Latvija 23 gadus ir atkal neatkarīga valsts. Vai šī neatkarība izjūtama arī rakstniecības nozarē?
Jā, protams, savā ziņā. Laiks tomēr ir mainījies, un tas ietekmējis arī rakstniecību. Ja padomju laikā rakstnieki bija svarīgas personas, cilvēki viņus cienīja un no viņiem bija atkarīga sabiedriskā doma, tad šobrīd tā nav. Padomju laikā pastāvēja visai strikta cenzūra, nevarēja publicēties kur un kā vēlas, bet šobrīd tas notiek sadzīviski – rakstniekiem praktiski nav sociālās apdrošināšanas, honorāri ir smieklīgi, bet ja nav naudas... tad gluži vienkārši nevar prasīt no rakstnieka pilnu atdevi.
Latvijā juridiski nav sakārtots radošā cilvēka statuss, lai rakstnieka darbs tiktu pielīdzināts jebkuram citam darbam, jo šobrīd rakstnieka darbs netiek ieskaitīts viņa darba stāžā un pensijas kārtošana ir visai problemātiska, lai gan mūža laikā ir izdarīts liels darbs, gan sarakstītas grāmatas, gan iestudētas izrādes. Igaunijā un Rietumeiropā šīs lietas ir sakārtotas.
Vai ārzemju literatūra nav pārāk daudz ieņēmusi vietu mūsu lasītāja plauktā?
90. gados mūsu izdevniecības kā izsalkušas metās uz ārzemju autoru darbiem un tas arī saprotams – lielais dzelzs priekškars bija kritis un gribējās ātrāk uzzināt visu to, kas notika TUR! Turklāt tajā laikā, izdodot ārzemju autoru darbus, nebija nepieciešamības ievērot autortiesības, jo Padomju Savienībā tas vienkārši nekad netika darīts. Bet šobrīd situācija ir mainījusies un pamazām vairāk sākam novērtēt, tā teikt, vietējo preci.
Laikam esam sākuši domāt – kas mēs esam un kāda ir latvieša vieta šajā pasaulē. Kurš gan cits par to rakstīs, ja ne latviešu rakstnieki.
Latvijas pirmsākumos parādījās pirmie vēl joprojām zināmie rakstnieki un dzejnieki. Vai arī šobrīd ir potenciāli rakstnieki, par kuriem runās un rakstīs skolas grāmatās vēl pēc 95 gadiem?
Protams. Tam arī ir nepieciešams laiks, bet jau tagad ir skaidrs, ka Imants Ziedonis, Regīna Ezera būs skolu grāmatās un domāju, ka Nora Ikstena arī...
Vai rakstniekiem ir viegli radīt jaunus darbus par aktuālajām tēmām?
Man šķiet, jau divdesmit trešo gadu nepārtraukti notiek tāds kā pārejas periods. Nepārtraukti tiek mainīti likumi, veselības un izglītības sistēmas. Nav pārliecības, ka tas viss darbosies ilgtermiņā. Arī mākslinieki ir ierauti šajā ritenī, jo viņiem nepārtraukti jāpiemērojas.
Dzīves aktualitātes vajadzētu novērtēt "no attāluma" un tikai tad ķerties pie rakstīšanas. Un ir tikai dabiski, ka rakstnieks būs ražīgāks un doma lidos plašāk, ja arī viņš jutīs kaut cik stabilu pamatu zem kājām, nevis bez mitas kreņķēsies par nenomaksātiem rēķiniem.
Kā mainījusies rakstnieku ietekme uz līdzcilvēkiem?
Kādreiz rakstnieku viedokli uzklausīja pat varas iestādēs. Tas, ko rakstnieki runāja savos kongresos, diezgan precīzi atspoguļoja sabiedrisko domu, viņi mācēja izteikties "ezopa valodā", ko saprata arī tauta un tas visus sajūsmināja – gan pašus runātājus, gan tautu. Šobrīd, ja rakstnieki ko pasaka, tas tiek uztvertas tikai kā sakāpinātas un būtībā nevajadzīgas emocijas. Tāda sajūta, ka rakstnieku viedoklis varas iestādēs vairs netiek ņemts vērā, pat ja tā ir Kultūras ministrija.
Kāds tam ir iemesls?
