Alise Šnēbaha, korektore:
Pietupstos un paņemu sauju zemes. Tās mūsu zemes, kuras minuši tūkstoši. Un katrs atstājis savu nospiedumu, savu garšu. Uzlieku vienu smilšu graudiņu uz mēles. Ciets, stiprs. Garšoju nākamo. Silts, pilns zemnieka sviedru. Lēnām izgaršoju visu sauju un atrodu daudzus – gan drošus, gan vājus, gan sīkus, gan spožus. Daži atgādina spļāvienu, daži tukši nošņirkst gar zobiem. Daudzi, kaut melni, saulē mirdz. Tos neredzamos vējš aizpūtis – lai slien kalnus citās zemēs. Pieceļos un domīgi skatos atpakaļ. Pēc kā garšo zeme zem manām kājām? Vai esmu gana stipra, gana apņēmīga, gana drosmīga Latvijai? Vai būšu tā, kas palīdzēs mūri stiprināt? Vai varbūt tā, kas, īgni rīvējoties, vēja pakļautībā tikai caurumus grauzīs? Pieliecos, paņemu vienu smilts graudiņu, ielieku mutē un aizveru acis. |
|
Līga Greiškane, žurnāliste: To, ka mūsu valsts pamatvērtība ir cilvēki, publiskajā telpā dzirdam daudz un dikti. It īpaši pirms vēlēšanām šī frāze uz mēles ir deputāta amatu kārojošajiem. |
|
Elīna Kondrāte, žurnāliste:
"Latvieši, runājiet vairāk latviešu valodā, citādi ir sajūta, ka esam ieradušies kādā no Krievijas pilsētām," pirms vairākiem gadiem skanēja kāds Krievijas tūrista novēlējums Latvijai 4. maijā. Šo vēlējumu vēlreiz atcerējos pirms pāris mēnešiem, kad pavīdēja asa diskusija – rakstīt vai nerakstīt pasē tautību. Kā jau tas bija paredzams, viedokļi dalījās. Vieni aizgūtnēm kliedza, ka "latvietis" ir tikai lieks skribelējums personas apliecinošā dokumentā, metās sīki un smalki skaidrot un pierādīt, cik piederība kādai tautai viņiem ir vienaldzīga, protams, piemetinot, ka, ja nu neesot ar ko citu lepoties, tad jālepojas ar tautību. Radās sajūta, it kā vārdi "Latvija" un "latvietis" būtu lamuvārdi. Žēl. Jo vairāk tāpēc, ka, dzīvojot šodien, 2013. gadā, būtu grūti atcerēties gadījumu, kad būtu jāslēpj tautība, jābaidās dziedāt himnu vai slepeni jālec pāri Jāņu ugunskuram. Visvairāk latviešiem, Latvijas kodolam, mūsu kopīgajā 95. gadu jubilejā gribētu vēlēt nekautrēties no sevis, nestāvēt malā. Lai cik neticami daudziem tas šķistu, viss, kā dzīvojam, ir mūsu pašu rokās. |
|
Rolands Bartaševics, portāla "Apriņķis.lv" redaktors:
Tērvetes un Siguldas lejas, pa kurām reiz soļojuši mūsu senči, tērpušies zvērādās un bruņojušies koka vairogiem. Toreiz nebija nedz centrālapkures, nedz džakuzi, nedz ērtu automašīnu ar kruīza kontroli. Nebija sms kredītu iespējas, kur nu vēl mobilo sakaru. Cilvēki nečīkstēja, ka viņiem valsts nedod pabalstu, jo tādas vienkārši nebija. Ģimenes iekopa laukus, tajās auga bērni, vajadzēja rūpēties par pārtiku, nevarēja aiziet uz lielveikalu un sabērt visu vajadzīgo ratos, saimniecību apkalpoja ar vienkāršu inventāru, nebija "John Deere" traktoru ar kondicionieri un mūziku iekšā, laukus ara un līdumus līda ar cilvēku un dzīvnieku spēku. Turklāt vēl bija jāaizsargājas no ienaidnieka, jācīnās par fizisku eksistenci. |
|
Kristīne Šterna, "Rīgas Apriņķa Avīzes" maketētāja:
