Kristīgie bioētiķi iestājas par dzīvības saglabāšanu, argumentus definējot tā sauktajā Dzīvības svētuma doktrīnā. Taču netrūkst arī oponentu.
Dzīvības svētuma doktrīna
Saskaņā ar Rietumu filosofijas un teoloģijas skatījumu uz nāves iestāšanos, šis process tiek definēts kā dvēseles "atdalīšanās" no miesas. Tādējādi tiek uzsvēta tieši dabiskā nāve, nevis jebkāda veida palīdzēšana cilvēkam nomirt. Ja medicīnā ir dažādi kritēriji, pēc kuriem pacients tiek uzskatīts par mirušu, piemēram, apstājusies sirdsdarbība un asinsrite, kā arī smadzeņu darbība, tad filosofiski- reliģiskajā skatījumā viss nav tik vienkārši, un šīs robežas vēl vairāk ir izpludinājusi tehnoloģiju attīstība, jo tā ļauj uzturēt pie dzīvības pat tos cilvēkus, kuru smadzenes ir mirušas.
Nav vienotas nostājas jautājumā, vai šie cilvēki arī uzskatāmi par personām. Dzīvības svētuma doktrīnas aizstāvji uzskata, ka cilvēka dzīvībai piemīt vērtība pašai par sevi, pat tad, ja viņš pārstāv pildīt dažādas sociālās lomas. Vēsturiski dzīvības svētuma doktrīna saistās ar kristietības un jūdaisma skatījumu. Šie skatījumi gan ir atšķirīgi, taču vienojošais elements ir aizliegums nogalēt otru cilvēku vai palīdzēt viņam to veikt pašam. Kristīgie teorētiķi dzīvības svētumu pamato ar Mozus grāmatā izteikto aizliegumu nokaut citu cilvēku. To Dzīvības svētuma doktrīnas piekritēji parasti konkretizē kā normu "ir morāli nepareizi tīši nogalināt nevainīgu cilvēku"1.
Kristīgā teoloģija balstās uz "dabiskā likuma" (angliski natural law) konceptu2, kas tiek definēta kā doktrīna, kurā pausts uzskats, ka Dieva pasaule ir radīta ar īpašu mērķi, un viss pasaulē, proti, dzīvās un nedzīvās būtnes, eksistē dabiskā kārtībā, kuru cilvēks nedrīkst izjaukt. Atsaucoties uz Herstera (Hoerster) pieeju, ētikas teorētiķis Andris Rubenis izvirza šādus argumentus pret nonāvēšanu: pirmkārt, tā ir iejaukšanās Dieva radībā, otrkārt, sacelšanās pret Dieva likumu, treškārt, iejaukšanās Dieva svētajā plānā.3
Tādējādi Dzīvības svētuma doktrīnas aizstāvji uzskata, ka cilvēka dzīvībai piemīt vērtība vien tādēļ, ka viņš pieder cilvēku sugai, neatkarīgi no sociālajām lomām, vecuma un spriestspējas, un jautājums par dzīvības vērtību nostājas iepretim skatījumam par dzīvošanas vērtu dzīvi, kas balstās uz dzīves kvalitāti 4, kuru kā galveno argumentu, ka dzīvība ir kļuvusi nevērtīga min tādi bioētiķi kā Helga Kūze, Pīters Singers un citi, kuri aizstāv indivīda tiesības izvēlēties eitanāziju. Dzīvības svētuma doktrīnas aizstāvji uzskata, ka pat zemā dzīves kvalitāte nedrīkst būt par iemeslu tam, lai cilvēks izvēlētos pašnāvību vai ārsts veiktu slepkavību tikai zemās dzīves kvalitātes dēļ.
