Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Pēdējā nedēļā esam saņēmuši arī mūsu lasītāju vēstules, kurās viņi pauž savas izjūtas šajā pirmssvētku laikā. Lūk, Jura Ābeles novēlējums no Stopiņiem:

"Latvija ir manas mājas, un latviešu tauta ir mana lielā ģimene. Manas ģimenes locekļiem šobrīd ļoti bieži sāp, sāp no tiem ievainojumiem, ko ir radījuši gan svešie, gan savējie. Manas tautas cilvēki atgādina istabas stūrī ierāvušos, rokas dūrītēs savilkušus, izmisušus, aizvainotus, sarētotus un noasiņojošus ievainotos. No svešo un savējo trāpījumiem. Varbūt ir citu tautu vēl lielākas ģimenes, kurās cilvēki dzīvo blakus nezināmi, bet manas tautas ģimenē mēs cits citu diezgan labi pazīstam – kāds kopā ar mani ir skolā gājis, kāds augstskolā pasniedzis, kāds kopā kartupeļus racis vai vienā ielā dzīvojis. Un mēs paši, savējie, vislabāk zinām, kā citam nodarīt pēc iespējas sāpīgāk, mēs zinām, kā iesist visvārīgākajās vietās: ievainot ar vārdu, ar aizvainojošu un pārākuma apziņā izteiktu piezīmi vai vēl ietekmīgāk – komentāru internetā.

Es esmu tipisks savas ģimenes loceklis, es arī bieži pārsienu savus ievainojumus, bet tāpat vēl pēdējiem spēkiem tomēr cenšos pagūt ievainot to citu, to slikto. Reizēm es kaunos par sevi un saku: viņš taču ir tavas ģimenes, tavas tautas pārstāvis, kāpēc tu tā dari? Reizēm es raudu, kad no rētām mirst vai agonē kāds man līdzās, un tad es cenšos sist vēl stiprāk tiem, kas darījuši pāri.

Bet es ļoti ilgojos pēc citām attiecībām savā ģimenē. Es gribu lepoties un cienīt savus vecākus – savas valsts vadītājus. Es zinu, ka man viņi ir jāgodā, jo tad man pašam būs labāk dzīvot manā lielajā ģimenē. Es gribu dzīvot saticībā ar saviem brāļiem un māsām. Es tik ļoti ilgojos, lai manas brūces un rētas tiek sadziedētas, un sirds dziļumos es tik ļoti ilgojos arī viņu, to slikto, asiņojošās brūces pārsiet un iztaisnot pirkstus dūrēs savilktajai rokai. Bet.

Bet bieži ieradums sist izrādās stiprāks – pateikt kaut ko nicīgu, aizskarošu, nonievāt. Un es zinu, ka vislabākais, ko es savai lielajai ģimenei varu izdarīt, ir – pārtraukt to darīt. Es tik ļoti ilgojos dzīvot mājās, kur cits citam vairs nemēģina iesist, bet palīdzēt. Palīdzēt uzmundrināt, ja esi kļūdījies, palīdzēt piecelties, ja esi paklupis, palīdzēt pārvarēt slimības, vientulību un vecumu.

Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko – šim likumam ir arī otra – nevis aizliedzošā, bet darāmā puse – visus notikumus, visas situācijas tulkot un skaidrot citam par labu. Vai mēs tā varētu sākt darīt? Vai mēs savai zemei, savām mājām savai ģimenei varam pateikt, ka mēs tā mēģināsim?"

Latvijai – 95