Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Šādai pat kritikai pakļausim dokumentētās liecības. Pat nelielam ieskatam vairākās senākās un senās dokumentālās liecībās nav vietas viena apskata ietvaros, tāpēc šis apskats tiks sadalīts vairākos turpinājumos.

Pirmkārt, salīdzinot ar mutvārdu tradīciju, saglabājušies dokumenti ir nesalīdzināmi pārāki informācijas saņemšanas drošuma ziņā. Proti, ja vien informācijas nesējs (papīrs, pergaments) nav nelabojami sabojāts, tad nākamās paaudzes saņem rakstītāja vārdus. Te gan būtu nepieciešams piebilst, ka nereti mūsu rīcībā nav paša senā dokumenta oriģināls. Papīram un pergamentam nav viegli pārdzīvot gadu simtus. Tā, piemēram, senākais Indriķa hronikas eksemplārs (nepilnīgs) mūsu rīcībā ir vien no 14. gadsimta sākuma (gadsimtu vēlāk par orģināla tapšanu). Tomēr, ja vien pārrakstītājs nav apzināti viltojis dokumenta saturu, tad mūsu rīcībā ir uzticams avots.

Otrkārt, katrs mūs sasniegušais rakstītās liecības fragments tapis kā kāda noteikta laikmeta autora darbs. Tam ir savas priekšrocības, it īpaši, ja tas ir vēsturiskā notikuma aculiecinieka dokumentēts. Pie tā vājajām pusēm savukārt ir mināms autora iespējamais zināšanas vai nezināšanas faktors, kā arī viņa tendenciozitāte. Proti, pat ja autors zinājis lietas patiesos apstākļus, viņš var tos interpretēt citādāk, nekā mēs to darītu šodien. Domāju, ļoti uzskatāms piemērs ir ārkārtīgi plašā interpretācijas telpa, kāda mūsdienu Latvijā pastāv jautājumā par Otro pasaules karu. Lai arī neviens nevar noliegt karadarbības norisināšanos daudzos punktos Eiropā un ārpus tās laika posmā no 1939. līdz 1945. gadam, par konkrētiem gadu skaitļiem, iesaistīto pušu nolūkiem un dažādiem politiski juridiskiem aspektiem nav vienprātības.

Visbeidzot, mūsu rīcībā ir vien pāris pierakstu dažādās hronikās par Latviju un mūsu tautu vissenākajos laikos. Šajās hronikās liecību par latviešu ticības lietām nav daudz, jo tur lielāka vērība pievērsta informācijai par tirdzniecību un kariem. Lūkosim, cik no tām nelielajām informācijas druskām būs iespējams izlobīt.

Tieši tāpat ir ar dokumentālo liecību par pirmskristīgo (tradicionālo) latviešu reliģiju. Tā kā mums nav neviena paša pirmskristīgā (tradicionālā) latviešu reliģijas pārstāvja atstāts faktu materiāls ar tā interpretāciju, mums ir vienīgi citu valstu un tautu pierakstu drumslas, kuros nevaram zināt ne to, cik autors bijis zinošs par latviešu tradicionālās reliģijas īpatnībām, nedz arī, cik objektīvi viņš ir atainojis savas zināšanas.

Tagad par seno rakstu avotu liecību par Latvijas iedzīvotāju ticības lietām. Latvijas pirmās Republikas laikā sastādītā "Senās Latvijas Vēstures avotu" izdevumā (1. Burtnīca (līdz 1237. gadam), Rīga: Latvijas vēstures institūts, 1937) pirmais avots (1. lpp.) ir romiešu vēsturnieka Tacita (Taciti) apraksts par aistiem, zviedriem līdzīgiem Baltijas jūras labā krasta iemītniekiem, kas pielūdz dievu māti (Matrem deum). Nekāda tuvāka paskaidrojuma nav. Vai tas būtu skaidrojams ar matriarhāta formu? Vai tas norāda uz kādu importētu sievišķās dievības kultu (līdzīgs grieķu un austrumu jaunavu un māšu kultiem)? Vai tas raksturo plašāku reģionu vai tikai vienu novadu/ciemu? Mēs varam tikai minēt. Šis ieraksts arī ir ļoti izplūdis, jo var attiekties ne tik vien uz baltu ciltīm, bet arī uz slāviem (vai pat somugriem).

Jau vairāk Latvijas vēsturei drošāks (jo ģeogrāfiski tuvāks) ir Brēmenes Ādama 11. gadsimta hronikas fragments (ibid., 12. lpp.). Tajā minēts, ka Kurzemē ir visriebīgākais pagānisms, pilns ar burvjiem un zintniekiem. Ņemot vērā, ka autors ir kristietis, viņa spriedums pret nekristīgām reliģiskām praksēm ir ass. Diemžēl nekas vairāk par to neparādās. Vai te būtu runa par kādu primitīvu un lokālu (ciema vai ģints) šamanisma formu, kas atrodams pie mazattīstītām tautiņām? Iespējams, bet tuvāku paskaidrojumu trūkums liedz mums izdarīt noteiktus secinājumus.

Nākamajā apskatā turpināsim vērtēt dokumentālās liecības, pievēršoties Latvijas teritorijas kristianizācijas laikmetam – Indriķa un Atskaņu hronikām.

Iepriekš:
Kas ir latviešu tradicionālā reliģija? II daļa – tautasdziesmas kā vēstures avots
Kas ir latviešu tradicionālā reliģija? (I daļa)