Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Nesen presē bija intervija ar latvieti, kura nevien ir pati konvertējusies islāmā, bet arī viņas vīrs to darījis, jo pretējā gadījumā viņi nevarētu stāties laulībā. Latviete Līga īsos vārdos liecina par to, kā jau pusaudzes gados iemīlējusi islāmu un 19 gadu vecumā pievienojusies šai reliģijai.

Šis ir gadījums, kad mūsu tautiete ir pievērsusies islāmam nevis ārzemju laulātā drauga ietekmē (tādu konversijas gadījumu, šķiet, ir vairākums), bet pati pievērsusies islāmam un "misionējusi" savu vīru. Pieļauju, ka šādi gadījumi nav vairākums un diez vai kļūs par vairākumu. Vai mums, kristiešiem, ir nepieciešams par šādiem gdījumiem uztraukties?

Latvietes Līgas izvēle ir pārdomāts un apzināts solis. Tas diez vai līdzinās kāda sabiedrībā populāra bohēmista kārtējam publiskam izlēcienam. Izvēles, līdzīgi tai, kuru izdarījusi Līga, ar savu nopietnību ir daudz vērā ņemamāka liecība sabiedrībai. Tās ir izvēles, kuras neticīgs cilvēks var cienīt un tām sekot. Kad šādi cilvēki runā, viņi nerunā virspusējus, bet dziļi pārdomātus vārdus. Turklāt latvietes Līgas izvēle ir ļoti skaidri pamanāma, jo ārpus mājas viņa parvietojas viscaur nosegtajā 7. gs. pēc Kristus arābu kultūras tērpā – burkā. Šādās burkās mūsdienās pārvietojas vien konservatīvā islāma piekritējas.

Tātad, vai kristiešiem šādas ziņas jāuzņem vienaldzīgi?

Kā sabiedrības pārstāvim man būtu prieks, jo islāms tā mierīgajā formā ir konstruktīvs un sabiedrību uzturošs. Konservatīvais islāms noteikti iebildīs pret daudzām mūsdienās tik pierastajām amorālajām sabiedrības normām. Tomēr man kā kristietim šāda islāma ienākšana, pirmkārt, rada nožēlu. Tā ir nožēla par cilvēkiem, kuri ir nolieguši Kristus atklāsmi Svētajos Rakstos. Islāmā par Kristu gan runā, pat ar lielu cieņu. Taču tur Kristum ir atņemta Viņa patiesā dievišķība, Viņš ir palicis par vienu no praviešiem. Vēl vairāk, islāmā Kristus nav Pestītājs. Tāpēc katrs cilvēks, kas pievēršas islāmam, noraida Kristu, lai arī cik dedzīgs šāds cilvēks būtu. Pats galvenais, šādam cilvēkam ir slēgta pieeja Kristus apsolījumiem. Līdz ar to islāma piederīgie nevar mantot Paradīzi.

Kā kristieši var uzņemt vienaldzīgi ziņu par kāda cilvēka apzinātu soli prom no Kristus apsolījumiem? Ja jau mēs neuzņemam šo soli vienaldzīgi, kā mums reaģēt?

Krusta karš jebkādā tā miesiskā formā nav ne vien iespējams, bet pat pieļaujams. Neviena miesiska pretrīcība vārdos vai darbos nav iedomājama, jo Raksti saka, ka "mūsu cīņas ieroči nav miesiski" (2 Kor 10:4a). Tomēr kristiešu rocība ir ievērojama. Šinī pašā Rakstu vietā Pāvils norāda, ka mums ir Dieva doti līdzekļi – "vareni, kas spēj sagraut cietokšņus. Mēs apgāžam prāta sagudrojumus un jebkuru augstprātību, kas saceļas pret Dieva atzīšanu, mēs sagūstām jebkuru domu, lai tā kļūtu paklausīga Kristum" (2 Kor 10:4b,5). Bez tam Pāvils vēstulē efeziešiem (6:10 – 20) dod veselu kristīgu ieroču virkni, kurus kristietis var izmantot Dieva patiesības nešanai. Turklāt tie ir ne vien izmantojami, bet arī jāizmanto. Tie ir "patiesības josta", "taisnības bruņas" (14. pants), "ticības vairogs" (16. pants) un "pestīšanas bruņu cepure" (17. pants), kas vajadzīgs aizsardzībai, kā arī "Dieva Vārda zobens" (17. pants), ar ko gan aizsargāties, gan veikt pretuzbrukumus. Pāvils mudina arī uz nerimtīgu lūgšanu un aizlūgšanu (18. pants) kā neatņemamu šādas cīņas sastāvdaļu.

Manuprāt, vienaldzība nav tas veids, kā kristietim reaģēt uz cilvēku aiziešanu no kristietības, it īpaši, ja runa ir par apzinātu un labi pārdomātu lēmumu pieņemšanu. Tādēļ latvietes Līgas un citu islāma konvertītu lēmumi ir kļuvuši iespējami, jo mēs par maz lūdzam, par maz nesam savā dzīvē Dieva Vārdu. Tomēr arī pēc šādas aiziešanas šiem cilvēkiem ir mājupceļš pie Kristus. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka kristieši ir šī ceļa rādītāji.