– Latvijas teritoriju laika gaitā pārvaldījušas dažādas varas ar dažādu kultūru un valdīšanas izpratni. Kā, jūsuprāt, šīs tautas mūs ir ietekmējušas?
– Latviešu tautas vēstures ceļš nav rozēm kaisīts, bet nedomāju, ka tas ir bijis daudz grūtāks nekā citām tautām. Mums patīk čīkstēt – esam vienīgie, kuri ir apspiesti, vienīgie, kuriem ir jācīnās pret citu tautu ekspansiju. Arī citas tautas nesušas lielus upurus. Mūsu vēsture ir skarba, bet ne unikāla.
Latvijas teritorijā vienmēr ir bijusi viena pamattauta – latvieši. Pārējās tautas nākušas un gājušas. Piemēram, Latvija ilgstoši ir atradusies Krievijas impērijas sastāvā, no tā mirkļa, kad Pēteris I pievienoja mūs savai valstij. Nenoliedzami, krievu tauta ir skaitliski lielāka par latviešu. Tomēr Latvijas teritorijā latvieši bija pamattauta, krievu te bija labi ja trīs, varbūt pieci procenti, pārsvarā cariskās impērijas ierēdņi. Līdz ar to latviešu tautas kultūru viņi būtiski neietekmēja.
Tāpat ar vācu tautu – arī viņu procentuālais sastāvs nebija liels. Baltvācu muižniecība politiski un ekonomiski pārvaldīja šo teritoriju. Latvieši bija zemnieki, tāpēc attīstījās spēcīga zemnieku tautas kultūra – tautasdziesmas, pasakas un teikas. Ar vācu un Eiropas kultūru mēs iepazināmies caur muižas durvju spraudziņu. Tāpēc citas tautas mūsu zemnieku kultūru daudz nav ietekmējušas.
Tā īsti latviešu mentalitāti sakropļoja vien pagājušā gadsimta 70.–80. gados. Tolaik PSRS sāka mūsu zemē celt lielās rūpnīcas un iepludināja Latvijā tūkstošiem migrantu. Darbaspēks no plašās padomijas ne tajā labākajā veidā ietekmēja mūsu dzīvesziņu. Nebrauca taču Krievijas baleta solisti, Maskavas intelektuāļi un radošā elite. Mūsu zemi pārpludināja cita slāņa iebraucēji, viņi šejienes dzīves un telpas izpratni vienkārši degradēja.
– Cik ļoti pašlaik mūs ietekmē Eiropas Savienība?
– Kultūras ziņā Eiropas Savienība mūs īpaši neietekmē. Kamēr Latvijā trīsreiz gadā uzstāsies tādi viesmākslinieki kā F. Kirkorovs un līdzīgi, Eiropas mākslinieki uz šejieni nebrauks. Viņiem postpadomju krieviskā mentalitāte nav interesanta.
– Vai latvietis var justies kā saimnieks savā zemē?
– Mums pašiem jābūt gribai tā justies. Mēs, latvieši, esam valsts pamatnācija. Latviešiem vienreiz jābeidz gaudot, ka svešas varas šeit veido savu ideoloģisko platformu un uzspiež svešu mentalitāti. Jābeidz visa vaina novelt uz citiem! Ir jāsaprot, ka valsts pamatnācijas statuss uzliek arī pienākumus – par visu, kas Latvijā notiek, atbildība jāuzņemas valsts nācijai. Saimnieka stāvoklis jānopelna ar darbiem, par velti to neviens nedos. Ja redzam, ka Latvijas valsts jurisdikcijai pakļauts laikraksts atklāti propagandē mūsu valstij naidīgas idejas, tad īstam saimniekam nevis jāraud, bet šis laikraksts jāklapē ciet!
– Kādēļ mēs tik kūtri vēršamies pret šīm pretvalstiskajām darbībām?
– Jo esam bailīgi. Mums vajadzētu audzēt sevī pašapziņu un pašvērtības izjūtu. Es brīnos, kā var aiziet nobalsot par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu un nākamajā dienā runāt ar veikala pārdevēju krieviski.
Pamatoti rodas jautājums – vai mēs maz gribam būt saimnieki savā zemē? Varbūt negribam, jo tas ir par grūtu? Varbūt mums nevajag, vieglāk braukt prom? Daudziem tā šķiet pareizāk.
– Kā, jūsuprāt, laika gaitā kopš Latvijas dibināšanas ir mainījušās iedzīvotāju vērtības?
– Būtu interesanti veikt pētījumu. 1918. gadā, nodibinoties Latvijas valstij, daudzi inteliģences pārstāvji atbrauca uz Latviju – jaunu un nezināmu republiku. Krievijā viņiem bija augstskolu profesoru amati, plaši sakari un lielas iespējas. Kaut vai Jāzeps Vītols, Pēterburgas konservatorijas pasniedzējs, daudzu pasaulē slavenu mūziķu skolotājs, atgriezās Latvijā, lai jaunajā valstī organizētu mūzikas augstskolas dzīvi. Bet šodien mēs rīkojamies pretēji – braucam strādāt uz ārzemēm, jo tur labāk maksā.
– Bet kādēļ J. Vītolu neinteresēja tas, ko viņš šeit naudas ziņā iegūs?
– Daudz būtiskāka par labi apmaksātu darbu J. Vītolam bija apziņa, ka latviešu tauta ir pelnījusi iespēju iegūt augstāko muzikālo izglītību paši savā zemē, savā valstī.
– Kādas iedzīvotāju vērtības jūs redzat tagad?
– Tauta sastāv no daudziem indivīdiem, atšķirīgas ir vērtības un intereses. Vienmēr būs cilvēki ar principiem un ļautiņi bez principiem. Pasaule ir raiba. Vieni uzskata – kur labi apmaksāts darbs, tur mana tēvija. Citi iestājas par nacionālām vērtībām.
Lai tauta izdzīvotu, mums vairāk nepieciešami tie, kuri iestājas par nacionālu un latvisku Latviju. Un tādu cilvēku kļūst arvien vairāk, it sevišķi to var novērot jauniešu vidū.
– Vai Latvijas valsts ir ilgtspējīga?
– Valsts nevar būt ilgtspējīga un attīstīties, ja tajā dzīvojošie pilsoņi velk vezumu katrs uz savu pusi. Divkopienu valstij, kurā katrs raugās pretējā virzienā, nav nākotnes. Jāsaprot beidzot – vai nu Latvija būs latviska valsts, vai Latvijai kā valstij nav jēgas. Agri vai vēlu, bet pie šī jautājuma risināšanas nonāksim. Pieliksim punktu divvalodu skolām, divvalodu pirmsskolas iestādēm, krievu valodas pašpietiekamībai publiskajā telpā.
Kura puse ņems virsroku? Ņemot vērā, ka krievu tautai ir valsts, uz kurieni aizbraukt, bet mums tādas nav, manevra iespējas latviešiem būtiski sašaurinās.
– Kas jums liek lepoties ar Latviju?
Šeit ir skaistākās sievietes pasaulē!