Krimuldas baznīca ir kāzinieku pieturvieta ceļa posmā Turaida–Ragana vai plašāk – Saulkrasti–Sigulda. Tā ir ne tikai vecākā mūra baznīca Latvijā, bet arī piesaista apmeklētājus ar īpašu auru un dabas skaistumu, vēsta mācītāja A. J. Rāviņa ievietotais sludinājums portālā "Precos.lv".
Kāziniekus vilina tilts pār upīti un vārti, ko apspēlēt kā vienu no kāzu ceļojuma pārbaudījumiem, parks ar vecajiem kokiem ir jauka vieta fotosesijai, pieejams arī tējas namiņš, kur atspirdzināties. Pārsteidzoša atvērtība. Baznīcā turklāt atļauts laulāties citu draudžu un pat konfesiju pāriem, līdzi ņemot savu mācītāju. Punkts uz i – senatnīgi robustais, bet garā mūsdienīgais dievnams ir vienīgais luterāņu dievnams Latvijā, kas durvis neslēdz arī naktī.
Tiesa, kāzu forumos internetā starp jūsmīgas atzinības vārdiem atrodamas arī kritiskas piezīmes, ka baznīca esot padarīta par "laulāšanās top vietu". Savukārt A. J. Rāviņš "laulību tūrismu" sauc par sava veida svētceļojumu. Savulaik viņš pats katru svētdienu braucis uz dievkalpojumiem lauku draudzēs, kur atradis līdzīgi domājošos, kamēr Rīgā cilvēki cits uz citu skatījušies ar aizdomām un redzējuši čekistus arī tur, kur to nebija.
Ērkšķaini gadi
Ar Kaspara Dimitera uzņēmību no ticības drupām pirms 25 gadiem atjaunots dievnams, bet mācītājs A. J. Rāviņš, pārņemot draudzi savās rokās, bija tas, kurš to sakuploja un panāca, ka ik svētdienu baznīcas solus piepilda nevis daži, bet aptuveni simt ticīgo.
Krimuldā A. J. Rāviņš 19 gadu laikā kristījis un iesvētījis aptuveni 1000 cilvēku, ne tikai Krimuldas novada iedzīvotājus, bet arī siguldiešus, rīdziniekus. Daudzi atklāj baznīcu vienatnē un ceļu uz draudzi uztausta pamazām. Dabas krāšņumam ap baznīcu ir tik spēcīgs efekts, ka redzētais ilgi nepamet domas. Citus uzrunā sprediķis brīvā dabā – lilijas labirints, kas simbolizē ceļu pie Dieva un ir liecība lībiešu vadoņa Kaupo svētceļojumam uz Romu pie pāvesta pirms 808 gadiem.
A. J. Rāviņu 1989. gadā šajā draudzē iesvētīja viņa garīgais skolotājs Roberts Feldmanis, kurš 1988. gadā par draudzes ķesteri bija iecēlis Kasparu Dimiteru. Tā paša gada Ziemassvētkos leģendārais mācītājs R. Feldmanis "Padomju Jaunatnē" publicēja rakstu "Patiesā gaišuma svētkos" ar piebildi, ka honorāru novēl Krimuldas baznīcas atjaunošanai.
Kad deviņdesmito gadu vidū rūpes par draudzi uzņēmās A. J. Rāviņš, viņu sagaidīja neaptveramas parādsaistības. K. Dimitera "Krusta skola", kas bija ierīkota mācītājmājā un atgrieza uz ceļa "problemātiskos jauniešus", sāka prasīt arvien vairāk un vairāk līdzekļu. Kāda Siguldas banka izprovocēja K. Dimiteru – pierunāja paņemt aizņēmumu. Ar drakoniskiem nosacījumiem. Draudze parādu atdot nevarēja, un tas brieda kā želatīns. Vēlāk draudzei palīdzēja Ņujorkas luterāņi, sagādājot līdzekļus 10 000 latu izlīgumam ar aizdevēju, un tam laikam milzīgais 47 000 latu parāds tika dzēsts.
