Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Šīs lietas bija pazīstamas arī pirms Lutera, bet gadsimtu laikā tās arvien vairāk pazuda citu lietu starpā. Gluži kā skapī, garažā vai noliktavā, kad starp mazāk vajadzīgām lietām mēdz iejukt tā, kuru vajag arvien. Arī tās citas lietas vienmēr nav bijušas sliktas. Problēmas sākās tad, kad citas lietas sāk aizsegt pamatlietas. Tā kā vēsturiski 16. gs. jau pārāk daudz citas lietas bija nostājušas pamatlietu vietā, tad bija tikai labi, ka nāca Reformācija. Pat kristiešiem, kas palika pakļauti pāvestam, nācās veikt savu iekšējo reformāciju, jo lietas baznīcā nevarēja palikt tādas, kādas tās bija līdz Reformācijai.

Tomēr arvien paliek jautājums, kā Reformācija jeb Ticības atjaunošana nāk pie manis?

Daudziem Reformācija šķiet vēsturisks notikums, kas jau ir pārlieku tālu, lai šodienas realitātē būtu ar paliekošu nozīmi. Ir jau arī taisnība, pagājuši teju 500 gadi. Tā sakot, "daudz ūdens aiztecējis".

Taisnība arī ir novērojumā, ka tā laikmeta cilvēki dzīvoja krietni citādāk nekā mēs. Pirmkārt, absolūti lielāka ļaužu daļa bija vistiešākajā veidā saistīti ar zemi un zemkopību. Otrkārt, laika ritums bija cits. Tās ziņas, kas mūs sasniedz ar vienu datora taustiņa nospiešanu, tolaik ceļoja dienām, nedēļām un pat mēnešiem. Šķiet, šo uzskaitījumu varētu vēl turpināt, bet tas nav šo pārdomu mērķis. Turklāt, lai arī cik daudz kas mainījies, ir lietas, kas aizvien palikušas nemainīgas.

Pirmkārt, cilvēks gluži kā 16. gs. un arvien pasaulē ienāk – piedzimst – kails. Cilvēks nevien ienāk pasaulē fiziski kails, bet arī visādi citādi viņš ir kails un neaizsargāts. Otrkārt, cilvēks tāpat arī aiziet – nomirst – kails. Nekas no tā, ko cilvēks ir uzkrājis dzīves laikā, vai arī tas, kas ir mainījies kopš 16. gs., nevar tikt nodots cilvēkam līdz. Visbeidzot, cilvēkam arvien ir jāsakārto savas attiecības ar Dievu. Turklāt cilvēka dzīves svarīgākās lietas – vajadzība pēc ģimenes, draugiem un tik daudz citas lietas – arī nav mainījušās. Ja tā var sacīt, viss šajā rindkopā minētais  varbūt ir nedaudz pārformējies, bet aizvien ir aktuāls. Salīdzinot šo un iepriekšējo rindkopu, vai nav tā, ka svarīgākās lietas palikušas tādas pašas, kamēr mazāk nozīmīgās ir bijušas pakļautas izmaiņām?

Ja nu tik tiešam svarīgākās lietas palikušas tādas pašas, varbūt Reformācija nav zaudējusi savu nozīmi? Varbūt tā nav vien "apdzeltējuši papīrīši", bet tai ir, ko sacīt šodienas cilvēkiem? It īpaši tāpēc, ka Reformācija vērš cilvēka uzmanību uz pašu svarīgāko cilvēka dzīvē. Tā mudina nokārtot visnozīmīgako cilvēka dzīves problēmu – atrisināt cilvēka pretrunas ar Radītāju.

Vai tā nav atbilde uz jautājumu, kā Reformācija jeb Ticības atjaunošana nāk palīgā un noder man? Tā piedāvā nepamest savu pestīšanu neatrisinātu, nepalikt ienaidā ar Dievu, bet atgriezties pie Viņa. Vēl vairāk, tā nevien mudina cilvēku risināt šo problēmu, bet arī norāda uz pašiem svarīgākajiem līdzekļiem, lai to sasniegtu: Vecās un Jaunās Derības Svētajiem Rakstiem – patiesu Dieva atklāsmi, Kristus dāvāto žēlastību, ar kuru grēcinieks var droši pastāvēt dievišķās tiesas priekšā un ticību – "roku", ar kuru grēcinieks var arvien pieturēties un paturēt sev Kristus žēlastības dāvanu. Vai tas ir maz man šeit un tagad?

Iepriekš:
Tuvojas Ticības atjaunošanas svēki – Luteriskās ticības apliecības
Tuvojas Ticības atjaunošanas svēki – vienīgi ticība
Tuvojas Ticības atjaunošanas svēki – Vienīgi žēlastība, vienīgi Kristus
Tuvojas Ticības atjaunošanas jeb Reformācijas svētki