Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Par šo bagātību stāsta Latvijas Petroglifu centra valdes priekšsēdētājs, vēsturnieks un pētnieks Andris Grīnbergs.

Ūdenskritumu visvairāk ir Siguldas apkārtnē. Tur ir gan plaši pazīstamais Daudas ūdenskritums, gan vēl citi mazāk zināmi. Daļa no tiem zināmi kā tūrisma objekti, bet tikpat daudz ir tādu, kas reti tiek apmeklēti un slēpjas dziļās gravās. Pavisam Siguldas apkārtnē ir 14 ievērojami ūdenskritumi.

Savukārt Rīgai tuvākais ir Urdziņas ūdenskritums Lojas upes pietekai Murjāņos. Allažos ir neparasts karsta ezers pie Ezernieku mājām, kas mēdz aizplūst zemē un pats pēc laika atkal parādās. Tas ir unikāls veidojums Latvijā.

Alām bagāts ir Krimuldas, Sējas, Inčukalna un Siguldas novads. Viena no slavenākajām alām Latvijā ir Inčukalna Velnala, kas arī ir sena kulta vieta. Gūtmaņa ala ir slavena ar to, ka jau vairākus simtus gadu ir tūrisma objekts un visā Baltijā populārākā ala. Tā ir salīdzinoši īsa – tikai 18 metrus gara. Baltijā garākā ala, kas arī atrodas Latvijā, ir 350 m. Taču Gūtmaņalai ir citas vērtības – platums, augstums, un tad vēl dažādas teikas un nostāsti. Stāsts par Maiju ir tikai viens no daudziem. Gūtmaņala arī ir sena kulta vieta.

Alas veidojas vēl tagad. Katru gadu Latvijā tiek atklāta viena vai divas alas. Ir vēl vairākas alas, kur cilvēki neiet pat iekšā, jo tur ir netīrs un nav droši. Pagājušajā gadā Vidzemē tika atklāta ļoti liela ala, bet tās atrašanās vieta netiek izpausta, jo tā ir ļoti bīstama. Viena alas telpa šovasar jau sabruka. Pazemes telpa bija ar 10 m augstiem griestiem, un tik augsta ala Latvijā vēl nebija redzēta.

Alās sastopami seni iegravējumi jeb petroglifi. Latvijas pētniekiem vērtība ir pēc iespējas vecāks iegravējums. Visi mūsdienu iegravējumi viennozīmīgi tiek uzskatīti par dabas objekta postīšanu. "Mums, pētniekiem, bieži vien svarīgs ir ne tikai pirms 500 gadiem iegravētais, bet arī ieraksti no pagājušā un aizpagājušā gadsimta. Arī 20. gs. sākuma gravējumi par kaut ko liecina," stāsta A. Grīnbergs. "Piemēram, ja nomaļā alā redzam gadskaitli 1943, varētu šķist, ka tas nav tik sens un svarīgs, bet no otras puses – tas ir kara laiks. Vai šeit toreiz bija tūristu grupa vai varbūt šeit kāds slēpās? Ja mūsdienās Anna vai Pēteris uzkasa šādam uzrakstam virsū savu vārdu, mēs vairs neko neuzzinām par vēsturi."

Petroglifiem, kas tapuši tajos laikos, kad avīzes vēl bija retums, ir liela nozīme. Siguldas apkārtnē ir daudz senu petroglifu vietu. Varbūt tās vienmēr nav bijušas kulta vietas, bet cilvēki kaut kādu vēstījumu aiz sevis ir atstājuši, klāsta A. Grīnbergs.

Rīgas reģions ir ļoti bagāts ar dažādiem akmeņiem. Pierīgā nav nozīmīgu dižakmeņu kā Ziemeļvidzemē vai Ziemeļkurzemē. Taču te ir nelieli kultūrvēsturiski akmeņi. Piemēram, jau 90. gadu vidū Sējas pagastā bija zināmi divi interesanti robežakmeņi, kuri bija likti 1769. gadā. Uz šiem robežakmeņiem iegravēti arī kārtas numuri – 21. un 22. "Tātad mēs zinām, kad šie akmeņi likti, un zinām kārtas numurus. Visticamāk, tur ir vēl meklējami divdesmit akmeņi. 2002. gadā man radās doma atrast pārējos. Devos meklējumos, bet nevarēju atrast pirmos, toties atradu 23., 24., 25., 26., kas ar nelieliem intervāliem turpināja šo te 18. gs. vidū likto robežu mežainā apvidū. Šobrīd tā ir viena no vecākajām zināmajām robežām, kas marķēta ar tādiem vēsturiskiem akmeņiem.