Luterāņu draudze, aizejot K. Dimiteram, izklīda, cilvēki bija apjukuši, tādēļ A. J. Rāviņa pirmie gadi Krimuldā bija visai ērkšķaini. Tolaik Krimuldā nodibinājās arī katoļu draudze, svētdienās baznīcā notika divas mises. Patlaban Krimuldas katoļu draudzes dievkalpojumi notiek Siguldā, jo Krimuldas katoļiem vairs nav sava priestera. A. J. Rāviņš ir demokrātisks arī šajā jautājumā un norāda, ka draudze bieži lūdzot par "katoļu brāļiem un māsām", iebildumu par otras draudzes darbošanos viņam nav bijis, drīzāk prieks par to, ka baznīcu biežāk piepildījuši cilvēki.
Krustu sadedzināja skolēni
Krimuldas draudzes priekšnieks Guntars Grīnvalds šovasar ievēlēts par Krimuldas mēru. "Juridiski viņš abus amatus var savienot. Galu galā – viņš var būt labāks draudzes priekšnieks, ja viņam ir piesaiste šejienes cilvēkiem arī caur pašvaldību, ne tikai baznīcu, kas nodarbojas ar cilvēku garīgu aprūpi. Nav daudz tik kompetentu cilvēku, kas var pildīt draudzes priekšnieka amatu tieši tā, kā to paredz Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Satversme. Un viņš ļoti labi apzinās, ka nevar darboties tā, lai veidotos interešu konflikts," paskaidro A. J. Rāviņš, piebilstot, ka tagad G. Grīnvaldam ir "atbildība ir ne tikai draudzes, bet arī vēlētāju priekšā" un ka "liela daļa draudzes cilvēku bija tie, kas viņu ievēlēja šajā amatā".
Panorāma, kas paveras, no Raganas puses tuvojoties baznīcai, ir dzīva pastkartīte. Šovasar baznīcas tuvumā līgojas kukurūzas lauks. "Vieta un baznīca kalpo cilvēkiem, neatkarīgi no tā, no kurienes viņi ieradušies – no Raganas vai Korejas, ar baznīcas koncepciju iepazīstina mācītājs. "Daudzi šeit ir sajutušies kā mājās."
A. J. Rāviņš teoloģijas studijas sāka 1990. gadā, pēc četriem gadiem viņu jau nosūtīja kalpot uz Krimuldu par mācītāju. Vēl pirms studijām K. Dimiters A. J. Rāviņu bija aicinājis uz Krimuldu kā profesionālu fotogrāfu – jau tolaik viņš īpaši sajuta un iemīļoja šo vietu, bija klāt dievnama atjaunošanas darbos.
Pie A. J. Rāviņa kādu dienu ieradies Latvijas izcelsmes mācītājs no Vācijas, misionārs. Viņš, pēc tautības krievs, bija pametis Siguldu un pārcēlies uz Vāciju. Padomju gados baznīca bija izdemolēta, tai nebija pat grīdu. "Atbraucu izsūdzēt grēkus, jo biju viens no tiem, kas no baznīcas iznesa krustu," sacījis viesis. Ozolkoka krusts iepriekš bija turējis Kristus skulptūru, ko, pēc nostāstiem, sadauzījuši divi vietējā kolhoza vīri, dūšu uzsildījuši ar šņabi. Viens no demolētājiem sasita krucifiksa, kas bijis cilvēka augumā, galvu, bet otrs – kājas. Vietējie runā, ka pēcāk vienam no viņiem traktors pārbraucis kājas, bet otrs miris ar audzēju galvā.
Krusts tika iznests no baznīcas, sazāģēts un sadedzināts – talkas ietvaros baznīcas "tīrīšanu" veica krievu skolēni no Siguldas. Baznīcā bija plānots veidot muzeju. Misionārs bija viens no skolēniem, nācis no baptistu ģimenes, un talkā piedalījās, jo tas bija jādara visiem skolēniem. "Uguns varbūt bija labākais, kas toreiz varēja notikt ar krustu," saka A. J. Rāviņš. Tagad baznīcas iekārta ir jauna. Vecā baznīcas kancele bija saglabājusies Rundāles muzejā, bet Krimuldā nonāca precīza tās kopija ar oriģinālajiem senajiem gleznojumiem.
