"Vienmēr un visur jāmeklē varianti – gan ārzemēs, gan šeit," uzskata Ivars. Jāatzīst, viņš bijis daudzpusīgs vēl pirms došanās uz Beļģiju. Ivars beidzis Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas aušanas un rokdarbu nodaļu. Bijis bibliotekārs un mākslinieks, strādājis par pastnieku un zīmēšanas skolotāju. Audzējis cūkas, aitas un govis un mežos gāzis kokus. Bijis amatmācības un rasēšanas skolotājs, tirgojis zivis un piena produktus, andelējis ābolus un bumbierus. Lakojis durvis un logus, strādājis par kapakmeņu gravieri. Apguvis būvniecības darbus un veicis kapitālos remontus. Apguvis metināšanu, metālkalšanu un ekskavatora vadīšanu. Tagad ceļ sev mājiņu Durbes pusē.
Ābolu lasītājs un brigadieris
Ivars atceras, ka treknajos gados dzīvojis cepuri kuldams. "Tolaik būvdarbos ļoti labi maksāja. Pacēli ķerru – 50 latu, noliki ķerru – atkal 50 latu. Mēnesī pelnīju 1000–1500 latu un dzīvoju svilpodams. Kad atnāca lielā krīze, darbu kļuva arvien mazāk un mazāk. Būvniecības firmas sāka dempingot un solīt zemākas cenas. Būvējamo objektu kļuva arvien mazāk, samaksa strauji slīdēja lejā, līdz kādā jaukā dienā darbi vienkārši izbeidzās. Tad no Rīgas atgriezos Liepājā un iekārtojos projektēšanas birojā, bet arī tur drīz vien radikāli samazināja personālu, un es paliku bez darba. Ko darīt? Vajag ēst, un arī rēķinus maksāt."
Ivars stāsta, ka izmisīgi meklējis darbu, līdz atradis Holandē. "Kāds krievu valodā runājošs starpnieks piedāvāja sezonas darbu – lasīt tomātus. Tagad šķiet, tā vairāk bija krāpšana nekā nopietna iekārtošana darbā. Kaut kas no solītā tika pildīts, bet ne viss. Kad aizbraucu uz Holandi, tur, izrādījās, darbu uzreiz nevarēja dabūt – ieteica pagaidīt. Nu, labi. Bet kur es dzīvošu? Mani aizveda uz autoparku, kur stāvēja treileri uz diviem riteņiem. Vienu no tiem ierādīja man, tur es varēšu uzturēties. Kad attaisīju treilera durvis, degunā iesitās piesvīdušu zeķu, sīpolu un zivju smaka. Tur jau dzīvoja kāds sezonas strādnieks no Ukrainas. Sapratu, ka tik mazā un smirdīgā treilerītī, turklāt vēl divatā, es uzturēties tomēr nespēšu. Paprasīju atpakaļ naudu par dzīvošanu un devos prom."
Ivaram bija skaidrs, ka atgriezties Latvijā nav jēgas, tur viņu gaida bezdarbs. "Aizbraucu uz Beļģiju, kur dzīvoja paziņa no Liepājas laikiem – Zita. Viņa bija iepazinusies ar kādu Beļģijas grieķi, ar kuru dzīvoja kopā. Abi mita kādā privātmājā Genkas pilsētā. Apmetos pie viņiem un sāku meklēt darbu. Turklāt caurām dienām mācījos vietējo flāmu valodu un pamazām sāku runāt ar kaimiņiem. Tā kā tobrīd bija zemeņu novākšanas sezona, nospriedu, ka vispirms pievērsīšos zemenēm, vēlāk – tad jau redzēs. Tomēr sanāca tā, ka darbā iekārtojos nevis zemeņu, bet gan ābolu plantācijā. Kaklā bija jākar ovāls spainis un ātrā tempā jājož pie kokiem lasīt ābolus, kurus pēc tam bērām kastēs. Lauka saimnieks bija tīrasiņu beļģis – sirsnīgs, izpalīdzīgs un dikti runīgs. Kad saņēmu pirmo algu, noīrēju studio tipa dzīvoklīti, kas maksāja 550 eiro mēnesī."
