Kā izdevies tik ilgus gadus saglabāt mīlestību un nodzīvot laimīgā laulībā, iztaujājām divus no tiem – Elvīru un Oļģertu Manekus, kuri kopā ir vairāk nekā 64 gadus, un Anitu un Juri Čivčus, kuri nupat nosvinējuši Zelta kāzas.
Vispirms sarunājāmies ar Maneku pāri.
Izjust mīļoto ik dienu, ik stundu, ik mirkli
"Mums viss, pat naudas maks vienmēr ir bijis kopējs. Ja mēs nebūtu pratuši vienoties, mēs nebūtu kopā, bet esam," sirsnīgi uzlūkojot viens otru, saka siguldieši Elvīra un Oļgerts Maneki.
Ņem pie rokas un vadi mani pats!
"Elvīru es ieraudzīju Sidgundas telefona centrālē, kur viņa strādāja telegrāfā pie telefona," atceras Oļģerts Maneks. "Tas bija 1948. gads. Sidgundā vietējo puišu tikpat kā nebija, visi bija prom. Reiz pie mums uz centrāli atbrauca divi sakaru montieri no Mālpils, un viens no viņiem man likās ļoti interesants. Tā mēs arī saskatījāmies viens otrā," smaidot turpina Elvīra Maneka.
"Nākamā gada 19. augustā mēs sarakstījāmies Ropažu dzimtsarakstu nodaļā," stāsta Oļģerts. "Mājās bija neliela balle pašiem tuvākajiem un jaunības draugiem, jo daudzi radi bija izsūtīti. Bet nākamajā dienā mēs abi ar vilcienu braucām uz Rīgu un salaulājāmies Baznīcas virsvaldē."
"Kad gājām iekšā, spēlēja dziesmu "Pie rokas ņem un vadi". Pēc tam, kopā dzīvojot, es Oļģertam ne reizi vien esmu teikusi: "Pie rokas ņem un vadi, kungs, mani pats." Un tā mēs tos 64 gadus kopā esam novadījuši," šķelmīgi pasmaida Elvīra.
"Kad precējāmies, bija tā, kā teikts senā sakāmvārdā: "Visa manta mugurā, bagātība vēderā,"" vaļsirdīgi atzīst Oļģerts. "Pēc kāzām pārnācām dzīvot uz Siguldu un īrējām istabiņu no saimnieces."
"Tā istabiņa bija ļoti maza," piebilst Elvīra. "Mamma iedeva pēli, kas bija līdzi no bēgļu gaitām, lai mums ir kur gulēt. Pamazām iekārtojāmies, un par laiku, ko pavadījām šajā istabiņā, mums joprojām ir visjaukākās atmiņas."
Viens otru atbalstījām, kā pratām
"Kā šodien atceros 1952. gadu, kad piedzima mūsu meitiņa Gunta. Ietinām viņu siltā vatētā sedziņā un ar kājām devāmies no slimnīcas uz mājām, jo auto tolaik nevienam nebija un taksometru izsaukt nevarēja," stāsta Oļģerts.
"Bērniņa ienākšana ģimenē mūsu laulību saturēja vēl ciešāk, jo abiem bija kopīgas rūpes," atzīst Elvīra. "Strādāju rokdarbus, ko biju iemācījusies no mammas, un gatavos adījumus un tamborējumus pārdevu. Vēlāk Oļģerts man uztaisīja mazas stellītes, uz kurām es audu šalles un vedu uz komisijas veikaliem. Visādi grozījāmies, lai varētu savilkt galus, jo toreiz bija tādi laiki. Kad atvēra "Daiļradi", es dabūju darbu tur un kā mājražotāja nostrādāju līdz pensijai."
"Mēs bijām pieteikušies dzīvokļu rindā, kad reiz komunālās daļas priekšnieks man teica: "Paņem zemi un būvē māju pats,"" stāsta Oļģerts. "Ar Elvīru spriedām – diez kā ar to māju būs, bet sava zeme gan derētu, vismaz kartupeļus iestādīsim un būs ko ēst. Taču notika tā, ka arhitekts uztaisīja projektu, rudenī uzbetonējām mājas pamatus, un nākamā gada septembrī jau ievācāmies tajā dzīvot."
"Mēs abi mūrējām sienas. Es gāju Oļģertam palīgā, jo gribējās, lai ātrāk tiekam paši savā māja," atceras Elvīra. "Kad pārcēlāmies uz savu māju, sākumā grīda bija tikai vienā istabā. Vēl tagad atceros to baltās grīdas smaržu! Virtuvē staigājām pa dēli, vārījām pašu izaudzētās lielās cūku pupas, un to patīkamais aromāts izplatījās pa visu māju. Feini bija, nekāda vaina!"
