Tas ir jautājums par mūsu kopīgo atbildību.
Nevar nepiekrist Rainim, kurš teicis: "Es pasaules daļa, atbildīgs par visu." Mūsu katra atbildība sniedzas tālāk, nekā spējam saredzēt; tālāk, nekā spējam katrā konkrētā mirklī to apzināties. Cik ļoti ar savu darbību vai bezdarbību es ietekmēšu savus līdzcilvēkus? Ietekmēšu varbūt jau šodien, varbūt pēc laika? Un tā katru dienu, ik uz soļa.
Piemērs, ko parādām: attieksme pret saviem pienākumiem, godprātīgi padarīts darbs, taisnīga attieksme pret savu valsti (Jā! Arī tik nepatīkamajā nodokļu jautājumā) utt. Un zems atalgojums nav aizbildinājums neizdarībai. Ļoti daudz no mums dzīvo "no rokas mutē", bet vienalga strādājam, cik spēka.
Mūsu kopīgā atbildība laikam visvairāk izpaužas vienaldzības atmešanā. Vienaldzīgi nenoskatīties, kā kolēģis Tev blakus apzināti vai neapzināti "haltūrē". Ar pateicību uzņemt kritiku, kad kāds Tavu nevīžību ir pamanījis. Reaģēt, kad alkatības dzīti ļaudis grib labu lietu aizstāt ar sliktu, pašam neslēpt trūkumus savā darbā. Galu galā – tik nepopulāri šodien – BŪT GODĪGAM! Pret citiem un pret sevi. Neklusēt "mīļā miera labad", kas bieži noved pie nemiera un posta, bet tā vietā satvert un dot tālāk īsto Mieru.
Kungs Kristus saka: "Es jums atstāju mieru, Savu mieru Es jums dodu. Es dodu jums ne tā, kā pasaule dod." Un patiesi, kad Visaugstā Miers ir pildījis cilvēku, tad pietiek drosmes atzīt savas kļūdas, drosmes iestāties par taisnību, pietiek drosmes... dzīvot godīgi! Tad pilnībā var izdzīvot vārdus, ko jau atkal tik drīz dzirdēsim – "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā Viņam labs prāts."
Zolitūdes traģēdija
29.11.2013 15:48
Mācītājs: Mums jāapzinās sava atbildība
Autors Krišjānis Bulle, Ropažu ev. lut. draudzes mācītājs
www.foto.delfi.lv
Pēdējā laika notikumi, šķiet, nevienu nav atstājuši vienaldzīgu. Jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Ir un paliek neatbildami jautājumi. Tomēr ir kāda sfēra, kas vairāk vai mazāk sāpīgi ķer visu sabiedrību, arī tos, kuri ir it kā pavisam tālu no traģēdijas.