Pašlaik mēs varam runāt un rakstīt, ko vēlamies. Varam locīt vārdu Latvija un latvietis, kā vien sirdij tīk, jo padomju laikā tas bija gluži vienkārši aizliegts. Tagad mēs esam arī informācijas pārbagāti, katram ir iespēja izteikties, piemēram, internetā un līdz ar to rakstnieka vārds vairs nav tik spilgts.
Kādreiz rakstnieks, kurš atļāvās celt Latvijas vārdu, bija gandrīz vai varonis. Šobrīd mums tas nav liegts, vienīgi lielajā un raibajā tekstu jūklī lasītājam gluži vienkārši sarežģītāk orientēties jebkādās vērtību sistēmās. Katram ir ko teikt, vai ne? Jautājums vienīgi – kāpēc un kā.
Kas šobrīd ir rakstnieks?
Sava amata meistars. Viens no rakstnieka galvenajiem uzdevumiem ir pateikt, kas īsti notiek ar cilvēku. No kurienes tas nāk, uz kurieni dodas, kāpēc. Patiesībā tie ir eksistenciāli jautājumi, kas pastāvējuši visos laikos, vienīgi katram laikam piemīt sava individualitāte.
Kas īsti notiek?
Kā jau teicu, vēl arvien esam pārejas periodā. Mēģinām atrast savu vietu Eiropā, prātojam, vai dzīvojam dziļā perifērijā un esam nabaga radinieki vai robežnieki un no mums tomēr šis tas ir atkarīgs. Mums jāizvēlas, vai esam lūdzēji, kas ieķērušies Eiropas svārku stērbelē un činkst, ka arī grib iet uz balli, vai tomēr esam jau pieaugušie, kas spējīgi redzēt sevi kā neatkarīgu valsti, kas apzinās savu vērtību un ir spējīgi noteikt savu likteni un virzību. Cerams, ka īstais ir otrais variants.
Vai mums tas izdosies?
Viss arvien ir procesā un nekas vēl nav klintī iecirsts, pat ne mūsu valsts nākotne nākamajiem desmit gadiem. Katru dienu mūs satriec kāds negaidīts pārsteigums – piepeši sācies 1. septembris un vecāki ir samulsuši, tad tuvojas apkures sezona un ļaudis atkal ir satraukti, pa vidu pazūd kultūras ministre un visi bažīgi gaida, kas notiks tālāk...
Interesanti. Katra diena nesas tev virsū ar kaut ko negaidītu... Spēj tik aptvert, kā atkal jāpārkārtojas vai jāpiemērojas. Dažreiz ir sajūta, ka tikai mūsu deputāti ir apskaužami mierīgi, savukārt viņi, savstarpēji ecējoties, protams, nepievērš uzmanību satrauktajam skudru pūznim pie savām kājām. Viņiem ir kaut kādi mistiski savi uzdevumi, mums, mirstīgajiem, savi. Mūs nekas nevieno.
Ir izveidots Latvijas attīstības plāns...
Katram plānam jābūt idejiskam un praktiskam virsuzdevumam. To, šķiet, māca jau vidusskolā. Pārējie uzdevumi loģiski izriet no virsuzdevuma. Man ir sajūta, ka šis plāns ir kaut kāds ķeksīša plāns. Vajadzēja plānu (kur es to jau esmu dzirdējusi???) uzrakstīja, bet, kā un kas to pildīs, tas nevienu neinteresē.
Kas būtu tas galvenais, lai Latvija spētu ieņemt spēcīgu un stabilu vietu Eiropā?
Pašapziņa un drosme, spēja savas intereses nevis vienkārši pakļaut kopējām un akli un pazemīgi pildīt kāda norādījumus (kur es to jau esmu piedzīvojusi?), bet aizstāvēt un realizēt tās tā, lai labums tiktu tieši Latvijas tautai. Tā taču ir politika, diplomātija – spēja sarunāt, nepazaudējot savu. Politikā taču katrs cīnās par savām interesēm – kāpēc lai Latvija necīnītos?
Latviju es salīdzinu ar savu māju. Es vēlos, lai pēc 10 gadiem mana māja būtu dzīva un vesela. Lai jumts nav caurs, lai sienas turas kārtīgi un nekas nav sapuvis, lai mājā būtu siltums, elektrība un ūdens un maniem cilvēkiem te gribētos dzīvot, nevis pēc iespējas ātrāk to pamest. Lai viss darbojas.