Kā fotogrāfs A. J. Rāviņš apbraukājis daudzas Latvijas izpostītas baznīcas, tās fotografējis un veidojis Atmodai raksturīgi skumji reālistisku videofilmu, kurā skan Lūcijas Garūtas kantāte "Dievs, tava zeme deg". Filma tapa paslepus, dzīvojot bailēs no čekistiem. A. J. Rāviņš tolaik juta aicinājumu kalpot baznīcai kā fotogrāfs un kinorežisors, jo mīlēja šo profesiju, bet vajadzība pēc mācītājiem bija tik liela, ka uzreiz pēc studijām viņš sāka kalpot kā mācītājs – Jaunciema un Rīgas Sv. Trīsvienības draudzēs, drīz arī Krimuldā.
Neraut pantus no lappusēm
Sieva Irisa ir A. J. Rāviņa studiju biedrene, abi kopā absolvējuši ķīmiķus. Dēli – Valmieras Drāmas teātra aktieris Ģirts un galdnieks Māris. Katrs no dēliem Rāviņiem dāvājis pa vienam mazdēlam. Vairāk nekā 20 gadus katru nedēļas nogali Rāviņu pāris kalpojuši kopā, viņa sieva ir ērģelniece jau kopš Jaunciema draudzes laikiem. "Tas ir brīnišķīgi, ka varam kalpot kopā," komentē mācītājs.
Senatnīgā Krimuldas mācītājmāja – milzonīga sena koka būve – A. J. Rāviņam atgādinot bērnības mājas Jēkabpils rajona Zasā: arī kraujas malā, arī netālu no baznīcas. Pirmo reizi ierodoties Krimuldā, viņš "kaut ko" sajutis. Jau bērnībā sapņojis, ka kļūs par mācītāju tieši šādā vietā un šādā baznīcā. Aicinājums kļūt par mācītāju bijis spēcīgs. Tas parādījies, pirms vēl viņš kaut ko zināja un saprata par kristīgo baznīcu.
Sešu gadu vecumā Austri vecmamma aizveda slepeni nokristīt Rīgā Jāņa baznīcā. Māte strādāja par skolotāju un būtu momentā zaudējusi darbu, ja ziņa par kristīšanu nāktu gaismā. Kādā brīdī aicinājums izlauza savu ceļu, lai gan ģimene ne tuvu nebija dedzīgi kristieši. Viņš zināšanas smēlās no klases audzinātāja, fizikas skolotāja, kurš prata iemācīt kristīgās vērtības, tiesa, neuzsverot avotu, no kurienes tās nāk. Ekskursijās uz Aglonu un Pečoru klosteri mazo Austri apbūra un ieveda citā pasaulē. Tikai vēlāk, lasot Bībeli, A. J. Rāviņš saprata, no kurienes nāca skolotāja atziņas.
Arī tagad, lasot Svētos Rakstus, A. J. Rāviņš turpina meklēt atbildes. Viņš turpina lasīt ne tikai tāpēc, lai sagatavotu iknedēļas sprediķi. Viņš meklē skaidrojumu procesiem, kas notiek sabiedrībā un pasaulē. Cilvēki mēdz uz aklo uzšķirt kādu lapu Bībelē, mēģinot sadzirdēt atbildes, saskatīt kopsakarības. "Īsti pareizi tas nav, jo var uzšķirt tādu lapaspusi, kur rakstīts kaut kas pretējs dievišķajai patiesībai. Piemēram, Ījaba grāmatā var lasīt Ījaba draugu filosofiju, kas aprakstīta kā maldīga. Izraujot kādus pantus no šīm lapaspusēm un uzskatot, ka tā saka Svētie Raksti, var smagi kļūdīties. Tādēļ nevar vienkārši iedurt pirkstu Bībelē un atrast atbildes."
A. J. Rāviņam gan pašam ir gadījies atvērt Bībeli tādā vietā un izlasīt tādus vārdus, kas kļūst izšķirīgi. Viņš kādā lietainā rudens dienā sēdējis vilcienā un smagu sirdi braucis uz savu dzimto vietu, lai savā skolā parādītu dokumentālu filmu par Teiču rezervātā strādājošajiem. Viņš atvēris Bībeli un izlasījis uzšķīrušos Jēzus Kalna sprediķi, un izlasītie vārdi tik spēcīgi uzrunājuši, ka tas kļuva par lūzuma brīdi, kad "mana ticība ieguva citu kvalitāti, ieguva saturu". Pērn Krimuldā, pateicoties šim notikumam, tapa Kalna sprediķa meditācijas vieta – koka rotonda gleznainā pakalnā iepretim mācītājmājai.
