Bet sestajā mēnesī eņģeli Gabriēlu Dievs sūtīja uz Galilejas pilsētu Nacareti pie jaunavas, kas bija saderināta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un jaunavas vārds bija Marija. Un eņģelis, pie viņas ienācis, sacīja: "Esi sveicināta, tu apžēlotā, Tas Kungs ar tevi!" Bet viņa iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis: "Kas tas par sveicienu?" Un eņģelis sacīja: "Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. Tas būs liels, un Viņu sauks par Visuaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala."
Bet Marija sacīja eņģelim: "Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos." Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: "Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls. Zini, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arī ir grūta ar dēlu un iet tagad sestajā mēnesī – tā, ko dēvē neauglīgu, jo Dievam nekas nav neiespējams." Bet Marija sacīja: "Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda." Un eņģelis no viņas aizgāja. (Lk 1:26-38)
1. Es ticu uz Jēzu Kristu, kurš ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas. Šodienas Evaņģēlija lasījums ļoti vienkāršiem vārdiem apraksta šo brīnumaino ieņemšanu. Ieņemšana no Svētā Gara, piedzimšana no jaunavas Marijas ir prātam neaptveramas patiesības. Tās ir patiesības, kuru priekšā labāk godbijībā un pazemībā klusēt.
2. Citāts no Lutera sprediķa par Mt.18:6-7: "Tā ir taisnība, ka Marija ir slavējama un nekad nevar būt pietiekami cildināma un daudzināma. Jo gods par to, ka viņa vienīgā no visām zemes sievietēm ir izredzēta par Zīdaiņa māti, ir ārkārtīgi augsts. Tomēr mums māte ir jācildina un jāslavē tādā veidā, lai Zīdainis, kuru viņa ir dzemdējusi, netiktu izstumts no mūsu sirdīm un acu skata. Mums arī nevajadzētu uzlūkot šo dārgumu par mazāk svarīgu nekā viņa māti. Mātes slavēšanai ir jābūt kā pilienam, savukārt šī Zīdaiņa slavēšanai ir jābūt kā plašai jūrai. Ja kādu no abiem aizmirst, tad labāk būtu aizmirst māti nekā Zīdaini. Pāvestībā Zīdainis bija pilnībā aizmirsts un domāja tikai par māti. Bet māte taču nebija piedzimusi mūsu dēļ, viņa mums nepalīdzēja pret grēku un nāvi. Protams, viņa ir dzemdējusi Zīdaini un visas pasaules Glābēju mūsu dēļ, bet viņa pati nav Zīdainis un Glābējs. Tādējādi mums ir jāatrauj mūsu pieķeršanās no mātes un jāsteidzas noteikti pie Zīdaiņa."
3. Lutera vārdi aplūko divas galējības attieksmē pret jaunavu Mariju:
a) Pirmā galējība – ignorēt vispār, pat baidīties piesaukt viņas vārdu. Tas būtu muļķīgi un nepareizi. Mēs taču ar cieņu un godbijību atceramies slavenus un pazīstamus cilvēkus. Mēs viņu vārdos nosaucam ielas, mēs ceļam viņiem pieminekļus. Mēs ar patiesu lepnumu, piemēram, pieminam Mārtiņa Lutera vārdu. Mēs lasām viņa darbus un mēģinām saprast viņa domas. Viņa vārdā tiek nosaukti dievnami. Tas nenozīmē, ka viņš ir mūsu dievs/elks. Tas nenozīmē, ka mēs viņu pielūdzam. Nē, tā ir vienkārši cieņas un godbijības parādīšana pret ievērojamu personību. Tāpat tas ir ar Mariju. Vēl vairāk, mēs varam teikt, ka Marija ir daudz svarīgāka un ievērojamāka personība, nekā piemēram, Luters. Viņa ir daudz ievērojamāka starp visām pasaules sievietēm, kuras dzemdējušas bērnus. Jo vienīgi no Jaunavas Marijas ir piedzimis mūsu Zīdainis, mūsu Glābējs un Kungs. Tāpēc ignorēt Mariju vispār ir nepareizi un necienīgi.
b) Otrā galējība – nostādīt Mariju starp sevi un Kristu, domāt, ka Marija ir starpniece starp mani un manu Kungu. Cilvēcīgi ļoti saprotami. Piemēram, aplūkojot mātes, tēva un bērnu attiecības, bieži var novērot, ka, ja bērnam kaut ko vajag no tēva, viņš vispirms vēršas pie mātes, jo viņa būs iejūtīgāka un saprotošāka.
Ikdienā mēs dzirdam un sastopamies ar t. s. Marijas kultu katoļu baznīcā – svētceļojumi uz Aglonu, lai svinētu Marijas debesbraukšanas dienu; braucieni uz vietām, kur it kā ir notikušas un notiek brīnumainas parādīšanās, vēršoties ar lūgumiem pie Jaunavas Marijas.
3. Tātad divas galējības – Marijas pilnīga ignorēšana un paļaušanās uz Mariju vairāk nekā uz Dievu jeb Marijas nolikšana starp sevi un Kristu. Šķiet, ka luterāņi vairāk ir krituši pirmā galējībā, nekā šajā otrajā galējībā.
