Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Šāda attieksme un dzīves formulēšana fragmentē sabiedrību arvien niecīgākos pamatlielumos. Tā vien liekas, ka drīz ikviens cilvēks būs pats par sevi, ja nesadrups vēl sīkākās vienībās.

Šādā nelielo atomu grupu cilvēku ideālā sabiedrībā ir "zaļie", pavisam netālu no tiem savas vietas ieņem panki, turpat blakus rāmi savas aktivitātes pārrunā "skinhedi", kultūras interesenti, futbola līdzjutēji utt. Šādā pasaules skatījumā arī kristieši var ieņemt savu "nišu" un mierīgi pastāvēt. Šķiet, šādu pasaules kārtību daudzi mūsdienu cilvēki ir pieņēmuši par normu. Viņi tieši tādu redz kristiešu līdzdaļu sabiedrībā, un šajā "nišā" ar demokrātisku prieku atvēlētu kristiešiem "vārīties savā sulā".

Tieši šādā pasaules uzskatā balstoties, sekulārā humānisma pārstāvji paceļ savu balsi katru reizi, kad kristieši iedrošinās iebilst. Un nav jau arī no svara, par ko kristietis ierunājas, uzmanība tiek pievērsta "robežpārkāpumam".

Kā ir ar šādu lomu un kristiešu vietu tajā? Vai arī Vecās un Jaunās Derības Raksti kaut ko šajā lietā saka?

Daudzi var man nepiekrist, bet, manuprāt, Bībele Dieva radītajam cilvēkam dod ļoti lielu brīvību. Šī brīvība sakņojas pašā cilvēkam Dieva dotajā būtībā – cilvēks ir radīts pēc Dieva "tēla" un "līdzības". Šajā brīvībā cilvēkam ir liela dažādu izpausmju variāciju iespēja. Tomēr ar šo brīvību mūsdienās ir kāda ārkārtīgi daudz nosakoša problēma, pat grūtība. Pavisam drīz pēc radīšanas cilvēks krita grēkā. Cilvēka grēkā krišana samaitāja visu esošo. Viss, kas līdz grēka ienākšanai pasaulē bija absolūti labs, tagad kļuva tikai daļēji labs vai pat ļauns, un tikai ar sūru darbu kalpo cilvēka vajadzībām. Vienīgi Dieva žēlastība un uzturošā gādība vēl pasargā katru cilvēku viņa ikdienas gaitās. Šajā aspektā nav nekādas fragmentēšanās. Grēks skar visus, neatkarīgi no tā, vai katrs konkrētais cilvēks to vēlas vai nevēlas. Tomēr šajā stāstā vēl ir arī laba ziņa. Proti, šī "bēdu leja" nav cilvēka vēstures noslēgums un finišs. Dievs nav atstājis cilvēku šādas nelaimes – grēka, pasaules un pašu miesas – saplosīšanai. Dievs ir parādījis prātam neiedomājamu mīlestību, Pats nācis pie grēcinieka kā patiess cilvēks un izcietis grēka sodu.

Gluži tāpat kā grēks, kas attiecas uz ikvienu, arī Kristus pestīšana ir nopelnīta katram grēciniekam. Šīs vēsts universalitāte ir cilvēciski neaptverama. Tik daudzos gadījumos cilvēki ir sašaurinājuši šo vēsts vērienu, gan jūdi pret nejūdiem pirmdraudzē, gan vienas kārtas piederīgie pret otras kārtas piederīgajiem Indijā, gan baltie pret melnajiem, šādu sarakstu varētu vēl turpināt... Vienvārdsakot, cilvēkam arvien ir vēlme Kristu limitēt, ierobežot. Tomēr Kristus ir neierobežots.

Ja Jēzus patiesi ir neierobežots Savā universālajā, visaptverošajā darbībā, kā cilvēki Kristus mācību, kristietību var ierobežot kādā subkultūrā? Pat ja gribētu, vai var? Arvien ir kādi, kas Kristu nenoraida par spīti visiem cilvēciskajiem šķēršļiem. Šķiet, tā ir labākā liecība pret to, ka kristietībai būtu jābūt kādas postmodernas subkultūru struktūras sastāvdaļai.

Protams, visu vainu par kristiešu bīdīšanu uz subkultūras kastīti nevar velt uz nekristiešiem. Pieļauju, lielākā vaina būs pašos kristiešos, mūsos. Mums ir daudz vieglāk būt savā subkultūrā, savā "geto". Te mēs veikli rosāmies atstrādātās kustībās un vārdos un visgudri mājam galvas to virzienā, kuri nebūtu pret Kristu, bet nespēj pieņemt kristīgo subkultūru. Vai tā mēs esam "zemes sāls" un "pasaules gaišums"? Protams, nevar krist arī otrā galējībā, kurā reformē visu, ne tikai ērto subkultūru, bet arī Kristus pavēles un žēlastības vārdus. No tā lai Dievs mūs pasarga!

Tomēr pār-subkultūru un pār-kultūru Kristus vēsts ir viena no kristiešu svarīgākajām lietā, kuras arvien atrodam Dieva Vārdā – Vecās un Jaunās Derības Svētajos Rakstos – un Kristus baznīcā. Tad Dievs var mūs izmantot, kad Kristus vien ir mūsu kultūra, jo Kristus nav ierobežots ne kultūrās, nedz kādā citā cilvēkam saprotamā un kārtojamā lietā.