Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tur biju iegājis nokārtot kādas lietas pēc jaunā gada pirmā dievkalpojuma. Nedaudz vienmuļo ķesteru un draudzes darbinieku pēc dievkalpojuma rosīšanos pārmāca kāda sievietes balss, skaļi un ar sajūsmu sakot: "Bet es esmu kaza!"

Kā izrādījās, saruna starp vairākām draudzes kundzēm, tostarp arī kasieri, ir bijusi par horoskopa vai zodiaka zīmēm, kurām viņas sevi pieskaita. Kāda no kundzēm bijusi dvīnis, kāda cita – svari, bet draudzes kasiere sevi, visiem dzirdot, atzina par kazu.

Pēc šāda paziņojuma vietā ir uzdot jautājumu, kas esmu es?

Mani vienmēr ir interesējusi kristieša ikdiena, saglabājot Kristus doto žēlastības mācību un uzdevumu, cenšoties aizsniegt savu apkārtni. Dzīve, nezaudējot kristieti sevī, arvien ļauj pasaules kontekstam tieši tik ietekmēt dzīvi un savu apkārtni, lai sasniegtu kādu ar Kristus vēsti. Pāvila vārdiem, "jūdam jūds un grieķim grieķis" (salīdzināt, 1 kor 9:10).

Manuprāt, šajā savā pieejā nebūt neesmu vienīgais. Vēl jau arī jāņem vērā tas, ka, vai gribam vai nē, reizēm pasaules konteksts ievelk par daudz. Tad mūsu dzīve nes sevī līdzi daļu pasaules, nevis Kristu vien. Man gribētos domāt, ka kaut kāda daļa pasaules mums arvien var būt līdz, jo mēs esam pasaulē un mums tai ir jākalpo. Beigu galā, viss esošais ir Dieva radīts. Tāpēc par to priecāties, to kopt un gādāt, pat būt tā daļai, nav nekas nosodāms. Tomēr ir arī kāda robeža, kuru nebūtu labi pārkāpt. Manuprāt, šī robeža iet pa grēka nosprausto ietekmes sfēru.

Augstāk liktajā, manuprāt, diezgan amizantajā notikumā arī ir redzama šāda pasaulīguma ietekme. Vai tad maz ir mūsu draudzēs ļaudis, kuri ir čakli baznīcēni, bet arvien izlasa dienas horoskopu? Var jau teikt, kas tad tur slikts, kādu ļaunumu pāris rindiņas dienā nodara mūsu kristietībai? Un tomēr, vai šāds horoskops pārāk tuvu nenostājas manai un Kristus sadzīvei? Vēl vairāk, vai tāds horoskops dažam labam jau nestājas Kristus vietā? Kuram tad es īsti šodienu uzticu – Kristum vai horoskopa autoram? Citiem vārdiem, kurš vēl mūsu vidū ir kaza?

Varbūt tomēr mūsu identitāti neveido kaut kādas citas lietas, bet fakts, ka esam pēc Dieva tēla un līdzības radīti. Turklāt mūsu pagātne ir pavadīta Kristus žēlastībā. Arī mūsu šodiena tai ir pakļauta. Nekas neliecina par to, ka Viņa žēlastība mūs pamestu rīt, parīt un visas mūsu mūža dienas līdz pat laicīgai nāvei vai pasaules galam (viens no tiem iestāsies pirmais).

Tāpēc es ierosinātu meklēt vienu zīmi, kurā balstīt savu nākotnes paļāvību – krustā sistā un augšāmceltā, mūžam dzīvā Pestītāja zīmi.