Vēlāk ar paziņas starpniecību Ivars iepazinies ar kādu itāļu uzņēmēju, kam piederējusi jumta metālu segumu rūpnīca. "Kad aplūkoju viņu privātmāju, izteicu piezīmi, ka tai vajadzīgs remonts. "Ko?" brīnījās itālis. "Tu vari to izdarīt?" Atbildēju, ka – jā, es taču esmu celtnieks. Ķēros pie darba un pārbūvēju viņa mājai trešo stāvu. Pēc tam itālis mani sāka sūtīt taisīt remontu saviem beļģu draugiem un paziņām. Vēlāk viņš iegādājās senlaicīgu villu, ko nolēma pamatīgi pārbūvēt. Kad darba apjoms kļuva arvien lielāks, Latvijā tika nokomplektēta brigāde. Bija aptuveni 16 būvstrādnieki, kam es biju tāds kā brigadieris. Vadīju būvniecības darbus, regulāri konsultējos ar itāļu uzņēmēju un viņa arhitektu."
Smagi un bez atelpas
"Dzīve un darbs svešumā nav nekāda saldā maize," atzīst Ivars. "Man tomēr gāja vieglāk, jo nav ģimenes. Toties citiem radās visādas problēmas, veidojās nesaskaņas ar sievām. Viņi pārdzīvoja šķirtību no ģimenēm un kļuva nervozi. Kā pats novēroju, problēmas sākās pēc kādiem trim mēnešiem. Arī mūsu darba devējs to pamanīja un ieviesa stingru principu, ka jāstrādā trīs mēnešus, bet tad – divas nedēļas var atpūties Latvijā pie ģimenes. Es kā būvdarbu vadītājs bez atelpas novālēju deviņus mēnešus. Tas nenācās viegli, jo darba režīms bija pasmags. Piecas dienas nedēļā mēs strādājām pa desmit stundām, sestdienās – astoņas. Turklāt bija stingri reglamentēts pusdienas laiks, kam tika atvēlēta pusstunda. Beļģi ļoti strikti skatās uz laiku, jo laiks – tā ir viņu nauda. Mums maksāja pa stundām, tāpēc darba laikā mums bija jāstrādā, nevis jāēd vai jāpīpē."
Ivars piebilst, ka daudziem Latvijā ir nepareizs priekšstats par darbu Rietumeiropā. "Ir uzskats, ka ārzemēs atliek parubināt degunu un par to maksā lielu naudu. Patiesībā tur jāstrādā vēl sūrāk nekā Latvijā. Un nav arī tā, ka beļģi izdzenā viesstrādniekus, viņi paši dūšīgi strādā. Beļģi strādā ar lielu atbildību un bez muļķa laišanas. Kad biju atgriezies Liepājā, pavēroju, kā strādnieki labo tramvaja līniju. Viens ar lāpstu raka, bet trīs stāvēja apkārt un skatījās. Beļģijā tāda epizode būtu neiespējama. Ja tā notiktu, būtu liels skandāls. Neviens tev nemaksās desmit eiro stundā, ja stiepsi gumiju."
