Apkarota atkarība, izglābšanās no savainošanas, gūts gandarījums par klientu apmierinātību un nebeidzamas ielas – tāda ir Māras ikdiena.
"Man patīk vadīt automašīnu, varētu braukt ar mašīnu 25 stundas diennaktī! Un pats darbs – katra maiņa ir citāda. Nemitīgi esi kustībā, arī iepriekš strādāju par šoferi," saka Māra.
– Tiek uzskatīts, ka taksometra vadītāja darbs ir visai bīstams, turklāt sievietei...
– Pirms es sāku maiņu, savu dzīvi nolieku Dieva rokās. Vienreiz mani gandrīz sadūra piedzērusies sieviete. Otrreiz gadījums bija traģiskāks. Biju izkāpusi no mašīnas un nedzirdēju izsaukumu rācijā, tāpēc manu izsaukumu atdeva citai vadītājai. Tā pieņēma izsaukumu un veda sievieti, kura izpūta mašīnā matu laku un pielika šķiltavas. Mana kolēģe apdedzinājās. Un, protams, pēc tam no darba aizgāja. Man bija jābūt viņas vietā.
Pašā sākumā dzirdēju, ka vienu vadītāju sadūra, citu žņaudza. Bet tagad vairs nav tādas lietas dzirdētas. Ar agresīviem klientiem es klusībā lūdzu Dievu. Parasti arī agresīvie vai nu apklust, vai nomierinās. Ļoti reti gan tādi ir gadījušies, bet vienreiz bija vīrietis, kas izkāpa no mašīnas, jo negribēja turpināt sarunu. Sarunas laikā es pajautāju, kā viņš nosvinēja Līgo svētkus, bet viņš jautāja, vai es svinu 9. maiju. Atbildēju, ka es nesvinu, bet man nav pretenziju, ja citi svin. Un tad viņš izkāpa.
Ar piedzērušiem klientiem nav lielu problēmu – viņiem galvenais ir nokļūt galamērķī, un, ja uzliek viņu mīļāko mūziku, tad vispār nav lielu problēmu. Vienu reizi pa visiem šiem gadiem man bija gadījums, kad draugi ielika mašīnā vīrieti, samaksāja un nosauca aptuveno adresi, solot, ka līdz mājai viņš atžirgs. Tomēr neatmodās viss. Mēģināju visādi, bet nekā. Tad es viņa somā meklēju dokumentus, lai uzzinātu vārdu un uzvārdu, un caur uzziņu dienestu noskaidroju precīzu adresi. Stāvēju pie norādītās adreses un gaidīju, kad parādīsies kāds cilvēks. Beidzot nāca kaimiņš. Tā bija ziema, februāris, es taču nevarēju cilvēku izvilkt no mašīnas uz ielas.
– Vai ir arī pozitīvas izjūtas un jauki klienti?
– Ir klienti, kas piesaista uzmanību un paliek spilgtā atmiņā. Piemēram, viens mani sauca līdzi iepirkties – nopirkt apģērbu. Pēc tam uzaicināja mani padzert kafiju. Dzerot kafiju, pēkšņi viņš saka, ka neesot man neko nopircis. Man neērti – kāpēc, lai viņš man ko pirktu? Taču viņš mani aizveda uz veikalu un nopirka kurpes.
Bieži klienti grib, lai pastaigāju kopā pa Jūrmalu. Daži klienti, izsaucot taksi, nemaz nezina, ko viņi izsauc, un ir pārsteigti, ieraugot pie stūres sievieti. Vadītājai pašai jājūt, kad var pļāpāt, bet kad jāpaklusē, – klienti ir dažādi. Ja vīrietis iekāpj manā taksī ar asarām acīs, bet izkāpj smaidīgs, tas ir gandarījums.
– Pārvadāt svešus cilvēkus, arī bērnus – tā ir liela atbildība.
– Atbildība gan par drošību, gan labsajūtu. Braucot ar klientu, ievēroju lielāku drošību un piesardzību. Arī aizmirstās mantas klienti vienmēr saņem atpakaļ.
– Dzirdēts, ka tieši taksometru vadītāji visbiežāk nokļūstot azartspēļu atkarībā. Kā to komentētu?
– Šajā darbā ļoti liels procents ir azartspēļu atkarīgo. Dīvaini, ka to neredz valsts līmenī. Tās visas reklāmas par kredītiem un spēlēm online ir tāds kārdinājums un vēl lielāka cilvēku degradēšana. Viegli dabūjami kredīti ir azartspēlmaņiem īpašs stimuls. Es tikko kā biju sākusi strādāt, aizgāju līdzi kolēģei uz spēļu zāli padzert kafiju par brīvu... Pirmajā reizē "ieliku" piecus latus, "izņēmu" trīsdesmit piecus... Ar to arī viss sākās. Kādreiz biju pamēģinājusi, bet nebiju tā aizrāvusies.
Taksista darbs jau ir pietiekami azartisks: tu nekad nezini, kā beigsi maiņu – ar desmit latiem, simts vai mīnus desmit un asarām. Un, ja naktīs ir brīvāks laiks un spēļu zāles vaļā, tad tas ir pietiekami, lai grimtu azartspēļu purvā. Un vienā mirklī tu jau vairs nejūti, kādā purvā esi, dzīvot pat negribas. Domāju, tagad esmu tikusi tam pāri. Man apkārt ir brīnišķīgi cilvēki, kas man palīdz.
Es devos meklēt palīdzību pie Kristīgā radio darbiniekiem, kur, kopā šķetinot visu manu dzīvi, sapratu, ka nevar iznīcināt nezāli, noplūcot tikai galvu, ir jāizrok visa sakne. Tagad jau mēnesi turos un esmu atmetusi arī smēķēšanu. Vēl man jāatdod visi paņemtie kredīti, bet tagad jau skatos uz dzīvi gaišāk un domāju par mājas labiekārtošanu.
– Vai nekad nav gribējies doties peļņā uz ārzemēm?
– Pirms takšiem trīs gadus strādāju Anglijā. Trīs mēnešus strādāju arī Amerikā. Uz Angliju braucu galvenokārt, lai iemācītos valodu. Protams, arī naudu gribēju nopelnīt. Kad braucu atpakaļ no Anglijas uz Latviju, lidmašīnā raudāju kā bērns. Bija sajūta, ka dodos no Latvijas uz Sibīriju. Skumji atzīties, bet tā bija. Tagad esmu sapratusi, ka galvenais nav labi ienākumi, tagad es tā neteiktu kā toreiz.