30.09.2013 15:05

Audžuģimeņu biedrības vadītāja: Cilvēkiem Latvijā jāmācās dalīties un aizņemties

Autors  Sollija Lipore
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Audžuģimeņu biedrības vadītāja: Cilvēkiem Latvijā jāmācās dalīties un aizņemties publicitātes

Latvijas Audžuģimeņu biedrība (LAB), kas aicina jaunos aizbildņus un audžuģimenes no Pierīgas iesaistīties biedrības darbībā, nesen piedalījās Mūžizglītības programmas "Gruntvig" mācību partnerības projektā "Mēs dalāmies".

Kā jau liecina pats nosaukums, projekta mērķis ir panākt cilvēku dalīšanos ar savām mantām, iespējām, idejām un popularizēt jaunu dzīvesveidu. Vienkāršāk sakot – radīt alternatīvu, kad prieks par tikko iegādātu kārtējo jauno mantu tiek aizstāts ar gandarījumu par dalīšanos ar to.

LAB ir labdarības organizācija, kas sniedz aizbildņu ģimenēm un audžuģimenēm praktisku atbalstu, savukārt aizbildņi un audžuģimenes savā aprūpē ir paņēmušas bērnus bāreņus un bez vecāku gādības palikušos bērnus. Viņi dalās ar savu ģimeni – dāvā mājas siltumu, ģimeniskas attiecības, zināšanām un pieredzi. Gan projekta, gan LAB mērķi ir līdzīgi, tāpēc arī LAB iesaistījās šādā projektā.

Latvijas Audžuģimeņu biedrības vadītāja Ilze Golvere saka: "Ir skaidrs, ka ar ekonomiskām un vides problēmām saskaras arvien vairāk ES valstu. Tāpat ir skaidrs, ka viens no galvenajiem cēloņiem ir pārmērīgs patēriņš – nepārtraukti tiek pirktas jaunas preces. Tiek pirkts nevis tāpēc, ka tas ir nepieciešams, bet, piemēram, ir parādījies jauns modelis, gribas līdzināties citiem vai vienkārši iepirkšanās ir kļuvusi kā bauda, izklaide."

Ideju tirgus

Biedrības pieredzē un iespaidos der ieklausīties Pierīgas sabiedriski aktīvākajiem iedzīvotājiem un pašvaldībām – cik vienkārši un lietderīgi būtu kaut ko tādu realizēt savā novadā. Projektā 16 dalībvalstis apkopoja labās prakses piemērus.

Ielas, ciema vai mazpilsētas mērogā var organizēt kopienas aktivitātes, kad iedzīvotāji kopīgi īsteno idejas un vīzijas, izmantojot kopējos resursus – transportu, aprīkojumu u. c. Šādas sadarbības laikā rodas idejas, kuras vienlaikus ir gan oriģinālas, gan īstenojamas. Piemēram, kopēja transporta lietošana. Protams, ir mašīnas īpašnieks, taču ceļabiedri par simbolisku samaksu nozīmē gan mazākus izdevumus pašam, gan sarunas, kuru laikā iegūtā informācija var izrādīties noderīga. Nevar aizmirst arī par mašīnu skaita samazināšanos uz ielām, līdz ar to – piesārņojuma samazināšanos. Līdzīgi ir ar velosipēdiem, ja pats izbraukumā dodies tikai divas reizes gadā. Vienīgi īres maksai ir jābūt samērīgai, jo uz tūristiem balstītu biznesu nevajag sajaukt ar sadarbību patēriņa samazināšanai.

"Atbilstošāka būtu divriteņa aizņemšanās no kaimiņa, norēķinoties ar šokolādi," iesaka I. Golvere. Vēl viena vērtīga ideja ir par domubiedru grupām, kas kooperējas, lai iegādātos bioloģiski audzētus dārzeņus no zemniekiem, tā samazinot produktu izmaksas un saņemot garantijas, ka produkti ir svaigi un veselīgi.

Utopiski, bet tomēr tik vienkārši

Ārzemju dalībnieku paustās idejas savā vienkāršībā ir reālas. Tomēr – vai tās varētu ieviest Latvijā? "Salīdzinot ar citām projekta dalībvalstīm, var teikt, ka visbiežāk mēs esam spiesti dalīties un sadarboties ierobežoto finanšu resursu dēļ. Latvijā iespējama ir sadzīves priekšmetu un elektrisko iekārtu koplietošana starp labi pazīstamiem kaimiņiem vai radiem, jo nevaram atļauties visu, ko gribētu, iegādāties. Bet, ja varētu, visticamāk, liela daļa dotos uz veikalu un pašapzinīgi pirktu, nevis ietu kādam "diedelēt" un prātotu par patēriņa samazināšanu.

Otrs būtisks faktors Latvijā ir neuzticība un aizdomīgums pret svešākiem cilvēkiem, kas padara daļu citu valstu iniciatīvu nereālas. Piemēram, Itālijā viens no labās prakses piemēriem ir kopīgās vakariņas, kad cilvēks vai ģimene gatavo ne tikai sev, bet publicē internetā informāciju un aicina ciemiņus, kas par ļoti simbolisku samaksu un pudeli vīna tiek pie gardām vakariņām un labas kompānijas. Cik reāli tas būtu Latvijā? Interesants ir arī piemērs par Čehijas "laika banku": ciemata iedzīvotāji ir izveidojuši sistēmu, kurā norēķinās laika vienībās, nevis naudā. Ja viens iedzīvotājs velta trīs stundas kaimiņa zālāja pļaušanai, viņš var cerēt sagaidīt grozu ar pīrādziņiem, kuru cepšanai kāds cits ir veltījis tās pašas trīs stundas. Atkal varbūt mazliet utopiska ideja, tomēr viennozīmīgi pozitīvi ir vērtējams, ka ciema iedzīvotājiem ir lielākas iespējas nodarboties ar to, kas viņiem patīk un padodas, izmantot savus talantus, kā arī būt mazāk atkarīgiem no naudas. Tik daudzas ģimenes no Latvijas ir izceļojušas, taču vecvecāki ir palikuši. Domāju, viņi labprāt iemainītu sarunu ar bērniem un mazbērniem bezmaksas "Skype", kuram pieslēgties palīdzētu kāds zinošs jaunietis, pret rabarberu plātsmaizi," stāsta I. Golvere.

Patēriņa samazināšana, ietaupot un meklējot sadarbības iespējas, tostarp iepazīstot jaunus, interesantus cilvēkus, nemaz nav slikta alternatīva.