Ivars ar humoru atceras, ka viņa darba devējs nav spējis izrunāt vārdu Ivars. "Itālis mani sauca par Istvanu, turklāt par Istvanu Brokhauzeru – tā agrāk esot saukts kāds Beļģijas komandas vārtsargs, kas vārtos neielaidis nevienu bumbu. Kādudien viņš mums paziņoja, ka tie, kas labi strādās, varēs doties atpūsties uz viņa villu Toskānā. Turklāt viņš uzsvēra, ka to, kas brauks atpūsties, izlems Istvans Brokhauzers. Sacīju, ka esmu jau izlēmis. Atpūsties braukšu es, jo ļoti labi strādāju un dikti esmu noguris. Itālis pasmējās par manu joku un sacīja, ka viņam nekas nav iebilstams. Kad pienāca laiks doties uz Toskānu, itālis pavēstīja, ka man kā brigadierim noteikti jāpaliek būvlaukumā, jo citādi apstāsies visi darbi. Uz Toskānu viņš aizsūtīja divus citus strādniekus, bet ne jau atpūsties, bet gan nokrāsot viņa villai logu rāmjus. Īsts kapitālists! Viņš arī solīja, ka darba beigās izmaksās man pamatīgu prēmiju, ko gaidu vēl šobaltdien. Bija vēl kāda epizode. Itālim pieder neliela kokapstrādes firma Kamerūnā, no kurienes viņam sūtīja parketu jaunajai villai. Atsūtītie parketa dēlīši bija sametušies šķībi, acīmredzot tie bija izlaisti caur apstrādi, kad vēl nebija pietiekami izžuvuši. Kad to parādīju itālim, viņš paziņoja, ka mani sūtīs komandējumā uz Āfriku, lai es iemācu vietējiem taisīt parketu. Bet... arī tas bija tikai solījums."
Bez izrādīšanās kāres
Vērtējot dzīves līmeni Beļģijā, Ivars teic, ka turienes lielveikalos pārtikas produktu klāsts ir daudz plašāks nekā Latvijā. "Tur ir daudz lielāka izvēle gan lētajā, gan dārgajā klāstā. Tērējot tikai produktiem, Beļģijā var iztikt ar mazāku summu nekā Latvijā, toties tur ir daudz dārgāka dzīvokļa īre. Mazās pilsētas ir glītas un sakoptas, visur zaļumi un puķes. Ļaudis uz ielām – pieklājīgi un laipni. Veikalos pārdevējas sveicina un novēl jauku nedēļas nogali. Kad ierados Latvijā un inerces pēc pasveicināju kādu veikala pārdevēju, viņa ļoti aizdomīgi paskatījās uz mani. Turklāt beļģiem nav rūpju un stresa sagrauztas sejas, kā papilnam ir šeit. Pēdējā laikā arī beļģi savā starpā sākuši runāt par krīzi. Es gan viņiem teicu – kāda jums krīze? Agrāk varējāt lidot uz Kanāriju salām trīs reizes gadā, tagad – tikai vienu. Vai tā ir krīze? Krīze ir tad, kad nav naudas maizei."
Ivars piebilst, ka beļģi kā traki brauc ar divriteņiem, tur visas pilsētas savienotas ar veloceliņiem. "Darbdienās viņi nopietni strādā, bet brīvdienās – aktīvi atpūšas. Tad gaisā pēkšņi parādās gaisa baloni un privātās lidmašīnas. Nemitīgi tiek rīkoti visādi festivāli un karnevāli. Ļaudis skrien un nūjo. Tur daudzviet ir iekārtoti dabas parki, kas brīvdienās mudž no cilvēkiem. Kad pirmoreiz nokļuvu dabas parkā un ieraudzīju ļaužu pūļus, nodomāju, ka notiek festivāls. Tomēr – nē. Viņiem tāda drūzmēšanās dabas parkos ir ierasta. Beļģija ir krietni apdzīvotāka nekā Latvija, tur dzīvo 11 miljoni, kaut tās teritorija aizņem tikai pusi no Latvijas."
Beļģijā dzīvo arī daudz cittautiešu – turki, marokāņi, grieķi, itāļi. "Visvairāk ironijas un dzēlības beļģi velta turkiem, kas dzīvo lielākoties no bezdarbnieku pabalstiem. Kā ierasts, viņi dzīvo lielās ģimenēs un braukā ar mersedesiem. Parasti notiek tā, ka visa lielā ģimene samet naudu un nopērk mersedesu, lai katrs ar to izbrauktu reizi nedēļā. Vietām izveidojušies savdabīgi turku rajoni, kur beidzas beļģu un sākas turku ieviestā kārtība. Turkiem raksturīgi novietot automašīnas visneiedomājamākajās vietās. Gadās, ka turks atstāj automašīnu pie paša veikala durvīm un neviens vairs netiek iekšā. Tad visi beļģi pacietīgi gaida, kad turks iepirksies un atbrīvos ceļu."
