"O, deju zālē parādījusies vēl neredzēta meitene!"
"Es studēju Rīgas Politehniskajā institūtā celtniekos un brīvdienās braucu pie vecākiem uz Preiļiem. Tur katros svētkos, kā likums, bija kārtīgas balles ar dzīvo mūziku," atceras Juris Čivčs. "Reiz skatos – ballē parādījusies jauna, vēl neredzēta meitene. O, tas ir interesanti, – pie sevis nodomāju un devos pāri zālei aicināt viņu uz deju."
"Uz Preiļiem mani nosūtīja darbā pēc Stradiņa medicīnas koledžas beigšanas," jaunības atmiņas turpina Anita Čivča. "Tai ballē puišu bija vesels bars, un Juri es pamanīju tikai tad, kad viņš paklanījās manā priekšā. Jauneklis glīti izskatījās, bija tīri, kārtīgi ģērbies un ļoti labi dejoja."
"Pēc balles es Anitu pavadīju uz mājām, kādu kilometru gājām ar kājām. Par ģimenes lietām toreiz nedomāju, bet meitene man patika, un es brīvdienās uz Preiļiem sāku braukt biežāk. Pēc diviem obligātajiem darba gadiem Anita atgriezās Rīgā, un mēs turpinājām satikties daudz biežāk," atklāj Juris.
"Es sāku strādāt par medmāsu Stradiņa slimnīcā, bet Juris studēja Politehniskajā institūtā. Satikāmies vakaros, gājām uz kino, teātri vai vienkārši pastaigāties. Pēc tam pamājām ar rociņu un gājām katrs uz savām mājām līdz nākamajam vakaram. Juris ne smēķēja, ne dzēra, un tas man bija no svara, jo nevarēju paciest tādas lietas. Jutu, ka pamazām manī modās daudz spēcīgās jūtas par draudzību," smaidot atceras Anita.
"Kāpēc ik vakaru jāšķiras, ja domās tāpat esam viens pie otra," toreiz nospriedis Juris. "Es bildināju Anitu, un 11. novembrī mēs apprecējāmies, kaut toreiz nezinājām, ka tā bija Lāčplēša diena, jo 1963. gadā šos svētkus nepopularizēja."
Pirmā mēbele bija komisijas bodē pirkts dīvāns
"Mūsu kopdzīve sākās pie Anitas tantes, bet pēc tam pārcēlāmies pie manas krustmātes. Komisijas bodē nopirkām savu pirmo mēbeli – dīvānu, jo ar manu stipendiju un Anitas medmāsiņas algu jaunam naudas nepietika," atceras Juris. "Drīz vien sākām gaidīt savu pirmo dēlu. Viņš mums bija Guntis jau no tā brīža, kad jutām, ka mums būs mazulis. Toreiz nekādas ultrasonogrāfijas nebija, mums vienkārši bija nojauta, ka būs dēls, un tā arī bija."
"Es vēl biju gaidībās, kad Juris pabeidza institūtu un viņu iesauca armijā. Tāpēc mani ar bērniņu no slimnīcas izņēma nevis vīrs kā citām sievām, bet gan Jura mamma," atceras Anita. "Pēc dēla piedzimšanas Juri palaida pāris nedēļu ilgā atvaļinājumā, un mēs visi trīs aizbraucām uz Preiļiem, kur es dzīvoju kopā ar Jura vecākiem, līdz viņš pārnāca no armijas. Man bija ļoti laba vīramāte. Es ļoti daudz ko no viņas iemācījos, un tas man ir palīdzējis labāk saprast vīru un sadzīvot ar viņu."
Juris vienmēr juta, kad jāpalīdz
"Kad pārnācu no armijas, mēs pārcēlāmies dzīvot uz Siguldu, jo mani norīkoja darbā celtniecības uzņēmumā," turpina Juris. "Kā jaunai ģimenei mums iedeva dzīvoklīti tikko kā pabeigtā jaunceltnē. Lai Gunti varētu iekārtot bērnudārzā, Anita tur sāka strādāt par medmāsiņu. Kad Guntim pienāca skolas laiks, mums piedzima otrs dēls Kaspars. Tas bija labi, jo Anita gadu varēja kopt mazuli un pie viena izvadāt Gunti uz skolu pirmajā klasē. Vēl pēc septiņiem gadiem, kad Kasparam bija jāsāk iet skolā, mums piedzima meita Lauriņa."
