Novembrī svecīšu vakari noris arī daudzviet Pierīgā – kā skaidro garīdznieki, katoļticīgie uz kapiem dodas mēneša sākumā, jo 2. novembrī atzīmē Mirušo piemiņas dienu, savukārt luterāņu kalendārā Mirušo piemiņas diena jeb Mūžības svētdiena iekrīt novembra beigās, nedēļu pirms Adventes laika pirmās svētdienas, šogad – 20. novembrī. Dažas draudzes aizgājējus sveču gaismā piemin Visu svēto dienā, 1. novembrī. Citviet svecīšu vakaram ir visai maza saistība ar baznīcas kalendāru – cilvēki pulcējas tad, kad izziņots pie kapu ziņojuma dēļa.
Pieminēt aizgājējus un nogrābt lapas
Kā stāsta Salaspils evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Jānis Cepurītis, cilvēku pulcēšanās kapos un svecīšu aizdegšana jeb svecīšu vakari ir “profāni* svētki, kas saglabājušies no padomju laikiem, nevis baznīcas svētki”. J. Cepurītis gan piebilst, ka pēc Mūžības svētdienas dievkalpojuma parasti cilvēki tiek aicināti apmeklēt kapus un nolikt sveces, taču mācītāji kapos svētbrīdi svecīšu vakaros parasti nenoturot. Ropažu luterāņu draudzes mācītājs Krišjānis Bulle piekrīt un norāda, ka dažviet gan notiekot arī saīsināts svētbrīdis kapsētā – ja iedzīvotāji ir šādu tradīciju iedzīvinājuši. “Ar labu vārdu lieku reizi pieminēt mūsu senčus nevienam nenāk par ļaunu. Turklāt Latvijā, kur tik lielu uzmanību pievērš kapiem un to kopšanai, svecīšu vakars ir ierasts un vajadzīgs notikums. Izvirzītas daudzas versijas, meklējot skaidrojumu, kādēļ latvieši aizraujas ar kapu kultūru, taču tā mēs jūtamies labāk,” uzskata K. Bulle.
Baldones un Salaspils katoļu draudžu prāvests Gaitis Dubults RAA pavēstīja, ka novembra sākumā, apmeklējot kapus, parasti katoļticīgie aizdedz sveces arī tad, ja svecīšu vakara datums nav stingri noteikts. “Katoļu baznīcā novembra sākumā piemin mirušos gan īpašos dievkalpojumos, gan kapsētā. Turklāt tā ir iespēja apmeklēt kapus, lai pirms ziemas sakoptu, nogrābtu pēdējās lapas,” piebilda G. Dubults.
Senču kulta turpinājums
“Kapi skar visus cilvēkus,” saka Indulis Paičs, Rīgas Lutera un Garkalnes draudžu mācītājs. Viņš atklāj, ka tradicionāli Garkalnes kapos svecīšu vakari notiek, taču tajos mācītājs nepiedalās. “Svecīšu vakars pirmkārt ir iespēja pieminēt aizgājušos tiem, kuri zaudējuši tuviniekus aizvadītā gada laikā. Pārējie, līdzīgi kā kapusvētkos, var kopīgi ar daudziem citiem pieminēt mīļos, jo citkārt kapus taču apmeklē individuāli.” I. Paičs skaidro, ka svecīšu vakara tradīcijas ir ļoti senas, turklāt pati svece kalpo kā dzīvības simbols: “Svece sadegot dod gaismu un siltumu, taču kļūst arvien īsāka, līdz izdeg un nodziest. Ar svecīšu liesmām mēģinām ienest siltumu un gaišumu kapsētās kā zīmi, ka ticam tam, ka tur nav galējais noslēgums, bet drīzāk esam cerību pilni atkal satikties un redzēties ar aizgājējiem.”
“Mirušo piemiņas diena ir sena un plaši zināma tradīcija daudzviet pasaulē. Taču kopumā citās Eiropas valstīs salīdzinājumā ar Latviju likts daudz mazāks akcents uz kapsētām un kapavietu kopšanu. Citviet ir izplatīta kremācija, un cilvēki vienkārši novieto šīs urniņas kapsētā. Tur nenotiek kā Latvijā, kur kapavietas vareni iekopj un ārkārtīgi rūpīgi veido. Domāju, tas ir atspulgs no senlatviešu mirušo piemiņas tradīcijām. Varētu pat sacīt, ka svecīšu vakars ir senču kulta turpinājums, kas transformējies mūsdienām pieņemamā formā,” skaidro mācītājs. Garkalnē svecīšu vakaros cilvēki individuāli atbrauc un saliek svecītes, stāsta I. Paičs. “Nekas konkrēts šai vakarā nav jādara. Pats nosaukums saka priekšā, ka cilvēki ir aicināti iedegt liesmiņas, kas simbolizē gan to gaismu, ko gribam dot tiem, kas ir aizgājuši, gan atgādina par viņu dzīvi un par to, ko esam no viņiem saņēmuši, kā arī Dieva klātbūtni. Svarīgākais ir, lai mēs pieminētu aizgājušos cilvēkus un darītu, kā katrs mākam un jūtam. No kristīgā viedokļa dzīvo uzdevums visa mūža garumā ir aizlūgt par mirušajiem un paturēt piemiņā. Galvenais – atcerēties to, kas bijis, taču vienlaikus nenodoties pārmērīgām skumjām. Drīzāk saprast, ka šos cilvēkus nevis atstājam sev aiz muguras, bet faktiski viņi ir aizgājuši mums pa priekšu. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ kristieši vienmēr šos svētkus ir atzīmējuši – jo ir sapratuši to, ka šie cilvēki jau nogājuši to ceļu, kas mums visiem vēl jāiet,” norāda Garkalnes draudzes mācītājs.