Tieši dzīvības svētuma doktrīna ir bijusi izejas platforma Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai, kas paredz, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi, un to dzīvības ir vienādi vērtas, neatkarīgi no sociālā statusa un citiem raksturlielumiem.5 Deklarācija nosaka, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, brīvību un personas neaizskaramību.6 Tādējādi šajā deklarācijā pausta aizstāvība ikviena cilvēka dzīvībai, tostarp tāda, kura dzīves kvalitāte ir vērtējama kā zema.
Ja par cilvēkiem, kas ir pie apziņas un spējīgi paust savu viedokli, ir skaidrs, ka jādara viss, lai dzīvību saglabātu un dzīves kvalitāti uzlabotu, problēmas rada jautājums, vai komā esošiem pacientiem, kuriem iestājusies smadzeņu nāve un kuru dzīvība tiek uzturēta mākslīgi, arī ir tādas pašas tiesības uz dzīvību jeb viņi uzskatāmi par mirušiem, jo bez mākslīgas dzīvības uzturēšanas tie tādi būtu.
Šajā gadījumā ir ētiskais duālisms, jo ir daļa, kas aizstāv pozīciju, ka līdz ar smadzeņu nāvi mirst arī pats cilvēks, un viņa dzīvība mākslīgi ir saglabājama ar mērķi izmantot veselos orgānus pārstādīšanai kādam citam cilvēkam, kam tas, iespējams, var glābt dzīvību. Taču no otras puses – ja reiz tehnoloģijas ļauj cilvēku uzturēt pie dzīvības, tad viņš ir uzskatāms par dzīvu cilvēku, par spīti veģetatīvajam stāvoklim, un šo indivīdu, tāpat kā ikvienu pie apziņas esošu cilvēku, aizstāv viņa cilvēktiesības.
Dzīvības svētuma doktrīnas kritika
Pīters Singers ir viens no tiem bioētiķiem, kurš iestājas pret Dzīvības svētuma doktrīnu. Viņš uzskata, ka jautājums par dzīvības vērtību jāskata no sekulārās ētikas pozīcijām, argumentējot ar to, ka tā ir daudz ietekmīgāka par reliģisko skatījumu. Jautājumā par dzīvības svētumu jāpieņem, ka cilvēka dzīvībai ir vērtība, un tā ir augstāka nekā citām dzīvām būtnēm. Šis uzskats, viņaprāt, ir pārlieku iesakņojies sabiedrībā, līdz ar to dažkārt tiek pieņemti lēmumi, kas nav izdevīgi nedz kopienai, nedz pašam indivīdam, kurš ir spiests ciest sāpes, savukārt viņa medicīniskā aprūpe izmaksā pārāk dārgi.
Singers ir pārliecināts, ka jārod precīzi kritēriji par to, kura dzīvība ir saudzējama un neaizskarama un kura ne, jo, atļaujot likumiski un morāli akceptēt nogalināšanu kā tādu – bez noteikumiem un iebildēm, – neviena sabiedrība pastāvēt nevarēs. Cilvēku nedrīkst nogalināt ādas krāsas, etniskās piederības vai sociālā statusa dēļ. Citādāk ir gadījumos, kad indivīds to vēlas pats, kā arī tad, ja zināms, ka slimība ir nedziedināma. Lai diskutētu par to, vai cilvēka dzīvība ir svēta un neaizskarama, jātiek skaidrībā par to, kas vispār ir cilvēka dzīvība.7
Pēc vienādiem kritērijiem nav iespējams samērot veca un slima cilvēka dzīvību ar nedzimuša mazuļa un jaundzimušā dzīvībām. Tas liek uzdot jautājumu, kas cilvēka dzīvībā ir tik svēts – vai tā pati par sevi, vai tomēr indivīda īpašo statusu starp citām dabas radībām nosaka augstākais saprātīguma līmenis. Singers atsaucas uz Džozefu Flečeru (Flecher) – protestantu teologu un rakstnieku, kurš norāda, ka cilvēka dzīvību par vērtīgu padara tieši racionalitātes līmenis, proti, pašapzināšanās jeb spēja apzināties sevi kā domājošu būtni, paškontrole, apziņa par pagātni un nākotni un spēja komunicēt ar citiem, kā arī daudzas citas īpašības, kas piemīt tikai cilvēkiem.8