Skan dīvaini. Šodien, kad pasaulē arvien skarbāka kļūst globalizācija, kad no visām pusēm aicina uz iecietību pret citādo, pret visu un visiem, Latvijai tās 95 gadu svinībās novēlu pretējo – beigsim būt iecietīgi, gļēvi un visu piedot. Iecietīgi pret nekaunību. Latvietim jau dabā – parauties maliņā. Jo, tiklīdz mēģināsi iebilst pīpmanim, kas tev deguna priekšā uzvilcis cigareti vai netraucēti kūpina to kāpņutelpā, ja aizrādīsi kādam, kas nometis papīru vai nospļaujas tev pie kājām, vai jauniešu bariņam, kas uz Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas vietas puspliki... iedzer, nekavējoties uzzināsi ne tikai daudz ko jaunu par sevi, bet arī kas ir tava māte un visa dzimta. Tāpēc vieglāk ir paklusēt, pieciest. Mēs prasām no valdības, lamājam "augšas", bet kādi esam paši? Varbūt vispirms paskatīsimies uz sevi un saviem līdzcilvēkiem, jo tie tur nekaunīgie pie varas esošie jau no mūsu pašu sabiedrības vien nākuši. Mēs saraujamies mazāki un atbildam jautātāja mēlē, kad mūs kāds uzrunā krieviski, esam saprotoši, ka sociālo nodokli darba devējs nevar atļauties (tas nekas, ka slimības gadījumā nonāksi uz ielas) vai tante savu visiem virsū brūkošo sunīti neņem pie saites, jo viņam taču jāizskrienas. Un, ja kāds atļaujas nekaunībai iebilst, apkārtējie nevis atbalsta, bet labākajā gadījumā novēršas, lai diespasnedod kāds neievelk diskusijā arī viņu. Varbūt pietiks būt iecietīgiem? Ja skolas puikam nedosim pa nagiem, kad viņš rauj kaķi aiz astes vai nozog veikalā konfekti, tad tieksme pēc visatļautības augs. Ja būsim prasīgi sīkumos un nenobīsimies, ka nekauņa atņirgs pretī, varbūt arī kādreiz sagaidīsiem, kad varasvīri sapratīs, ka ērti justies vēlas ne tikai viņi. Bet arī no varas jau mēs neprasam. Mēs protestējam burkšķot, bet neprasam. Ir taču atšķirība? |
|
Karina Bērziņa, no Linkolnas (Lielbritānija):
Man ļoti žēl, ka Tavā svētku dienā nevaru būt pie Tevis, taču sūtu daudz sveicienu no tālās britu salas! Es nezinu, vai Tu mani atceries, bet es Tevi atceros ļoti bieži, jo pie Tevis bija manas bērnības takas un jaunības trakums, pie Tevis brieduma gadi, un žēl, ka mūža nogali nāksies pavadīt citviet. Vai Tu skumsti pēc manis, vai Tev pietrūkst mūsu – tik daudzo, kam, dažādu cerību dzītiem, nācies doties svešumā izdzīvošanas iespējas meklēt? |
|
Violeta Ļedņika, no Velingboro (Lielbritānija):
Jau otros Valsts svētkus pavadīšu prom no Latvijas. Atceros pagājušo gadu, kad tik ļoti gribējās pie savējiem. Laiks ir paskrējis ātri, un atkal tuvojas Latvijas dzimšanas diena, kuru sagaidīšu svešumā. Novembris tiešām ir tas mēnesis, kad visvairāk domāju par savu dzimteni, kurā noteikti atgriezīšos. Šeit svarīgs ir tikai darbs, un tas nav salīdzināms ar dzīvi savā zemē. Ir skumji bez savas valsts – bez ģimenes, draugiem, jūras, kāpām, tramvaja, Brīvības ielas un vīna glāzes pie sava dārza kamīna pēcpusdienā, kad saule vēl nav norietējusi. |
|
Eva Lūse, žurnāliste: Tuvojoties mūsu valsts 95. gadadienai, mani pārņem liels prieks un gandarījums par to, ka tieši šobrīd tautā notiek tik plašas un dziļas sarunas par mūsu valsts eksistences jēgu. Tas notiek Satversmes preambulas apspriešanas gaitā. Un viena lieta šajā sakarā ir īpaša. Tas ir īsais lūguma teikums preambulas noslēgumā: "Dievs, svētī Latviju!" Mana dziļākā pārliecība ir, ka tas ir vissvarīgākais teikums preambulā. Tas ir pamatu pamats, uz kā mums būvēt savu valsti. Jāpiebilst, ka mēs neesam vienīgā tauta, kas ir sapratusi šāda teikuma nozīmīgumu savā virslikumā jeb konstitūcijas preambulā. Tieši tāds pats teikums ir vienai no modernākajām un jaunākajām konstitūcijām Eiropā, proti, Ungārijas konstitūcija sākas ar vārdiem "Dievs, svētī Ungāriju!". "Mūsu himna ir ne tikai tautas lūgšana, ne tikai tautas ticības apliecība, bet, līdzīgi kā Vecajā Derībā, – tā ir Dieva līgums ar savu tautu. Faktiski tas ir kā nodomu