijas, kad cilvēki vārdos bijuši varoņi, bet, kad draudēja reālas briesmas, pie ugunskura palikuši vien daži vīri. "Bet es saprotu, ko nozīmē bailes, un nenosodu nevienu, kuru tās krīzes brīdī pieveica, jo tas ir tik cilvēcīgi," teic Andris.
"Redziet, jo tālāk esam no to dienu notikumiem, jo varoņu ir arvien vairāk. Barikāžu laiks parādīja, ko nozīmē būt kopā ar citiem, īpaši tad, ja mūsu ir ļoti daudz. Bet man prātā nāk 1987. gada novembris, kad Strēlnieku laukumā notika pret 18. novembri vērsts mītiņš zem sarkanajiem karogiem. Tikai saujiņa Vides kluba cilvēku bija atnākuši ar melnbaltiem karogiem. Tad bija sajūta, ka tu esi gandrīz viens pats citādi domājošais pret masu," atmiņās kavējas Ēriks Čoders un piebilst, ka tā bijis arī tepat Allažos. Tikai pamazām aizvien vairāk bija tādu, kas sacīja: "Malacis!", nevis prasīja: "Ko tu tur lien?"
"Kad tauta jau bija pamodusies, visi saprata, ka jābūt kopā ar vairākumu, jo citādi kāds vēl padomās, ka esi nepareizajā pusē," paironizē Ēriks.
Jau atvadoties, namamāte D. Bērziņa atgādina, ka sievietes visu vairāk uztver ar sirdi, un viņai šķiet, ka barikāžu laiks, satricinot mūsu dvēseles, daudzos padeldēja latviešu vergu garu. "Un tas jau neatgriežami pāries mūsu bērnos un mazbērnos. Ja atkal būtu jāiet uz barikādēm kā toreiz, cilvēku noteikti būtu vairāk un viņi būtu krietni drosmīgāki. Un tam nav nekādas nozīmes, ka laika gaitā no atmiņas ir izdzisis kāds uzvārds vai varoņdarbs, ko viņš paveicis. Nozīme ir sajūtai, ko ieguvām pārmaiņu laikos," bilst Bērziņas kundze.
"Redziet, pirmais darbs, kuru kopīgi paveica Allažu tautfrontieši Atmodas sākumā, – uzcēla Lieldienu šūpoles, un tās ilgus gadus nostāvēja ciema centrā. Arī baznīcas atjaunošanu pabeidzām. Bet barikāžu laiks vienmēr mums atgādinās, ka varam būt citādi nekā šodien – daudz vienotāki. Un vēl ir sajūta, ka viss, ko toreiz sākām, nav līdz galam izdarīts. Mēs jau necīnījāmies par zemi, kurā "kādreiz dzīvoja latvieši".
Un varētu jau, kā smejies, kaut kur aiziet arī "ar dakšām", bet tas tā nesmuki izskatīsies. Bet viens gan ir skaidrs, ka dzīve visu savās vietās gluži tāpat vien nesaliek. Kaut kas ir jādara cilvēkiem pašiem," domā allažnieki, kuri bijuši klāt laikmeta griežu svarīgākajos punktos.
Dainuvīte Bērziņa: "Ik pa laikam jāatgādina, ka vēsturē ir bijis tāds 1991. gada barikāžu laiks, kad daudziem krietni padila latviešiem piemītošais vergu gars."