Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

No kādu komentētāju puses lasām epitetus – vecmodīgs, anahronisms utt. Šķiet, atkal pacelts arvien kā kūdras ugunsgrēks gruzdošais jautājums par reliģijas un zinātnes attiecībām. Kāds lepni uzskata, ka minētajam cilvēkam ir trāpīts viņa domāšanas vājajā punktā – Ahileja papēdī. Tomēr, vai tiešām bibliskie pasaules izcelšanās uzskati ir vājība, nepilnība? Varbūt ar Bībeli konkurējošajai evolūcijas teorijai arī ir kāds Ahileja papēdis?

Šis nebūs zinātnisks vai akadēmiski teorētisks apskats. Te būs pārdomas par, manuprāt, mazāk pamanītām, bet svarīgām niansēm, kas saistītas ar evolūcijas teoriju. Tās kristieši, pēc maniem novērojumiem, pārāk bieži neņem vērā, diskutējot par Dievu kā visa Radītāju un Uzturētāju. Biblisko skatījumu atstāsim citai reizei, jo to lasītājs (es tā pieļauju) zina gana labi.

Strīdos starp Dieva radīšanas darba atbalstītājiem un noliedzējiem, kuri iestājas par visa evolucionāru izcelsmi bez Dieva līdzdalības, esmu pamanījis vismaz divus līmeņus.

Sarežģītākajā līmenī strīdās divi eksakto nozaru zinātnes speciālisti. Jā, jā, arī eksakti izglītotu sievu un vīru starpā ir bibliskās patiesības apliecinātāji. Šādos disputos tiek lietoti daudzi parastam cilvēkam (piemēram, man) nepazīstami termini un izpratnes. Te diskusijas dalībnieki debatē par kādām niansēm, kuras pierāda vai noraida Dieva eksistenci. Principā, man šādi strīdi šķiet tāli, jo man eksaktās zinātnes nav pārlieku labi pazīstamas. Vienu gan esmu mācījies – arī šajā līmenī Dieva Radītāja noliedzēju argumenti sastopas ar pamatotiem pretargumentiem. Proti, viņu pārstāvētais nemaz nav tik "zinātniski" nesatricināms un viennozīmīgs. Bet ko nu par šādiem augstiem līmeņiem, diez vai šādus diskutētājus varētu ieinteresētu šeit talāk rakstītais.

Es vēlētos pievērsties ikdienas līmeņa diskusijai, kādas parasti notiek studentu kopmītnēs, saviesīgos pasākumos, ekskursijas laikā, u. tml. Tādās domu apmiņās parasti sastopas vidējais Bibliskās patiesības pārstāvis (piemēram, es) ar vidējo evolūcijas teorijas piekritēju. Šajā situācijā, manā vērojumā, visbiežāk notiek, kā padomā: "Nestrīdies ar stulbeni, jo, pirmkārt, viņš tevi novedīs līdz savam līmenim, otrkārt, sakaus ar pieredzi." Ceru, neviens evolūcijas piekritējs šo salīdzinājumu neuzņems personīgi, tas ir lietots ilustrācijai. Turklāt visbiežāk pēc šādas sarunas par stulbeni tiek uzskatīts tieši Bībeles patiesības paudējs. Kaut kādā ziņā šādam evolūcijas piekritēja vērtējumam es pat varētu piekrist. Nav ko "līst diskusijā", kur, atbilstoši dotajam salīdzinājumam, evolūcijas piekritējs kristieti vispirms ievelk savā argumentācijas sfērā un pēc tam ar atstrādātiem paņēmieniem padara par muļķi. Iekļūstot šādā situācijā, nereti līdzināmies nejēgām, kas tankam uzbrūk ar spēļu zobenu.

Par pašu sarunu. Manā vērojumā, evolūcijas piekritēji ir gana labi sagatavoti ar visādiem skaitļiem un apgalvojumiem, lai noliegtu Dievs dalību radīšanas procesā. Tam ir divi iemesli, pirmkārt, evolūcija ir radusies kā iebildums Dieva radīšanas mācībai, tātad, jau savā saknē tā darbojas ar argumentiem pret Dievu kā Radītāju. Tātad, te runa nav par atsevišķu pretkristīgu elementu, bet domāšanas sistēmu ar noteiktu loģiku. Otrs iemesls ir tas, ka daudzi cilvēciski gudri prāti pēdējo gadsimtu laikā arvien meklējuši un arī atraduši parocīgas loģiskas konstrukcijas šajā domāšanas sistēmā. Turklāt evolūcijas teorijā tiek pielāgotas daudzas pašas par sevi zinātniskas lietas, kuras nedz vajag, nedz arī ir gudri apstrīdēt. Uff... tik daudz visādu piņķeru.

Tātad, mans ierosinājums – vairīties no diskusijām ar evolūcijas piekritējiem evolūcijas zinātnes robežās, ja vien kristietis nav ļoti labs eksakto zinātņu speciālists.

Starp citu, Bībele, lai arī ir patiesa, nav zinātnes gramata, kas kristieti nodrošina pret visiem evolūcijas teorijā apspēlētajiem argumentiem.

Tomēr es nemudinu atteikties no diskusijas kā tādas. Vēl vairāk, uzskatu, ka katra kristieša pienākums IR apliecināt Dieva patiesību, arī Dievu kā Radītāju. Jo, ja mēs "atdodam šīs pozīcijas", kā diemžēl izdarījuši jau daudzi kristieši, tad mums zūd pamats runāt par Dieva uzlikto atbildību par katru cilvēka dzīves sferu un citām bibliskām patiesībām. Tādā gadījumā kristietība tiek reducēta uz kādu ierobežotu sfēru – subkultūru vai geto, kurā tā noželojami var eksistēt kā kāds pagātnes relikts. Kā pie šādā rezultāta kristietis var kalpot kā pasaules gaisma un sāls?

Pārdomu nobeigums šeit.