Latvijas 95 Babītes pusē
Latvijai šogad būs jau 95 gadu jubileja. Tāpēc esmu nolēmis doties uz Babītes novada novadpētniecības muzeju, lai tiktos ar Ainu Kvēpu, mūsu skolas pirmo direktori.
Jau gaitenī ir redzamas senās skolas klašu bildes. Un, lūk, te jau ir muzeja durvis. Es pieklauvēju, atveru tās. Visapkārt ir daudz plauktu ar grāmatām, un uz galdiem ir daudz ziņu par novadu. Turpat arī satieku Ainu Kvēpu. Viņa mani sirsnīgi sagaida. Es sasveicinos, un saruna var sākties.
– Es gribētu uzzināt ko vairāk par Piņķu kauju. Kas tur notika?
– Tas notika 1919. gada maijā. Tu taču zini, kas notika 1918. gada 18. novembrī? Tika dibināta...
– Latvija!
– Jā, bet ar to nesamierinājās lielinieki, kas gribēja šeit ierīkot Padomju Latviju. Ar to nesamierinājās vācieši, kas gribēja šeit iekārtot Baltijas Hercogisti, un sākās uzbrukumi jaunajai, tikko izveidotajai valstij. Un, lūk, 3. martā sākās uzbrukumi pie Skrundas. Ļoti smagi uzbrukumi, un 6. martā krita pulkvedis Oskars Kalpaks.
Karavadību pārņēma ģenerālis Jānis Balodis, un Baloža brigāde ļoti sekmīgi cīnījās. No marta līdz maijam viņi bija atsituši ienaidniekus no Skrundas līdz Piņķiem. Un te notika smagas kaujas, vajadzēja atbrīvot Rīgu. Arī galvaspilsētu bija ieņēmuši lielinieki. Vācieši bija ļoti gudri, aizgāja uz Rīgu, tur sāka terorizēt, sāka atkal cilvēkus iznīcināt un atstāja Baloža brigādi un studentu rotu šeit, pie Piņķiem, cīnīties pret lieliniekiem. Lūk, tad notika slavenās Piņķu kaujas – 22., 23. maijā.
Nu zināms, kaujas beidzās, lieliniekus padzina, tie pat pa Daugavu mēģināja celties pāri un bēgt, kā vien varēja. Un 23. maijā latvieši, kurus rīdzinieki saņēma ar aplausiem, iegāja Rīgā. Tātad ieņēma Rīgu. Kaut gan vācieši Rīgu jau bija ieņēmuši, tomēr tur dzīvojošie latvieši gaidīja latviešus. Lūk, un kaujas notika šeit pat, kur tagad ir veikals, tur atradās Piņķu muiža. Notika kaujas arī pie baznīcas, baznīcai pat torni sabojāja. Kaujas notika arī pie Babītes jeb, kā toreiz teica, Pūpes stacijas.
Tās tad nosauca par Piņķu kaujām, un pēc tam, pēc 20 gadiem, uzcēla pieminekli. Šo pieminekli diemžēl nojauca, un tad, pirms 10 gadiem, 2003. gadā, mēs to atkal atjaunojām. Piemineklis gan nav tajā pašā vietā: ja paskatīsies bildē, varēs redzēt, ka tas bija uz liela kalna, un tā skaistāk izskatījās. Bet tagad šī vieta ir apbūvēta, un mēs tur neko nevarējām darīt, un mums bija jāceļ piemineklis tur, kur to varēja uzcelt. Mēs cīnījāmies par to, tur palīdzēja arī ārzemju latvieši, un arī visi pārējie, lai pieminekli uzceltu. Nu, lūk, tas ir par Piņķu kaujas pieminekli. Un tagad mums būs svinīgs brīdis pie Piņķu kaujas pieminekļa, un būs arī studentu rota, tā, kas šeit cīnījās.
– Vai Kārlis Ulmanis ir atklājis Piņķu kaujas pieminekli?
– Jā, atklāja Kārlis Ulmanis, bet atjaunoto pieminekli veco karavīru biedrība, priekšsēdētājs Romanovskis, un bruņoto spēku virsnieks Gaidis Zeibots un citi cilvēki.
– Vai tā ir iepriekšējā pieminekļa galva?