protokols – Dievs ir gribējis mūs svētīt. Savukārt mums jāpilda sava daļa: jādzīvo tā, lai Viņš varētu mūs svētīt," tā Ungārijas konstitūcijas sakarā ir rakstījis mācītājs Guntis Kalme. Un ko nozīmē – dzīvot tā, lai Dievs varētu mūsu tautu svētīt? Esmu pārliecināta, ka, ierakstot savā preambulā lūgumu "Dievs, svētī Latviju!", mēs izdarām lielu darbu, lai sāktu tā dzīvot. Taču tas ir tikai sākums, visbūtiskāk ir, lai šis uz papīra uzrakstītais teksts tiktu dziļi ierakstīts arī mūsu sirdī un prātā – īss lūgums Dievam: svētī, mūsu zemi, valsti un tautu! Uz Latvijas dzimšanas dienu ierakstīt savā virslikumā šo lūgumu – tā būtu vislabākā dāvana, un labs ceļa sākums, lai mēs kā tauta sāktu arī tā dzīvot, – Dievs, svētī Latviju! |
|
Andris Grots, Siguldas ev. lut. baznīcas draudzes mācītājs:
Žēlastība un miers latvju tautai! Luterāņu dziesmu grāmatā ir korālis "Tavās pēdās iet", kurā ir atrodami vārdi: "Ceļš uz Lieldienu ved caur Golgātu." Atskatoties uz Latvijas 95 gadiem, ir jākonstatē, ka mūsu tauta un valsts ir piedzīvojusi šo realitāti. Patiesi, ceļš nav bijis no vieglajiem. Un tomēr, mūsu tauta nav izmirusi, mums atkal ir sava valsts šajā Dieva dotajā zemes stūrī. Mūsu garīgais spēks ne vienu reizi vien ir izrādījies ievērojami liels, citiem, un varbūt mums pašiem, par pārsteigumu. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka grūtajos brīžos tauta ir mācējusi Dievu lūgt, meklēt spēku tur, kur tas ir neierobežotā daudzumā. Lai aizvien to nekautrēdamies darīt turpinām. |
|
Raimonds Krasinskis, Ādažu militārās bāzes kapelāns:
Ir klāt novembris. Patriotisma un nacionālās pašapziņas mēnesis. Novembris ir īpaši svarīgs mūsu valstij un Nacionālajiem bruņotiem spēkiem. Mēs svinam 11. novembri – Lāčplēša dienas 94. gadskārtu un 18. novembri – mūsu valsts proklamēšanas 95. gadadienu. Šie datumi ir mūsu tautas spožums un gods, šie datumi mūs aizved tālajā 1918. un 1919. gadā, kad šķīlās Latvijas valsts un armijas dzīvība. 1918. gada 18. novembris bija tikai sākums. Brīvību vēl nācās izkarot smagās atbrīvošanas cīņās. Šai dienai Latvijas kalendārā vienmēr būs īpaša nozīme. Pat visbargākās okupācijas režīma represijas un garīgā apspiestība piecdesmit gadu garumā nespēja izdzēst šīs dienas nozīmīgumu no tautas vēsturiskās apziņas. |
|
Rasma Rudzāte, žurnāliste:
Mīļā Latvija, Tev piemīt apbrīnojama pievilcība! Tu esi skaista, gudra, talantīga, inteliģenta, stipra un ļoti viesmīlīga! Kopš agras jaunības Tevi ir iekārojuši laimes meklētāji no visām debess pusēm. Pati būdama lepna, atklāta un uzticama, Tu arī pret citiem izturies līdzīgi. Tuvojoties dzimšanas dienai, es Tev vēlu līdzvērtīgus – godīgus, uzticamus un stiprus viesus, draugus un partnerus! Un mūsu tautai dzīvot pēc Tavas – latviskās garīgās mācības – Dievs, Daba, Darbs! |
|
Rūdolfs Rudzuroga, 3. Zemessardzes novada komandieris jūras kapteinis:
Novembra svētku laiks man un, esmu pārliecināts, arī vairumam karavīru saistās ar vēl lielāku noslogotību, darba daudzumu un atbildības nastu nekā ierasts ikdienā. Tomēr šis laiks, kas daļēji iekrīt veļu laikā, neapšaubāmi rosina pārdomas, liekot uzdot sev eksistenciālas dabas jautājumus. |
18.11.2013 08:18
Sveicam Latviju jubilejā!
Autors Apriņķis.lv.. Un par visu dārgāka man tēvu zeme mana... Lai valsts svētki ir svētki ikkatrā ģimenē – mūsu un citu atsaucīgo cilvēku novēlējumi Latvijai un mums visiem vēsturiskajā 95 gadu jubilejā.