Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Atcerēsimies, ka bauslība kā Radīšanas kārtība ir iebūvēta pašā radības struktūrā. Tās uzdevums ir nodrošināt pasaules un sabiedrības funkcionēšanu, lai arī pēc grēkā krišanas Dievs aizvien varētu mums dāvāt savu svētību, un lai Viņa labās dāvanas netiktu pilnībā grēka sakropļotas. Bauslība nav mainījusies pēc grēkā krišanas, mainījies ir veids, kā tā iedarbojās uz grēka varā esošo cilvēku.

Atcerēsimies, Dievs bauslību ir ielicis mūsu sirdī. Arī pēc grēkā krišanas, kad mūsu gribu vada nevis Dievs, bet grēks un velns, bauslība, caur sirdsapziņu darbodamās, aizvien vēl savalda mūsu sirds tieksmes. (Rom. 2:15-16) Kad mēs vairs neatpazīstam Dieva dāvanas, bet grēka ietekmē vēlamies tās lietot pa savam, bauslība nostājās šo dāvanu sardzē. Vai bauslība ierobežo? Jā, protams! Bet tā ierobežo grēku un ļaunumu, nevis cilvēka brīvību dzīvot pēc Radīšanas kārtības.

Paralēli bauslība visā sabiedrībā nosaka, kas atļauts, kas nē. Starp citu, šī pati bauslība ir arī visu valstu likumu pamatā. Kad bērns sāk paaugties, viņa vecāki ir pirmie, caur kuriem Dievs bērnam māca savu bauslību, kas atļauts, kas nē. Caur vecākiem Dievs viņus instruē un mudina dzīvot saskaņā ar bauslību. Tas ir visiem zināms fakts, ja vecāki kā Dieva vietnieki ir labi veikuši savus pienākumu, tad bērni ir patīkami ikvienā sabiedrībā, ja nē, viņi ir kauns vecākiem un apgrūtinājums visiem pārējiem. Caur bauslību sirdsapziņā, vecāku varu, sabiedrības normām un valsts likumiem Dievs pacietīgi darbojās, lai savaldītu mūsu sirds ļaunās tieksmes, lai mācītu mūs dzīvot saskaņā ar Radīšanas kārtību. Kad mazs bērns dusmās gatavs mesties otram virsū, vecāki viņu iegrožo, pamāca un, ja vajag, pārmāca. Šī ārējā pamācība pamazām sasaucas ar mūsu sirdī iebūvēto bauslības atziņu, un mēs pakāpeniski tiekam formēti mierīgai līdzās pastāvēšanai, pieaugdami izpratnē, kas atļauts, kas nē.

Kad paaugamies, paralēli vecākiem, bauslība šo uzraudzību un audzināšanu veic arī caur skolām, līdz beidzot stafeti pārņem valsts. Turklāt jo lielāki augam, jo skarbāk bauslība savalda mūsu nepaklausības mēģinājumus. Ja bērns dusmās otram iesit, vecāki viņu var sabārt, vai nosodīt. Ja to pašu izdara skolnieks, skolotāji viņu var izslēgt no skolas. Ja ko tādu dusmu uzplūdā atļaujas pieaugušais, bauslības pārmācība var viņu novest aiz restēm.

Taču bauslības audzināšana nenotiek tikai ierobežojot, paralēli tā notiek arī mācot labo un pareizo un motivējot cilvēku iet šo ceļu. Tiek atbalstīti un atlīdzību saņem darbi, kas paveikti saskaņā ar Radīšanas kārtību. Mazie, ja kaut ko iemācījušies izdarīt pareizi, tiek pie uzslavas, vai kāruma, skolnieki saņem savus vērtējumus, pieaugušie, kuri vada savas dzīves saskaņā ar bauslību, parasti iemanto labu slavu apkārtējo acīs. Tā Dieva bauslība tiek mācīta gan saturot ļauno, gan vienlaikus motivējot darīt labo. No ģimenes uz ģimeni, no kultūras un kultūra balanss starp ļaunā aizliegumiem un labā mācīšanu atšķiras, vienviet lielāks uzsvars uz vienu, citviet uz otru.

Ja gadījumā nonāk tik tālu, ka visa sabiedrība sāk rīkoties pretēji Radīšanas kārtībai, tad, kā vēsture to rāda, tādai sabiedrībai nav lemts ilgs mūžs. Labi zināmi Bībeles piemēri ir Sodomas un Gomoras iznīcināšana (1. Moz 19.), tāpat arī Jeruzalemes, Ninives, Babilonijas un daudzu citu pilsētu un valstu krišana. Bauslība ir iebūvēta pašā radības struktūrā, un tā reāli darbojās. Kā Dievs ir visu lietu, redzamo un neredzamo Radītājs, tā arī Viņa iedibinātā Radīšanas kārtība ir viena un tā pati visā pasaulē. Tā visur veic šo pašu funkciju, nosaka lietu kārtību un novelk robežas, kuru pārkāpšana, mūsu pašu labklājības dēļ, nav pieļaujama.