– Jā, tas ir ģipša veidojums no iepriekšējā pieminekļa galvas. Redz, kā viņa ir apskādēta: tad, kad pieminekli grasījās jaukt nost, tad tur gāja huligāni – sita nost degunu, cepuri. Citādi jau sodītu par to, ka pieminekli apskādēja, bet, tā kā to grasījās nojaukt, tad neviens to... Padomju laikā bija tāda kārtība.
– Mans tētis ir redzējis tādu pieminekli, kur rakstīts "Liecinieks Arvīds Ķurbis". Tur teikts, ka viņš ir redzējis Kārli Ulmani... Ķurbis ir mūsu radinieks.
– Jā, man ir šī pieminekļa fotogrāfija, mēs bijām uz pieminekļa atklāšanu, to šogad tikai atklāja, pavisam nesen. Mūsu skola arī piedalījās, mūsu karoga nesēji tur bija, Mūzikas skolas koklētāji spēlēja. Bija tā: tur ir divi brāļi, kas ir no Ķurbju dzimtas, viņiem ir cits uzvārds, jo viņi ir Ķurbju meitas dēli, tā ka uzvārds ir mainījies. Vecaistēvs vienmēr viņiem stāstījis, ka, lūk, tikās Kārlis Ulmanis un ģenerālis Balodis, lai apspriestu no ārzemēm atvesto... Jo ārzemes mums palīdzēja ar munīciju, drēbēm, jo Latvija tad bija nabadzīga, toreiz tikko izveidota valsts.
Nu, lūk, to vecaistēvs ir atcerējies, un lai šo atcerētos arī citi... Ne tikai vecaistēvs nomirst, bet arī abi brāļi nomirst, un tad neviens neatcerēsies. Un tādēļ šie abi brāļi izveidoja pieminekli. Un to pieminekli atklāja. Ja tu gribi apskatīties, man ir arī bildes, kur šis piemineklis ir nobildēts. Jautā droši! Es aiziešu pēc brillēm. Iesim varbūt apsēsties.
– Es vēlētos uzzināt kaut ko par Piņķu baznīcu. Vai ar to ir saistīti kādi notikumi?
– Cik daudz tu zini par to baznīcu? Tu tā nezini īsti? Nu, tad es tev pastāstīšu. Jo tā baznīca... Šī baznīca nav pārāk veca. Tai baznīcai drīz būs 140 gadu. Bet ir vēl vecākas baznīciņas, man tur ir zīmējumi visi, kādas tur vairāk tās baznīcas bijušas... Un ļoti vecs ir baznīcas kauss, no kā vīnu dzer, kad svēto vakarēdienu pieņem.
Tas ir 1662. gadā dāvināts. Tas kauss ir baznīcā, tas ir dzīvs. Bet pats galvenais, kāpēc Piņķu baznīca ir slavena, ir tāpēc, ka strēlnieki, no Rīgas dodoties kājām cīņā uz Tukumu, šeit, Piņķu baznīcā, atpūtās. Tas ir liels gabals! Komandieris Jukums Vācietis domāja, ka viņam strēlnieki jāuzmundrina, un tad viņš kāpa kancelē un teica uzrunu. Un tur altārgleznā ir tāda... Tu esi bijis mūsu baznīcā?
– Jā, protams!
– Tad tu zini, kāda ir altārglezna? Jēzus iet pa ūdens virsu un negrimst, un Pēteris grimst un baidās, un tur viņu aiz rokas. Nu, un tagad Jukums Vācietis rādīja karavīriem un teica: "Zemgalieši! Lūkojiet šo gleznu! Svēto gleznu velvju iedobumā. Jēzus iet pa ūdens virsu kā pa smiltīm, iet un negrimst, jo viņš tic sev, savam spēkam, savam darbam, ko viņš dara, tic viņš. Ticiet, ticiet, un jūs arī nenogrimsiet, neatslīgsiet nebūtībā, kur jau bijāt simtiem, simtiem gadu."
Tātad, lūk, viņš mācīja strēlniekus, lai ticētu, lai kaujā ticētu, ka viņi uzvarēs. Tā ka, redz tā, tāda ar' ir teika par Piņķu baznīcu. Un tāpēc arī ir pielikts šis piemiņas akmens. Tur ir uzrakstīts, ka 1916. gada 16. jūlijā, kad gāja kaujās, Piņķu baznīcā notika šis dievkalpojums.