"Kamēr bērni bija mazi, Juris man ļoti daudz palīdzēja," ar pateicību atceras Anita. "To, kas kuru brīdi jādara, viņš sajuta bez prasīšanas. Kamēr es baroju bērnu, mazuļa drēbītes bija izmazgātas un izžautas uz auklas vannas istabā. Kā toreiz, tā arī tagad Juris vienmēr palīdz sakopt māju. Viņam nekad nav bijis problēmu nomazgāt traukus. Pēc viesībām, kad pie mums atbrauc bērni ar otrām pusītēm un četriem mazbērniņiem, Juris ir pirmais, kurš ķeras pie galda novākšanas, jo viņam patīk, ka nākamā rītā pēc ballītes māja ir tīra un sakopta."
Uzcēlām paši savu māju
"Kad bērni bija mazi, mēs daudz ceļojām. Kā nāca brīvdienas, tā visus salikām kulbā un braucām uz Jūrmalu, Rīgas muzejiem. Kopā ar bērniem esam apceļojuši Krieviju, Karēliju, Aizkarpatus. Taisni jābrīnās, kur visam pietika laika, jo paguvām uzcelt arī savu māju pie Vējupītes," atceras Juris.
"Man jau to māju gribējās," atzīstas Anita. "Mums bija labs trīsistabu dzīvoklis, un Juris uz mājas būvēšanu skatījās skeptiski. Bet, kad, strādādama Siguldas slimnīcā, padzirdēju, ka tiks dalīti apbūves gabali, es aizgāju uz sapulci un pieteicos uz zemes gabalu. Gribētāju bija vairāk nekā zemes, tāpēc rīkoja loteriju. Es izvilku pilnu lozi, un Juris ķērās pie mājas projekta izstrādes. Pašu spēkiem to arī uzbūvējām, pat bērni nāca palīgā. Tagad mums ir gan dārzs, gan siltumnīca, un esmu ļoti priecīga, ka dzīvojam paši savā mājā."
Bērni mums neļāva strīdēties
"Šogad Lāčplēša dienā palika 50 gadu, kopš ar Anitu apprecējāmies. Mēs abi esam katoļticīgi, un uz zelta kāzām nolēmām salaulāties baznīcā," atzīstas Juris.
"Cik laulību ceremonija bija skaista un svinīga! Atmosfēra bija brīnišķīga, un likās, ka gadiem krājušās ikdienas rūpes tiek noņemtas no pleciem," prieka asaras valdot, piebilst Anita. "Ticībai ir jābūt, jo pasaulē ir kāda augstāka vara. Līdzko ir grūti, sakām: "Vai, Dieviņ!" Ar to arī viss ir izteikts."
"Mums bieži jautā, kā esam varējuši tik ilgi sadzīvot kopā," turpina Juris. "Atbildu, ka ir ļoti svarīgi vienam otru saprast. Neuzliesmot tajā brīdī, kad nevajag. Un, ja ir gadījies kāds asāks vārds, tad jāatrod laiks nomierināties un aizmirst to visu. Piedot un atstāt pagātnē."
"Mīlestība laulības laikā mainās. Jaunībā mīlestības dēļ dzimst bērni. Tagad mēs savu mīlestību, kas gadiem uzkrāta, atdodam bērniem un vēl jo vairāk mazbērniem. Juris mazos tikai par saviem mīļumiņiem vien sauc," pārdomās dalās Anita. "Manuprāt, cauri gadiem mīlestību palīdz saglabāt sapratne, uzticība un pacietība. Juris visu mūžu ir bijis vadošos amatos. Viņa pakļautībā allaž bijuši vairāki simti cilvēku, un es saprotu, ka viņam arī mani gribas vadīt. Bet es jau ne vienmēr gribu pakļauties. Laulības dzīve nav ne svētki, ne svinības. Tajā ir arī pienākumi, rūpes un raizes. Un šādos brīžos mūs ļoti satuvināja bērni.
Kad viņi bija mazi, viņi mums neļāva strīdēties – ņēma mani pie rokas un aicināja iet darīt kaut ko citu. Nevar jau divi cilvēki sadzīvot pilnīgi bez domstarpībām. Tas ir normāli, ka reizēm katram gribas pastāvēt uz savu viedokli. Kādreiz emociju uzplūdā man pat asara nobirst, bet paiet mirklis un es saprotu, ka tas ir tikai tāds nieks, par ko vispār nebūtu jāuztraucas. Juris ātri tiek šādiem brīžiem pāri. Tas arī man palīdz atgūt līdzsvaru un sajūtu, ka atkal gribas visus samīļot."
Foto: personīgais arhīvsIepriekš:
Siguldas zelta pāri kopā jau 50 un 64 gadus