Es uz māju skatos nevis kā uz pagaidu miteklīti vienai dienai, bet kā uz drošu un labu patvērumu ne tikai man, bet arī maniem bērniem un mazbērniem. Mani vecvecāki to ir uzbūvējuši tieši ar tādu domu – lai stāv vismaz simt gadu un ilgāk! Ja tur kaut kas jāpārtaisa vai jāremontē, es to daru ar domu, lai pēc mēneša atkal nebūtu tas pats jāremontē. Hm... un kārtīgs jumts laikam ir pats svarīgākais.
Bet mums ir daudz partijas, kurām katrai ir sava vīzija par Latviju nākotnē.
Viņam visām ir viena "vīzija" – kā tikt pie teikšanas. Es savā mājā gribu būt viena saimniece. Lai nav vēl trīs vai četri citi saimnieki, kuriem katram ir savs redzējums vai, pareizāk sakot, intereses. Trīs saimnieces vienā virtuvē – tas taču ir murgs!
Latvija ir pārāk maza, lai tajā valdītu sešas, septiņas partijas. Skaidrs, ka nesapratīsies pat visvienkāršākajos jautājumos. Daudzpartiju sistēma savu laiku nodzīvojusi un tas pierādījies ne tikai Latvijā. Pārprasta, izplūdusi demokrātija, kas tiek ļaunprātīgi izmantota par aizsegu, var sagādāt ne tikai praktiskas nepatikšanas.
Visbēdīgākais ir tad, kad tā izraisa dziļu un neatgriezenisku vilšanos. Demokrātija (dẽmos — tauta, krátos — vara) ir valsts pārvaldes forma, kurā varu īsteno tauta. Ļoti vienkārši. Kādēļ tautai būtu jāsadalās septiņās vai vairāk partijās? Kāpēc mums vienmēr jāseko kaut kādiem standartiem, kurus noteikuši citi, pat ja tie savu laiku jau nokalpojuši?
Arī daudzpartiju sistēma nav nekāda svētā govs, lai no tās nedrīkstētu atteikties un meklēt savu, Latvijas, ceļu, jo valsts pārvaldei jākalpo tikai vienam mērķim – tam, lai tauta dzīvotu labklājībā, mierā un harmonijā. Varbūt tautas vēlēts prezidents? Lai gan, es mazliet baidos no tautas vēlēta prezidenta, no viena cilvēka varas, jo mēs esam piedzīvojuši Staļinu un tamlīdzīgus tipāžus, vienīgi, iespējams, ka mūsdienās to var nokārtot tā, lai viņam reāli nav nekādu iespēju kļūt par diktatoru.
Vai mūsdienās cilvēka viedokli var viegli ietekmēt?
Domāju, ka nē. To pierāda pēdējās Saeimas vēlēšanas. Ievēlējām tos pašus vēžus. Mēs, protams, nezinām, ko šī noslēgtā grupa, valdības koalīcija, runā un apspriež aiz slēgtām durvīm, jo tas, ko viņi pauž publiski, saprotams, ir pilnīgi kaut kas cits. Ne jau velti politiķi tiek speciāli apmācīti izteikties publiski – runāt, bet neko nepateikt. Tas patiešām ir jāiemācās.
Mūsu Latvijas ļaudis nav manipulējami, viņi vienkārši izvēlas mazāko ļaunumu esošās vēlēšanu sistēmas ietvaros.
Vai šobrīd cilvēka viedoklī ieklausās? Vai šajā ziņā ir kas mainījies?
Aizkustinošas ir pūles ieviest visādus paņēmienus, kā ieklausīties tautas balsī. It kā tauta atrastos uz kādas ļoti tālas salas okeāna vidū, bet tās valdība – uz citas salas un ne vieniem, ne otriem nav mobilo sakaru, viņi viens otru nedzird. Patiesībā mēs, tauta, tepat vien esam, un mums patiešām ir savs viedoklis par savu dzīvi.
Tomēr izskatās, ka tautas kalpiem tas ne pārāk interesē. Un tad man atkal kļūst briesmīgi skumji, jo tas viss atgādina pelēcīgos un nomācošos padomju varas laikus.
Kad Latvija ieguva savu vārdu pirms 95. gadiem, sabiedrībā valdīja liels patriotisms. Vai šis patriotisms arī šobrīd ir tik liels un vai būs arī nākotnē?