Mēs vēl parunājām par muzeju, es pateicu paldies par interviju, un Aina Kvēpa man pateicās par to, ka es atnācu uz muzeju, un aicināja nākt vēl. Tāda bija intervija.
Daudz laimes Latvijai 95 gadu dzimšanas dienā!
Ričards Katkovskis, Babītes vidusskola, 5.c klase
Barikāžu laika notikumi Krimuldas novadā
Brīdī, kad pasaules uzmanība bija pievērsta Persijas līča karam, Padomju Savienība noziedzīgi ar militāru spēku brutāli mēģināja izdarīt valsts apvērsumu Lietuvā un sagraut demokrātiju Baltijas valstīs.
1991. gada 13. janvārī ap plkst. 6 Augstākās padomes ēkā bija sapulcējušies liela daļa deputātu, kuri apsprieda nakts asiņainos notikumus Viļņā un pārrunāja darāmo Latvijā. No Lietuvas tika saņemtas ziņas, ka mūsu kaimiņi nedomā padoties padomju milzeņa bruņotam pārspēkam. Ap parlamenta namu tika veidota mūra siena, cilvēki veidoja prettanku aizsprostus. Simtiem cilvēku bija stājušies savas brīvības sardzē. Tas stiprināja mūsu cīnītājus. No lietuviešu pieredzes bija jāmācās. Nevarēja gaidīt, kad padomju tanki un desantnieki sāks šaut arī Rīgā, sāks aplenkt valdības ēkas, kad Krjučkovs un Jazovs sūtīs uzbrukumā savu izlases karaspēku. Kaut kas bija jādara tūlīt, nekavējoties.
Ļaudis nebija jāmudina, un cilvēku tūkstoši jau agrās rīta stundās pulcējās Doma laukumā, pie Augstākās padomes, pie valdības nama, lai aizkavētu ar "dzīvu sienu" bruņotu akciju sākšanos, bet, ja tas tomēr notiktu, tad būtu par lieciniekiem tam, kas un kā noticis.
Veidojot barikāžu un aizsprostu sistēmu, automašīnas un traktorus novietoja tā, lai tie aizķertos cits aiz cita gadījumā, ja tos taranē ar tanku un bruņumašīnu. Tika ņemta vērā arī afgāņu pieredze, ko daži barikāžu aizstāvji bija apguvuši, karojot Afganistānā. Gareniski, paralēli ēkām izvietotās automašīnas ar kāpurķēžu bruņumašīnām varēja izstumdīt pa ielas malām bez lielām grūtībām un aizsprostus likvidēt, bet Afganistānā karojošie ierosināja citu taktisko paņēmienu. Šaurajās Vecrīgas galvenajās ielās automašīnas tika izkārtotas eglītē. Tādā veidā automašīnu priekšgali bija novietoti tuvu cits pie cita pa ielas vidu, bet pakaļgals atspiedās pret pretējās ēkas sienu un veidoja ķīļveida dzelzs aizsprostu.
Arī mana – Krimuldas novada iedzīvotāji piedalījās barikādēs. Intervēju piecus sava novada iedzīvotājus, un viņi man pastāstīja ne tikai par barikādēm, bet arī par citiem Trešās atmodas laika notikumiem, kuros viņi piedalījās.
Piedalīšanās barikādēs viņiem bija pašsaprotama, tur vienkārši nevarēja nebūt. Lai gan zināma satraukuma sajūta viņus nepameta, tie tik un tā palika līdz beigām. Daļa Krimuldas novada iedzīvotāju uz barikādēm devās ar kolhoza "Ezerciems" autobusu. Citi brauca arī ar traktoriem un citiem transporta līdzekļiem. Transports uz turieni devās katru dienu, lai cilvēki cits citu varētu nomainīt.
Arī mans tētis Ivars Kairis piedalījās barikādēs. Sanāca tā, ka viņš tieši tajā laikā bija atgriezies no dienesta armijā, kura laikā atradās Krievijā – Novaja Zemļa. Viņš kopā ar citiem vīriem atradās Latvijas Republikas ministru padomes ēkā. Esmu gandarīta, ka mans tētis arī piedalījās barikādēs un par šo laiku ir vairākkārt stāstījis, jo tas ir mūsu vēstures mantojums un lepnums, ko atliek saglabāt un stāstīt par to citiem.