Luteriskās Reformācijas laikā šī bauslības funkcija tika nodēvēta par pirmo bauslības lietojumu; to varam salīdzināta ar laužņiem, ar važām, kas ierobežo un apvalda grēka varā esošā cilvēka sirds ļaunumu. Tā kā bauslība savalda grēku, tad tā patieso spēku ir neiespējami apzināties. Savukārt, tā kā mums nav nojausmas par grēka spēku, jo to iepazīstam tikai bauslības savaldītu, tad arī bauslības spēku un ietekmi nespējam skaidri novērtēt. Un tomēr, tikai pateicoties bauslības pirmajam lietojumam, iespējama grēka varā esošo cilvēku mierīga līdzās pastāvēšana. Tikai tādēļ, ka bauslība ne uz mirkli nemitējās darīt savu darbu, pasaule var šķist gluži patīkama vieta, pilna ar daudziem visnotaļ jaukiem cilvēkiem.

Ne tā tas izskatās no Dieva redzes punkta. Viņš radīja cilvēku, lai tas absolūtā gribu harmonijā darbodamies, pārvaldītu viņam uzticēto labo radību. Tāda bija Dieva sākotnējā iecere un Viņam nepietiek, ka bauslība satur ļaunumu, lai tas visā „krāšņumā" neizpaustos ikdienā. Ir svarīgi, lai mēs skaidri apzinātos savu stāvokli. Lai apjaustu, ka ārējā kārtība neatspoguļo lietu patieso stāvokli pasaulē. Ka zem šīs šķietamās kārtības un miera maskas ir paslēpts postošs ļaunums, saslēgts važu važās, lai neiznīcinātu visu savā ceļā. Ka šīs pasaules dzīves ritumu varam salīdzināt ar stingrā režīma cietumā iestudētu un uzvestu ludziņu, kurā tiek izspēlētas mīļas ģimenes ainiņas. Cik skaisti! Tikai tas notiek aiz septiņām sētām, restotām durvīm un zem pielādētu ieroču stobriem.

Pasaule ap mums, kā to ikdienā uztveram un piedzīvojam, tikai daļēji atspoguļo tās patieso stāvokli. Viss labais ir bauslības daudzkārtīgo važu un audzināšanas sekas. Tomēr ik pa brīdim ļaunums pamanās izbāzt savu neglīto galvu un parādīt, uz ko grēks mūsos ir spējīgs. Piemēram, pagājušajā gadsimtā vien vairāk nekā 100 miljoni nogalināti karadarbības laikā, taču tik pat daudz noslepkavoti miera laikā dažādos totalitāros režīmos. No tiem apmēram 1/3 kristiešu, kuri nodoti nāvē vienkārši savas pārliecības dēļ. Izsakot to citos vārdos, no katriem simts 20. gadsimtā dzimušajiem trīs līdz četri gājuši bojā varmācīgā nāvē, katrs divdesmit piektais. Ja šādi palūkotos uz kristiešiem, tie vairs nebūtu trīs vai četri no katriem simts, bet gan daudz, daudz vairāk. Tie ir prātam neaptverami skaitļi! Bet nevajag jau skaitļus, pietiek iedomāties par vienu, vai otru šaušalīgu noziegumu, kuru izdarījuši labās ģimenēs un labos apstākļos "jauki" cilvēki, lai ieraudzītu, kāds ir grēka potenciāls. Neiedomājams, prātam neaptverams, tas mājo katrā no mums. Nepievilieties, katrā no mums!

Dievu nekādi neapmierina šī situācija, kad radība, lai arī bauslības pirmās funkcijas pakļauta, vēl arvien atrodas grēka varā. Viņš vēlās mums atkal dāvāt to patieso brīvību, kāda bija sagatavota iesākumā. Taču vispirms cilvēkiem jāapzinās, kāda ir mūsu patiesā situācija, cik tālu esam no šī sākotnējā, Dieva iecerētā stāvokļa. Lai vēlētos satvert palīdzībai pastiepto roku, vispirms jāsaprot, ka slīkstam.

Tā nonākam pie bauslības nākamās funkcijas vai lietojuma.

Turpinājums sekos. Vairāk lasiet grāmatā "Dievs, Radīšanas Kārtība un Cilvēks: ar Luterāņa acīm".