Taču šeit vēlreiz jāuzsver, ka augstāk minētie kritēriji nepiemīti visiem cilvēkiem, jo mazuļu, veģetatīvā stāvoklī esošo pacientu un garīgi slimu cilvēku gadījumā par šīm viņiem piemītošajām īpašībām runāt nav iespējams. Atšķirība ir tikai tā, ka, piemēram, jaundzimušajam ir potenciāls tās visas iegūt. Tādējādi cilvēku gadījumā pastāv vēl viens nošķīrums, proti, piederība cilvēku sugai pēc bioloģiskajām pazīmēm, un šajā gadījumā netiek šķirots, vai tas ir jaundzimušais vai cilvēks, kurš atrodas veģetatīvā stāvoklī, taču šāda pieeja nekādā mērā nesniedz atbildes uz jautājumu, kādēļ homo sapiens ir pārāks, piemēram, par lielajām šimpanzēm vai kādiem citiem dzīvniekiem, kas ir viens no dzīvības svētuma doktrīnas aizstāvju argumentiem.
Tāpat Singers atgādina, ka cilvēku dzīvības nekad nav bijušas vienlīdzīgas, jo, sākot jau no senākajām civilizācijām, tostarp augsti attīstītajiem grieķiem un romiešiem, sabiedrības locekļi tika klasificēti vairākās kategorijās, un atkarībā no piederības tām, arī viņu dzīvības vērtība svārstījās. Piemēram, nav iespējams salīdzināt verga un viņa kunga dzīvības vērtību, jo, ja pirmā nereti vispār bija nevērtīga, tad brīvajam cilvēkam bija tādas pašas tiesības kā mūsdienu eiropietim – ietverot tajā uzskatu par viņa dzīvības neaizskaramību un sodīšanu gadījumos, ja kāds to nogalina.
Savukārt saimniekiem bija dotas tiesības savu vergu nogalināt, jo tam bija vairāk nevis cilvēciskā, bet īpašuma vai darbarīka vērtība. Tādējādi uzskats par cilvēka dzīvības neaizskaramību bez izņēmumiem, ka cilvēka dzīvība pati par sevi ir kristietības "produkts", jo vēršanās pret cilvēka dzīvību ir iejaukšanās Dieva radītajā kārtībā, kristīgās dominances laikā iesakņojās. Pīters Singers kritizē šādu viedokli, proti, ka cilvēka dzīvība ir svēta un ka tā nosaka piederība cilvēku sugai, neatkarīgi no viņa racionalitātes līmeņa. Tā vietā viņš piedāvā savu skatījumu – personas dzīvības vērtība.9
Avoti:
1. Brāzma G. Bioētika. Cilvēka dzīvības radīšana un pārtraukšana, 68. lpp.
2. Hemmel D. Modern Jewish, Christian and Muslim Perspectives on Death, Pain, Suffering and the Ethics of Euthanasia, 9. lpp.
3. Rubenis A. Ētika XX gadsimtā. Praktiskā ētika ,186. lpp.
4. Major T. Life: Sancticity or Quality?, raksts angļu valodā apskatāms šeit.
5. Wicks E. Human Rights and Health Care, 231. lpp.
6. Vispārējā cilvēktiesību deklarācija
7. Singer P. Practical Ethics, 1993., 85. lpp.
8. Turpat 86. lpp.
9. Turpat 89. lpp.
Iepriekš:
Eitanāzija un autonomija. Cik tālu cilvēks drīkst iet?
Eitanāzijas slidenā nogāze: No Dieva uz cilvēka gribu
Eitanāzijas un ārsta asistētās pašnāvības tematikai pievērsušies neskaitāmi pētnieki: kā radikālie procesa aizstāvji, tā arī kristīgie bioētiķi.