Akmeņi iezīmēja robežu starp divām muižām. Vecsaimniecībās latviešu zemnieki arī nereti lika akmeņus uz robežām, bet tie bija tādi nelieli, ar mazu krustiņu – rokās paņemami. Bet muižu robežakmeņi ir ar kārtīgiem gadskaitļiem un dažreiz ar kārtas numuriem. Diemžēl tur, kur varēja būt 27. akmens, jau bija pastrādājusi padomju laiku meliorācija. Tāpēc nav iespējams izsekot robežai tālāk, bet varbūt ar laiku atradīsies vēl kāds robežakmens. Daži iegrimuši zemē, daži ne, ir lielāki un mazāki akmeņi, ar attālumu 200–300 m. Arī mūsdienās zemju robežas iet pa šo pašu vietu. Ikvienam zemes īpašniekam ir vērts apskatīties savas robežas – vai arī tur nav vēsturisku robežakmeņu. Tam ir kultūrvēsturiska vērtība," norāda pētnieks.

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Arheoloģijas nodaļā ir arhīvs, kurā atrodama informācija par visām iespējamām senvietām un kultūrvēsturiskām vietām. "Darbiniekam tikai jāpaņem attiecīgā novada mapīte un jāpaskatās, vai ir zināms šāds arheoloģijas piemineklis, vai tas ir aizsargājams. Var gadīties, ka vietējie iedzīvotāji zina par šādu senvietu, bet inspekcija nezina," teic A. Grīnbergs. "Cilvēki bieži vien nepiedomā par šādām lietām – jauks kalniņš, jauka vieta celtniecībai, uzbūvē māju, un, rokot pagrabu, uzrokas uz miroņiem. Kur tad es to māju esmu uzbūvējis? Izrādās – vecos kapos. Varbūt vienkāršāk ir vispirms pārbaudīt."

"Pēc tam ir grūtāk kaut ko saglābt vai justies komfortabli, ja esi uzbūvējis māju uz veciem kapiem. Tādi gadījumi mēdz notikt arī Latvijā. Protams, zemes īpašniekiem ir pienākums zināt par savu zemi visu. Bet gadās visādi. Arī zemes īpašnieki bieži mainās. Var gadīties, ka šī vieta nav apzināta. Bet labāk to nenoklusēt un neslēpt, jo šādu vietu izpostīt var būt nepatīkami. Dažkārt ierobežojumi nav nemaz tik būtiski, vienmēr tiek atrasts kompromiss," saka vēsturnieks. Par neparastiem vai jaunatrastiem objektiem viņš aicina rakstīt uz e-pastu Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt..

"Mums ik palaikam iedzīvotāji sūta informāciju, ka kaut ko atraduši. Tādā veidā bieži tiek atklāti jauni, nezināmi vēsturiskas nozīmes objekti. Bet, ja kāds atrod alas, lai nelien pats iekšā! Tas ir bīstami, var kaut kas uzgāzties, var iesprūst. Bet var arī izbojāt. Varbūt šajā alā ir senās zīmes, ko nezinātājs nepamanīs. Tikpat labi alā var būt kāda liecība par senām būtnēm. Neuzmanīgs cilvēks var uzkāpt retai zivju fosilijai. Ja ies pētnieks, visticamāk, viņš pamanīs to un nogādās muzejā. Ja tiek atrasts vērtīgs akmens ar iekalumu, vislabāk to atstāt savā sākotnējā vietā – tas norāda robežas: ja tas ir izkustināts, nevarēs noteikt, kur tās kādreiz virzījās," norāda A. Grīnbergs.