Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Raksts un diskusija izlasāmi šeit.

Šķiet, pārlieku maz mūsu tautas mantojuma daudzināšanā ir runāts par kristiešu nozīmi tautas gara mantu apzināšanā un tālāk nodošanā. Vēl pirms 19. gs. beigās paši latvieši sāka interesēties par tautas kultūru, jau vairākus gadu simtus šādu aktivitāti bija izrādījuši vietējie baltvācieši. Ar latviešu vēsturiskās apziņas specifiku, proti, visa kristīgā lomas mazināšanu (aizmiršanu?), gaužām maz ir pieminēta lielākās daļas šo cilvēku pamatnodarbošanās.

Kas tad ir tā sfēra, kas tik sistemātiski tiek apieta? Vai tā ir kāda kauna lieta, ko šie vīri darījuši? Izrādās, lielākā daļa no viņiem ir kalpojuši kā mācītāji.

Gan Fridrihs Mēnijs (1593/4–1657/9), pirmās pilnās (četrrindes) latviešu tautasdziesmas apzinātājs un publicētājs (1632. gadā), gan bīskaps Kārlis Kristijāns Ulmanis (1793–1871), gan arī Georgs Ludvigs Frīdrihs Bitners (1805–1883) bijuši mācītāji. Arī ne viens vien latviešu tautības tautasdziesmu vācējs un popularizētājs ir mācītājs vai aktīvs kristietis. Pat Krišjānis Barons pieskaitāms pie baznīcas draugiem un atbalstītajiem.

Piemēram, viens no prominentākajiem tautasdziesmu pētniekiem Ludis Bērziņš (1870–1965) bija mācītājs. Interesantā kārtā 2007. gadā publicētā grāmatā (tātad teju 20 gadus pēc komunistiskās okupācijas un tās ideoloģiskās ietekmes beigām) "Greznas dziesmas" (Ludis Bērziņš, "Zinātne", 2007, 311 lpp.) norāde uz to, ka absolūti lielākais grāmatā apskatīto personu skaits ir mācītāji, ieskaitot autoru, pieminēta ļoti marigināli, garām ejot. Es nevēlos vainot šīs grāmatas sastādītājus, bet, manuprāt, tāda rīcība ļoti uzskatāmi liecina par to, ka mums ir apzināti vai neapzināti iepotēts kaunēties par savu kristietību. Vai tam būtu objektīvs pamats?

Gluži tāpat mēs darām ar atsauci uz gadu skaitīšanu mūsu valodā. Diez vai kādam ir jaunums tas, ka 2014. gads mums ir tieši tāpēc, ka gadus skaita no Kristus piedzimšanas. Cik precīzi vai kļūdaini, tas ir cits jautājums. Bet princips ir nepārpotams. Tomēr arvien daudz populārāk ir latviski runāt par laiku "pirms mūsu ēras" un "mūsu ērā". Pat kristīgā vidē!? To minu tikai tāpēc, ka tas ir ļoti simptomātisks piemērs.

Arī šodien tautas mantojuma atbalstītāju un pētnieku skaitā nav mazums ar kristīgo baznīcu vairāk vai mazāk saistītu pētnieku un aktīvu interesentu. Te atmiņā nāk kāds mācītāja Ivo Pavloviča atstāstīts gadījums. Viņš, intereses skubināts, kādā foklorai veltītā pasākumā esot uzdevis jautājumu par konferences dalībnieku saistību ar kristīgo baznīcu. Rezultāts bijis ļoti interesants, jo lielākā daļa klātesošo patiesi bija saistīti ar kristietību.

Ja jau mūsu, kristiešu, nav nemaz tik maz, varbūt lieks mazvērtības komplekss nav īsti vietā. Protams, kristietim nepieņemami ir "lietot varas sviru". Tomēr sabiedrības organizācijā arī kristiešu viedoklim būtu sava vieta. It īpaši tāpēc, ka noteiktas skaļas balsis uzskata, ka pārstāv sabiedrības vairumu un kušina kristiešus teju vai katra vārda galā. Tieši ar savas ticības godprātīgu (arī publisku) apliecinājumu kristieši, manuprāt, vislabāk var kalpot visai sabiedrībai mīlestībā un patiesībā.