4. M. Luters, skaidrojot pirmo bausli "Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā", uzsver divas patiesības:
a) Pāri visām lietām šajā pasaulē visvairāk mums ir jāpaļaujas uz Dievu. Pāri visām lietām šajā pasaulē mūsu sirdīm ir jāpieķeras Dievam un vienīgi no Viņa ir jāgaida vadība, palīdzība un aizsardzība. Dievs mums pirmajā bauslī saka it kā šāds vārdus: "Vienīgi Es esmu tavs Dievs, un nemeklē nevienu citu; tas nozīmē – visu labo, kā vien tev trūkst, gaidi un meklē pie Manis un, ja tev jācieš nelaime un trūkums, nāc un turies pie Manis. Es tev došu tik, cik vajadzīgs, un palīdzēšu visās grūtībās, tikai neļauj savai sirdij pieķerties vai meklēt mieru ne pie viena cita."
b) Ja mēs savās grūtībās, vajadzībās un pārbaudījumos vēršamies pie tā saucamajiem svētajiem, arī pie Jaunavas Marijas, tad tas ir rupjš pirmā baušļa pārkāpums. Luters saka: "Turklāt ievēro, ko darījām un kam savā aklumā nodevāmies pāvesta laikos. Ja kādam sāpēja zobs, tad viņš gavēja, piesaukdams Sv. Apoloniju; ja baidījās no ugunsnelaimes, – palīdzību gaidīja no Sv. Labrenča; ja bijās no mēra, – godināja Sv. Sebastianu, un nav saskaitāmas visas tās apgrēcības, kad katrs izvēlējās sev īpašu svēto, kuru pielūdza un sauca palīgā savā nelaimē."
5. Bet ko nozīmē praktiski godināt jaunavu Mariju? Kā mēs vispār godinām kādus īpaši mīļus un svarīgus cilvēkus, kuriem ir bijusi liela loma mūsu dzīvēs? Ja mācāmies no viņu dzīves piemēra un cenšamies viņus atdarināt. Marijas personība, dzīve un darbi mums, kristiešiem, katru dienu atgādina dažas ļoti būtiskas patiesības:
a) Marija ne ar ko nebija nopelnījusi šādu statusu. Viņa bija apžēlota. Tāpat arī mēs, kas sevi dēvējam par kristiešiem, neesam nopelnījuši šo statusu. Šis jaunais statuss ir Dieva dāvana.
b) Marija vairāk klausīja Dievu nekā cilvēkus. Marija vairāk baidījās no Dieva, nevis no cilvēku apkaunojuma, nicināšanas un atstumšanas. "Es esmu tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda!"
Ņemsim vērā, ka šādu lēmumu pieņemt nemaz nebija tik vienkārši, jo Marija riskēja pazaudēt savu godu un krist kaunā. Atšķirībā no 21. gs., kurā tas ir normāli, ka neprecētai sievietei var iestāties grūtniecība, 1. gs. šāda sieviete riskējā krist nekaunā visas dzīves garumā. Atcerēsimies, ka: Marija bija saderināta vīram. Arī Jāzeps gribēja viņu pamest, kad uzzināja, ka viņa saderinātā ir grūtniecībā. Tikai, pateicoties tam, ka Dievs iejaucās Jāzepa dzīvē, sūtīdams tam eņģeli, Jāzeps nepameta savu saderināto.
Šī Marijas rīcība lai ir mums par iedrošinājumu un atgādinājumu pāri visam šajā pasaulē bīties un mīlēt Dievu. Kristiešus šī pasaule nekad tā īsti nav mīlējusi. To var redzēt ikdienas dzīvē, it kā sīkumos. To var redzēt īpaši, kad kristieši tiek apsmieti un nicināti ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem, proti, kad kristieši tiek vajāti, izdzīti no mājām, iemesti cietumos un pat nogalināti. Šādos nicinājuma un vajāšanu brīžos ir svarīgi atcerēties Marijas piemēru – Viņa vairāk baidījās no Dieva, nevis no cilvēku apkaunojuma.
c) "Es esmu tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda!" – šie vārdi atklāj ne tikai Marijas drosmi, bet arī paļaušanos uz Dieva apsolījumiem. Ko Dievs saka, to Viņš arī apsola:
Ja tu esi izsalcis un izslāpis, tad atceries Dieva apsolījumu, ka Viņš būs tavs Gans un vedīs tevi zaļās ganībās!
Ja tu esi nobijies, tad atceries, ka Dievs ir apsolījis būt tava stiprā klints un patvērums!
Ja tu esi pazemots, nicināts un visu atstāts šajā pasaulē, tad atceries, ka Dievs ir apsolījis tevi paaugstināt, savukārt tavus ienaidniekus Viņš liks par apsmieklu!
6. Jaunava Marija un Jēzus Kristus. Jaunava Marija ir mūsu Kunga māte. Viņa ir izcils piemērs mums visiem. Taču viņa nav jāpielūdz, uz viņu nav jāpaļaujas. Mēs pielūdzam Kungu Kristu. Mēs paļaujamies vienīgi uz viņu. Jeb kā Luters saka: "Mums ir noteikti jāsteidzas pie Zīdaiņa!" Lai šie Kristus dzimšanas svētki mums visiem paiet, steidzoties pie Zīdaiņa, jo tikai caur Viņa nāvi ir uzvarēta nāve, jo tikai caur Viņa upuri ir dota mums grēku piedošana.