Stāstot par beļģu izklaidi, Ivars piemin, ka nedēļas nogalēs visi krogi ir pilni ar večiem. "Reizēm pat šķiet, ka beļģi dzer vēl vairāk par latviešiem, tomēr to dara ļoti solīdi. Piedzērušies apkārt nevazājas un skandālus netaisa. Vispār beļģi ir laipni un atsaucīgi, ja vien tas neprasa no viņiem lielus ieguldījumus un neskar viņu makus. Beļģi ir taupīgi, taču ne tik skopi kā holandieši. Ir anekdote, ka holandieši saviem kaķiem cērt nost astes, lai aiz viņiem ātri aizvērtu durvis un neielaistu istabā aukstumu. Ar beļģiem tik traki nav, taču arī viņi rūpīgi skaita savus tēriņus. Turklāt viņiem ir sveša izrādīšanās kāre, kāda nereti novērojama Latvijā. Kaut arī viņu dzīves līmenis ir daudz augstāks par mūsējo, viņi nedzenas pēc dārgām mantām. Lielākā daļa dzīvo pieticīgās privātmājās un brauc ar mazlitrāžas automašīnām."
Viss, man pietiek!
Ivars stāsta, ka Beļģijā viss ir strikti specializēts. "Piemēram, būvniecībā katra firma veic savu darbu. Viena brigāde uzliek riģipsi, otra aizšpaktelē, trešā nokrāso, ceturtā uzliek flīzes, piektā ieliek grīdu, sestā ievelk elektrību, septītā pieskrūvē santehniku. Tāpēc latvietis, kas to visu paveic viens, beļģiem ir liels brīnums. Kad paziņai Zitai pie mājas nozāģēju kokus, tas bija liels notikums. Apkārtējie bija pārsteigti, ka protu rīkoties ar motorzāģi. Kad zāģēju kokus, no savas mājas iznāca kaimiņi. Viņi iznesa krēslus, apsēdās un ar lielu interesei skatījās, kā es strādāju. Vakarā ieradās ciemos un taujāja, kur esmu apguvis koku zāģēšanu. Beļģi ir tik ļoti specializējušies, ka paši neveic pat sīkus saimnieciskus darbus. Ja beļģim virtuvē pilēs krāns, viņš pats to nemainīs, bet piezvanīs santehnikas dienestam."
Ivars piemin vēl kādu gadījumu. "Būvlaukumā bija jāveic pietiekami daudz rakšanas darbu, tāpēc ik palaikam vajadzēja nolīgt ekskavatoristus. Divās, trijās dienās apguvu ekskavatora vadīšanas prasmi un turpmāk rakšanas darbus veicu pats. Vietējie gan ļoti brīnījās, kad teicu, ka šo lietu esmu apguvis pāris dienās. Beļģi bija pārliecināti, ka es mānos. Tā nevarot būt, viņi ekskavatora vadīšanu mācījušies vairākus gadus. Es pat apsvēru piedāvājumu strādāt Beļģijā par ekskavatoristu, tāda iespēja ir vēl joprojām. Vienīgi jāiegūst C kategorijas tiesības."
Ivars ar humoru piebilst, ka viņam vēl ilgi saglabājies kāds reflekss – braucot darbā uz ārzemēm, nodrošināties ar pārtiku. "Tas laikam ir latvieša instinkts – doties pasaulē ar ceļamaizi. Arī tad, kad sāku labi pelnīt un vairs nevajadzēja knapināties, no Latvijas uz Beļģiju mašīnas bagāžniekā vedu kartupeļus, ābolus un gurķus." Ivars pelnījis 1500–2000 eiro mēnesī. Kādu laiku juties ļoti apmierināts, bet tad noticis lūzums. "Protams, var izvirzīt sev mērķi – pelnīt lielu naudu un tajā pašā laikā neredzēt, kā dzīve paiet garām. Kāda tam jēga? Kur es likšu to naudu? Tā būs jāatdod ārstiem par sabeigto veselību. Visi būvmateriālu un algu aprēķini bija uz maniem pleciem, tā bija papildu atbildība un stress. Pat sašķobījās veselība, sagāja grīstē kuņģis. Bija tik slikti, ka likās – gals klāt. Gulēju mājās un vaidēju, līdz ieradās paziņa Zita ar zāļu kaudzi. Cītīgi ārstējos un ievēroju diētu, līdz pamazām kļuva labāk. Pēc tam sāku domāt – vai tas ir tā vērts? Neko no dzīves es neredzu, vienīgi rukāju ar melnu muti no agra rīta līdz vēlam vakaram un vēl sačakarēju veselību. Jā, man bija nauda un varēju aizmirst agrākās finansiālās problēmas. Bet to vietā uzradās nogurums un stress, jo itālis nemitīgi mudināja strādāt ātrāk un ātrāk. Tas viss baigi deva pa nerviem, līdz kādā brīdī es pateicu – stop! Viss, es aizeju!"