"Mēs ar Elvīru nebaidāmies no darba," paskaidro Oļģerts. "Tas mums laikam ir gēnos, jo abi nākam no strādīgām un pārtikušām zemnieku ģimenēm. Zemnieki jau negaidīja, lai viņiem kristu klēpī kaut kas no gaisa, viņi paši visu sagādāja. Ja nebūtu uznācis Otrais pasaules karš, kas mūs izrāva no jaunsaimniecībām, mēs droši vien būtu dzīvojuši laukos."
Pastāvējām uz savu un darījām, kā mums gribējās
"Mēs ar Oļģertu abi esam cīruļi. Agri ceļamies, un līdz pulksten deviņiem piemājas dārzā mums viss ir kārtībā. Tad nākam iekšā brokastot," turpina Elvīra. "Kad uzbūvējām māju, ap to sākām iekopt daiļdārzu. Mans paps toreiz teica: "Nu kaut kas traks, jūs visu raujat ārā un zāģējat nost!" Bet mēs ar Oļģertu pastāvējām uz savu un darījām tā, kā bijām iecerējuši. Beigās paps atzina: "Labi gan jums ir sanācis!"
Ciemiņi mums reizēm saka: "Jūs laikam visu dienu pavadāt savā dārzā." Nē, ja regulāri kopj, to darbu nemaz nav tik daudz. Un gan dārzā, gan mājā mums abiem patīk kaut ko pārmainīt. Kustības arī ir vajadzīgas, un pēc tam ir prieks par savu veikumu."
"Domāju, ka mums dzīvē ir ļoti laimējies," atzīst Oļģerts. "Mums ir ļoti laba meita un brīnišķīgs znots Jānis. Mums ir divi mazbērni – Ivars un Santa, kuri mūs ir pārauguši gan augumā, gan prātā, un mums ir seši dievīgi mazmazbērni."
"Jā, par bērniem tiešām ir prieks," smaidot piebilst Elvīra. "Bet kopā dzīvot gan nevajag. Tālu arī ne, bet pa gabaliņu, tad ir ļoti labi. Bērniem jāļauj dzīvot pēc saviem ieskatiem, tad nav tā rīvēšanās, kas ir neizbēgama, saimniekojot zem viena jumta un vienā virtuvē."
"Katram cilvēkam ir sava doma, un viņam liekas, ka tā ir pareizākā. Un katram gribas darīt tā, kā viņš ir iecerējis," piekrīt Oļģerts.
Esam pratuši vienoties
"Daudzi brīnās, ka mēs abi turamies kopā jau vairāk nekā 64 gadus. Jāteic, ka gluži bez strīdiem neesam iztikuši, ir bijušas arī domstarpības. Bet tāda liela sava pārākuma vai idejas aizstāvēšana mums nav," atklāti stāsta Oļģerts. "Reizēm jau gadās, ka Elvīra vai es saku, kā dullā Paulīne teica: "Man liekas, ka viens no mums nav īsti riktīgs." Tad otrs smiedamies atbild: "Tas noteikti esi tu!" Un pēc tam mēs smejamies abi. Ja ar dusmām to teiktu, būtu citādāk, bet mēs ar joku."
"Kādreiz Oļģerts man saka: "Tu vienmēr panāc savu!" Uz ko viņam atbildu: "Tu jau arī neatkāpies!" Un beigās tomēr atrodam kopsaucēju. Ja mēs nevarētu vienoties, mēs nebūtu kopā, bet esam," piebilst Elvīra.
"Mēs nekad neko neesam dalījuši un arī tagad nedalām," atklāj Oļģerts. "Mums vienmēr ir bijis kopīgs naudas maks. Visu naudiņu, ko abi nopelnījām, vienmēr likām kopā. Un tad arī viss pārējais bija kopīgs. Vienmēr abi funktierējām, kā naudiņu izlietosim."
"Mēs visu laiku esam kopā," turpina Elvīra. "Ja es aizkavējos pie meitas Guntas vai kādas draudzenes, Oļģerts stāv pie loga un uztraucas, ka tik ar mani kaut kas nav noticis. Mēs pat domāt esam sākuši vienādi, jo bieži gadās – viens ko pasaka, bet otrs tūlīt: "Es tieši to tev tikko gribēju teikt.""
"Ielūgumā uz zelta pāru sarīkojumu bija rakstīts: "Vienam otrs jāmīl katru dienu, katru stundu, katru mirkli, tad sirds izjutīs sirdi,"" saka Oļģerts. "Es pilnīgi piekrītu šiem vārdiem un esmu tādās domās, ka mūsu dzīvē tā tas arī ir."
Foto: personiskais arhīvs