Man liekas, tā ir milzīga likteņa labvēlība, ja tautai ir iespēja piedzīvot kaut ko tik skaistu un pacilājošu kā Atmoda deviņdesmitajos gados. Tas notika, un to neviens mums neatņems. Bija sajūta, ka visi ejam uz vienu mērķi, kuru sasniedzot, katrs būs ieguvējs.
Jā, tāda vienotība parādās tikai lielas krīzes brīžos, tomēr esam taču pārliecinājušies, ka to spējam un, ja būs vajadzība, spēsim atkal. Lielas krīzes gan nav tas labākais, pēc kā ilgoties, tomēr palīdzēt viens otram esam iemācījušies jau sen.
Man par laimi apkārt ir cilvēki, kas par to domā un saprot, ko un kā vajadzētu mainīt. Smags un sarežģīts ir pats realizēšanas process. Mainīt likumdošanu jau ir grūti, kur nu vēl cilvēku domāšanu, jo tieši tā ir vajadzīga pirmkārt.
Kā to liesmiņu atgriezt aizbraucējos, lai viņi atgrieztos?
Aizbraucēji gaida reālas pārmaiņas. Nevis mazus kriksīšus, bet lielas, reālas pārmaiņas. Ne visi ir cīnītāji, izdzīvotāji un tik lieli patrioti, lai pamestu iesildītas vietiņas ar salīdzinoši labām algām. Dzirdēju pa radio, kā viena aizbraucēju ģimene uzskata, ka, ja viņi atgriežas, tad sagaida, ka Latvijas valsts viņiem piešķirs mājokli, darbu un tamlīdzīgi. Uz ko tādu cerēt gan, manuprāt , ir diezgan naivi un bērnišķīgi.
Īsti nesaprotu, kāpēc lai atbraucējiem būtu piešķiramas tādas privilēģijas. Vienkārši vajag prast mīlēt savu dzimteni tik ļoti, lai gribētu atgriezties jebkurā gadījumā. Bet man ir prieks, ka jaunieši vismaz man apkārt ir tādi, kuriem ir stingra nostāja – viņi te grib palikt.
Manā skatījumā aizbraucēji ir kā žurkas, kas pamet grimstošu kuģi. Tu nevis glāb savu māju un mēģini palīdzēt, bet nospļaujies un pamet to, lai notiek kas notikdams, vismaz es būšu izglābies un dzīvošu cepuri kuldams! No tāluma viņi skatās uz mums, smiedamies un vīpsnādami, jo katru dienu sev ir jāpierāda, ka aizbraukšana bija pareizā izvēle. Tad nu viņi tur lasa un skatās ziņas no Latvijas un berzē rokas, ka, paldies Dievam, ir prom, jo tur taču joprojām viss iet kā pa celmiem!
Bet vienmēr būs vietas, kur maksā labāk.
Ja tas ir kritērijs, tad tādam cilvēkam manās acīs nav nekādas vērtības. Viņš nav vajadzīgs savai zemei, jo vienmēr domās tikai par savu labumu. Tas ir tikpat bēdīgi, kā tad, ja cilvēks mīlestības vietā izvēlas bagātību un apprecas naudas dēļ. Labi tas nebeigsies.
Te jau nenotiek karadarbība, kad jāglābj sava dzīvība un bērni, jo tiekam reāli apdraudēti, te vienkārši vairāk jāpiedomā, ko darīt, kā palīdzēt, lai tava dzimtene tiek atkal uz kājām.
Tas ir arī jautājums pat to, cik katrs psiholoģiski iztur prombūtni no Latvijas.
Es zinu, ka vairāk par mēnesi prom no Latvijas nespēju izturēt. Bet, protams, katram tas ir citādi, tomēr es tikai Latvijā, mājās, spēju domāt un strādāt, nekur citur.
Vai mēs spēsim saglabāt savu valsti arī esot Eiropas Savienībā?
Es ceru, ka spēsim. Tas, ka mēs šeit sarunājamies latviešu valodā, tas ir brīnums, ņemot vērā, kam esam izgājuši cauri – mēris, visa veida okupācijas, tautas izkaušana Ivana Bargā laikā... Visa Vidzeme toreiz bija tukša. Cēsīs bija palikuši vienpadsmit cilvēki...