Mierīgs darbs mājās
Ar šā gada 1. februāri Ivars vairs nestrādā Beļģijā, tomēr ar itāļu uzņēmēju nav pārrāvis darba attiecības. "Viņš savai villai gribēja metāla žogu. Ar brāli Rihardu pārkvalificējāmies par kalējiem un savās lauku mājās Durbē uz ātru roku iekārtojām nelielu smēdi. Uztaisījām viņam 40 metru garu metāla žogu. Pa posmiem to salika lielā fūrē un aizveda uz Beļģiju. Tad arī padomāju, kāpēc man plēsties svešumā, ja var mierīgi pašancēt mājās? Te ir mierīgi, neviens nedzen uz priekšu. Ceru, ka nākotnē būs arī citi pasūtījumi. Tagad Durbē taisu sev nelielu divstāvu mājiņu."
Lai uzņēmējam uztaisītu žoga stiprinājumus, Ivars uz nedēļu ieradies Beļģijā. "Tur iepazinos ar vietējo metālapstrādes speciālistu Mareku – jauku un labsirdīgu beļģi. Kaut viņam vienai rokai trūkst četru pirkstu, strādā kā Terminators. Sākām runāt, un viņš ieminējās – reizēm viņam esot tik daudz pasūtījumu, ka vajadzīgs palīgs. Mareks izteica piedāvājumu, un es piekritu. Man tas būtu ideāls variants – dzīvot Latvijā, celt savu mājiņu un periodiski aizbraukt pastrādāt uz Beļģiju."
Beļģis arī iztaujājis par Ivara un brāļa smēdi Durbē. "Viņš jautāja, vai mēs ar savu skaļo kalšanu netraucējam kaimiņus, un es atbildēju, ka mums puskilometra attālumā nav nevienas mājas. "Tā nevar būt!" neticēja Mareks. "Tas ir neiespējami!" Protams, ka pārapdzīvotajā Beļģijā tas ir neiespējami, tāpēc beļģim radās interese par Latviju. Kad sākām runāt par nekustamajiem īpašumiem, es sacīju, ka Latvijā var nopirkt lauksaimniecības zemi, sākot no 1000 eiro par hektāru. Arī tas beļģim šķita neiespējami, jo tur zeme maksājot simt reižu dārgāk. Viņš bija tik saintriģēts, ka solījās atbraukt ciemos, lai apskatītu brīnumu zemi Latviju."
Vērtējot ārzemju latviešu iespējas atgriezties mājās, Ivars teic: "Manā brigādē nebija neviena piedzīvojuma meklētāja, visus uz Beļģiju bija atdzinis bezdarbs, pareizāk sakot – mazapmaksāts darbs Latvijā. Manā brigādē bija arī divi krievi, brāļi no Rīgas, abi solīdi puikas – nešmigoja, nepīpēja un dūšīgi strādāja. Abiem bija ģimene un bērni. Viņi skuma pēc mājām, bet tajā pašā laikā apzinājās, ka nav citas iespējas. Viņiem jāuztur ģimenes un jāsūta skolā bērni."