Bauda brīnumainu noskaņu
Siguldā svecīšu vakars nesaistās ar kristīgajām tradīcijām. “Šos svētkus es mācītājiem neatdodu,” smej Siguldas novada kapu pārzine Māra Kraukle. Turklāt siguldieši svecītes kapos jau nodedzinājuši pirmajā oktobra sestdienā – tā esot tradīcija, no kuras Kraukles kundze nav gatava atkāpties. “Kamēr vēl silts, kamēr vecie cilvēki var atnākt uz kapiem! Jo īstajā sveču dienā reizēm ir ledus un sniegs, un vecākie ļaudis vairs nenāk.” Kā stāsta M. Kraukle, uz kapiem svecīšu vakarā plūst nevis simtiem, bet tūkstošiem cilvēku “un ilgi dzīvojas pa kapiem, staigājot šajā sveču radītajā fantastiskajā gaismā”. Siguldā svecīšu vakars esot populārāks notikums pat par kapusvētkiem. “Sveču gaismas šajā vakarā patiešām ir ļoti daudz un visur. To vārdos pat nevar izstāstīt, kādas izjūtas valda svecīšu vakarā. Tas nav sāpju, nav asaru vakars, tas ir kaut kas tāds, kas dvēseliski iedod tādu paliekošu gaismu. Cilvēki vēl pusnaktī staigā un neiet prom no kapiem, tas ir brīnumaini.” Svecīšu vakara laikā notiek arī neliels svinīgais brīdis, kurā M. Kraukle piemin sveču gada laikā mirušos cilvēkus. “Brauc radi, draugi no daudzām vietām Latvijā. Kas vienreiz svecīšu vakarā ir bijis, noskaņas dēļ vēlas būt klāt vēlreiz,” piebilst kapu pārzine.
Folkloriste: skaista paaudžu sasaiste
Senlatviešu un kristiešu tradīcijas, gadsimtiem mainoties, ļoti bieži harmoniski ir saplūdušas kopā, uzskata Anda Skuja no Siguldas folkloras kopas “Senleja”. “Mirušo pieminēšana jau no seniem laikiem latviešiem veļu laikā bijusi ļoti svarīga, kad piemin savus aizgājējus, klāj rijā galdu, domās lūdz padomu un dzied veļu laika dziesmas.” Svecīšu vakari, pēc A. Skujas domām, ir ļoti skaista paaudžu sasaistes izpausme. “Mēs ejam uz kapsētu un aizdedzam svecītes, pieminot aizgājējus tieši veļu laikā, kad ir rudens, kad nāk miglas vāli. Kā skaidro A. Skuja, senās tradīcijas nedzīvojot vien publiskai izrādīšanai folkloras pasākumos, tās kopj cilvēki arī bez skatītājiem – vakarējot, pieminot un barojot veļus. “Folkloristu aprindās šī tradīcija vēl ir dzīva,” piebilst A. Skuja.
Savukārt viena no retajām sievietēm mācītājām Vaira Bitēna no Babītes novada Salas luterāņu draudzes, kas agrāk kalpojusi Turaidā, stāsta, ka svecīšu vakara tradīciju Latvijā savulaik ievedis kāds mācītājs Skroders. “Ir draudzes, kas šai tradīcijai seko, un ir tādas, kas to nedara,” saka V. Bitēna, piebilstot, ka arī viņas vadītajā Salas draudzē svecīšu vakara tradīcijas nav. Turaidā šāda tradīcija bijusi, turklāt kapos noticis arī svētbrīdis. “Vienmēr bija smagi šajā pasākumā, jo cilvēki nāca negribīgi, kapi bija pilni ar lapām, vējš nopūta sveces. Nebija pacilājoši. Manuprāt, svecīšu vakars rudenī ir pilnīgi neiespējams, es nesaredzu tā jēgu. Taču svecīšu nolikšana kapos tieši Mirušo piemiņas dienā gan ir tāds svēts brīdis – tad kapi parasti jau ir sakopti ziemai,” saka V. Bitēna.
*latīņu profanus – ‘neiesvētīts’