Un tomēr mēs te sēžam, sarunājamies latviešu valodā, un nesen es ar izbrīnu iedomājos, ka kāda sieviete no manas dzimtas briesmīgajā 16. gadsimtā tomēr izdzīvoja un dzemdēja bērnu, kas izauga un atkal radīja pēcnācēju, un tā es te sēžu un esmu. Vai tas nav brīnums un laime?
Un tad manī rodas šī sajūta – nē, es nu nebūšu tā, kas to visu pārtrauks, aizbrauks, apprecēs meksikāni un dzīvos Brazīlijā, jo tur ir siltāks un nevajag maksāt par apkuri. Protams, milzīgas impērijas ir pazudušas – Romas impērija, Osmaņu impērija, Padomju Savienība, bet Latvija ir tikai maza valstiņa pie Baltijas jūras un turas, kaut arī tie ir tikai 95 gadi.
Jo mēs esam sapratuši, ka neesam tikai sēņu lasītāji un kokos sēdētāji... lai gan neko sliktu es arī tajā nesaskatu. Un tā sevis noniecināšanas vai aprunāšanas vēlme ir nevis mūsos, bet regulāri un apzināti veidota politika – mums cenšas ieskaidrot, ka esam nīgri, pelēki, skaudīgi un kašķīgi. Nekas tamlīdzīgs. Man apkārt ir ļoti jauki cilvēki un neviens, cik zinu, netaisās mani "apēst" vai kā citādi man ieriebt.
Varbūt mūsu pašapziņa ir par mazu?
Nē, es tam nepiekrītu. Pašapziņa ir pietiekoši augsta, tikai nevajadzētu pakļauties šai sevis noniecināšanas kampaņai. Mēs esam ļoti labi mākslinieki, labi mūziķi, sportisti, mēs esam zinātkāri un apveltīti ar labu humora izjūtu, mums patiešām nav nekāda vaina!
Latviešiem pašapziņas netrūkst, tikai vajag ticēt, ka tāda ir. Kāds te cenšas iepotēt mūsos šo mazvērtības kompleksu, un vienkārši vajadzētu saprast, ka tas tiek darīts apzināti.
Kā mums vajadzētu sevi uztvert?
Tā arī vajag. Mēs esam un būsim!
Kas tas ir – šeit?
Mājas! Tu esi mājas. Vari stopēt uz ceļa un mašīnas durvis atvērsies, veikalā tev atbildēs latviešu valodā, teātra publika murdēs latviski, ieslēdzot radio, tu klausies ziņas par Latviju un tu te visus pazīsti, pat Lembergu, kuru nekad "dzīvajā" neesi redzējis. Tās ir tavu māju ziņas un tavi māju cilvēki, un vārdi Staicele vai Kuldīga, vai Daugavpils tev izsaka ļoti daudz, tiem līdzi nāk tava un vēl citu blakus esošo cilvēku pieredze un tādu var iegūt tikai dzimtenē. Ja ir slikti vai bēdīgi, vari sazvanīt vai satikt draugus pusstundas laikā un viņi tev iedos ķirbi, ar ko var nebeidzami dalīties, vai kādu foršu kabaču recepti.
Ko es darītu Francijā vai Vācijā? Pat ar valodas zināšanām. Neesmu tur vajadzīga, es to skaidri zinu. Vajadzīga esmu te, Latvijā, jo tikai te es varu domāt un būt par to, kam esmu radīta.
Kad tu esi mājās, vismaz zini un saproti, par ko viņi tur televīzijā vai internetā "cepjas", jo te visi ir savējie un galu galā ir sajūta, ka arī tev ir tiesības viņus slavēt, par viņiem smieties, niknoties vai žēloties. Re, sācies jauns latviešu seriāls, visi aktieri zināmi... Ķersimies pie kritizēšanas. Tā ir māju sajūta.
Kā jūs svinat 18. novembri?
Mums ģimenē ir tradīcija. No rīta dodamies uz parādi. Tad kopīgas pusdienas, tad uz salūtu. Pie mēteļu atlokiem mazie karodziņi. Tikai te mēs zinām un saprotam šo mazo lentīšu nozīmi.
Jūsu novēlējums Latvijai 95 gadu jubilejā.
Lai 18. novembra dienā būtu labs laiks. Lai nelīst.