Cilvēki objektos mainījās ik dienu pēc 12 vai 24 stundām. Bija organizēta bezmaksas ēdināšana, taču šajā laikā cilvēki dalījās it visā. Visi aptaujātie visspilgtāk atceras kopējo vienotības sajūtu, draudzīgo un pašaizliedzīgo atmosfēru, kas valdīja barikāžu laikā. Nāca sievietes ar bērniem, kuras bija pagatavojušas ēdamo un deva cilvēkiem, neko neprasot pretī. Pat tuvējās kafejnīcās netika prasīta samaksa par pārtiku, ūdeni vai ko citu. Vietējie iedzīvotāji piedāvāja arī naktsmājas un apģērbu.
Sēžot pie ugunskuriem, tika dziedātas dziesmas, un tā kopības sajūta, kas tanī brīdī valdījusi, nepieļāva baiļu rašanos. Grūtāk bijis tiem iedzīvotājiem, kas bija palikuši mājās, jo dažādu apstākļu dēļ nevarēja doties uz barikādēm. Viņi bija spiesti vērot notikumus televizoru ekrānos vai klausoties radio. Un tad, kad televīzijas ēka tika ieņemta un pārraide tika pārtraukta, mājās palikušie nezināja, kas gaidāms, vai vispār kāds atgriezīsies vai ne.
Slavējami ir tas, ka barikādēs piedalījās ne tikai latvieši, bet arī citu tautību cilvēki. Visi cits citu tajā laikā atbalstīja un palīdzēja, lai gan šo cilvēku redzēja pirmo reizi mūžā. Priecājos, ka intervētie cilvēki teica: ja barikādes notiktu tagad, viņi tajās noteikti piedalītos, tas nozīmē, ka mīlestība pret tēvzemi, lai kā līdz šim ir gājis, viņos nav zudusi.
Krimuldas novada iedzīvotāji aktīvi piedalījās barikādēs. Viņi ir patriotiski noskaņoti, jo, ja barikādes notiktu tagad, viņi tajās būtu gatavi piedalīties. Uzzināju vairāk par emocijām, kuras viņi piedzīvoja, jo tikai tie, kas bija klāt, vislabāk māk tās aprakstīt. Šis pētnieciskais darbs man deva daudz, jo man bija iespēja aprunāties ar mana novada iedzīvotājiem, uzzināt par viņiem to, ko līdz šim nebiju zinājusi. Manuprāt, šie cilvēki Krimuldas novadā ir ieguvums, jo viņi palīdzēja veidot Latvijas vēsturi.
Santa Kaire, 18 gadi
Dzimtas mājas Ķekavas pusē
Mana mamma, kad nebija precējusies, dzīvoja netālu no Rīgas, Ķekavas pagasta Krustkalnos, "Kalpaku" mājā. Tur dzīvoja mamma, opis, ome un citi ģimenes locekļi. Es gribēju uzzināt, kāpēc šai mājai ir tāds nosaukums – "Kalpaki".
Prasīju omei Jojo – tā viņu bija iesaucis brālis, kad bija maziņš, – vai viņa nezina, kā cēlies mājas nosaukums. Viņa man daudz un plaši pastāstīja par nosaukuma tapšanu.
Ome stāstīja, ka Oskars Kalpaks bija latviešu pulkvedis, pirmās Latvijas karspēka vienības komandieris. Cīņās par Latvijas neatkarību 1919. gadā 6. martā no gūtajiem ievainojumiem pie "Airītēm" mira. Kopā ar viņu – Oskaru Kalpaku – plecu pie pleca brīvības cīņās piedalījās arī omes vectēvs – Augusts Pudulis no mājām "Vulfsoni", kā arī viņa kaimiņš un draugs Heinrihs Skulte, kurš dzīvoja mājā "Štrausi".
1935. gadā viņi atgriezās mājās no Brīvības cīņām. Abi cīņu biedri par godu savam kritušajam komandierim savas dzīvojamās mājas pārdēvēja: Augusts par "Kalpakiem", bet Heinrihs par "Airītēm", tā bijušie cīņu biedri izrādīja cieņu savam varonīgajam komandierim un iemūžināja notikumu. Mājas lepni stāv arī mūsdienās, kur svētku reizēs augsti pacelts plīvo sarkanbaltsarkanais karogs.
Rainers Geks, Ķekavas vidusskola, 3.c klase
Latvijai – 95