Asaras pie dzimtā bērza
"Vieni atstāj Latviju ar dusmām un aizvainojumu, citi – ar cerībām, ka kaut kas mainīsies. Nu, nevar taču visu laiku būt sūdīgi!" spriež Ivars. "Arī es cenšos būt optimistisks. Uzskatu, ka vienmēr un visur jāmeklē varianti – gan ārzemēs, gan šeit. Diemžēl daudzi latvieši ne tikai ārvalstīs, bet arī Latvijā ir pārstrādājušies un emocionāli pārdeguši. Viņi ir padrūmi un apātiski. Jautāts par patriotismu, Ivars saka: "Kad nebiju mājās deviņus mēnešus un izkāpu Rīgas lidostā, skaidri sajutu, ka straujāk sitas sirds. Tā notiek vienmēr, kad atgriežos Latvijā. Vienalga – atlidoju ar lidmašīnu vai atbraucu ar mašīnu. Vienubrīd pat apsvēru iespēju pavisam palikt Beļģijā, tomēr vēlāk sapratu, ka vislabāk jūtos mājās. Protams, ka Beļģijā man māca ilgas pēc Latvijas. Tur regulāri sekoju līdzi notikumiem dzimtenē, internetā lasīju ziņas un klausījos latviešu radio. Un tāds neesmu vienīgais. Kā stāstīja mana paziņa Zita, dzīvesbiedrs grieķis viņu saucot par apmaldījušos patrioti. Zita bieži uzsver, ka ir latviete, taču mājās atgriezties negrasās. Viņa šeit vienkārši neredz darba iespējas un nevēlas dzīvot trūkumā."
Ivars pamanījis, ka uz Beļģiju pārceļas arvien vairāk latviešu. "Konkrēts piemērs. Kāds laulāts pāris bija palicis bez darba, tad aizņēmās naudu un aizbrauca uz Beļģiju. Apmetās viesnīcā un sāka meklēt darbu. Vispirms darbu atrada sieva un par pirmo algu noīrēja dzīvokli. Tad darbu atrada arī vīrs, un abi sāka pieklājīgi pelnīt. Pamazām atdeva parādus un iekārtoja sadzīvi. Tad paņēma pie sevis bērnu, kuru pirms tam bija atstājuši Latvijā. Tagad viņi ir tik labi iekārtojušies, ka atgriezties vairs nedomā. Jau nolūkojuši savam bērnam skolu. Diemžēl šādu latviešu ģimeņu kļūst arvien vairāk. Kad pirms četriem gadiem ierados Beļģijā, latviešu tur bija ļoti maz, jo darba tirgus ar Latviju vēl nebija atvērts. Tobrīd jutos kā latviešu pionieris. Visiem beļģiem, ar kuriem man gadījās darīšanas, es biju pirmais viņu dzīvē sastaptais latvietis."
Prognozējot nākotni, Ivars izstāsta kādu epizodi: "Nesen biju Liepājā un iegāju bankā. Man aizmugurē nostājās omīte ar mazbērniem. Ļoti labi kopta un skaisti ģērbusies vecmāmiņa. Čalodama ar mazbērniem, viņa no sava maciņa izņēma biezu žūksnīti ar eiro. Un tad es padomāju, ka mūsu premjers Valdis Dombrovskis varētu rādīt uz šo omīti un teikt – skatieties, cik labi Latvijā dzīvo pensionāri! Bet patiesība ir pavisam cita. Trūkuma mākti, vecāki aizbraukuši no Latvijas, bet bērnus atstājuši vecmāmiņai. Atraduši darbu un sākuši pelnīt. Tagad sūta uz mājām naudu. Kā turpāk veidosies viņu dzīve, nav zināms. Iespējams, viņi paņems bērnus pie sevis un Latvijā vairs neatgriezīsies."
Vērtējot notiekošo, Ivars secina: "Protams, ārzemēs netrūkst latviešu, kas labprāt atgrieztos, ja vien šeit atrastu normāli atalgotu darbu. Tagad situācija ir kā melodrāmā. Latvieši atbrauc mājās, apķer dzimto bērzu, nedaudz paraud un brauc atpakaļ strādāt."