Krimulda A. J. Rāviņa pārziņā izveidojusies par ticības centru, magnētu, uz kuru plūst kristieši no tuvām un tālām vietām. Tā ir mistērija, nosaka A. J. Rāviņš un papildina, ka baznīcas pievilkšanas spēks ir kā noslēpums – un tieši tas jau pievelk. Kā nekā dievnams Krimuldā ticīgajiem sniedz patvērumu jau vairāk nekā 800 gadus. Savulaik krimuldieši baznīcas mūros slēpušies no iebrucējiem, tagad netālu ierīkotajā tējas namiņā ikvienam ceļiniekiem pieejama tēja, kafija un cepumi.
Ģērbjas netipiski, pēc naftalīna neož
Kas Krimuldas draudzē notiek biežāk – kāzas vai bēres? "Noteikti kāzas!" iesmejas mācītājs. Vidējais draudzes loceklis ir jaunietis, savukārt padomju laikos augusī vecākā paaudze, pat ja ļaudis ir ticīgi, ne vienmēr ir cītīgi baznīcā gājēji. Kā A. J. Rāviņam izdodas piesaistīt jaunos? "Nekā. Man kā mācītājam ir jākalpo no visas sirds, sniedzot labāko, ko es spēju. Kā krievi saka – tā, lai krovj iz nosa*. Bet vissvarīgākais ir dievkalpojums. Cilvēki vēlas atbraukt, lai gūtu harmoniju."
Kaspars Simanovičs, A. J. Rāviņa draugs un studiju biedrs, Rīgas Lutera draudzes mācītājs, uzsver, ka "šī vieta bez Austra nav iedomājama un Austri bez šīs vietas arī man būtu grūti iztēloties". K. Dimiters Krimuldas baznīcu iekopis, bet A. J. Rāviņš tai devis dvēselisko nokrāsu, vērtē K. Simanovičs. "Vieta ir skaista pati par sevi, bet bez Austra atvērtības, viesmīlības, izjūtas par to, kādā veidā tai jākalpo cilvēkiem, te nekas nebūtu izveidojies. No viņa nāk strāvojums uz šo fizisko vietu. Ik palaikam kāds mēģina ziedojumu kastīti naktī nolauzt un aiznest, tomēr ir vērts baznīcas durvis turēt atvērtas, jo patiesībā grūti tajā ienākt ar postītāja nodomu. Te nevienam nav jāšaubās par to, ka cilvēks nav baznīcas dēļ, bet baznīca ir cilvēka dēļ."
K. Simanovičs vērtē, ka A. J. Rāviņa personībā ir kaut kas tāds, kas piesaista jauniešus. "Viņš pat vizuāli šķiet atvērts pasaulei un aktuālajam, arī ģērbjas visnotaļ netipiski [mācītājam], ne vienmēr ir melnā uzvalkā un kolārkreklā. Jauniešiem ātri apnīk stereotipisku paradigmu atkārtošana no mācītāja mutes, un viņi ātri sajūt naftalīnu, šaurību un statiskas klišejas. Austris tāds nav, tāpēc ap viņu jaunie pulcējas."
"Viņš ir draudzes vienojošais elements, mūsu sirds un dvēsele," mācītāju A. J. Rāviņu raksturo draudzes priekšnieks Krimuldas mērs G. Grīnvalds. "Draudze veidojusies tik liela un spēcīga, jo tieši A. J. Rāviņš ir mācītājs. Viņš jau pēc būtības ir ļoti labs cilvēks – atvērts, bez aizspriedumiem. Neturas pie dogmatiskām normām tikai tādēļ, ka tās ir dogmatiskas normas. Šāda pieeja viņam palīdz izprast katru, kas pie viņa vēršas pēc palīdzības."
* Asinis no deguna – krievu val.
Jaunuzceltajā koka rotondā atrodams A. J. Rāviņam īpaši tuvā Kalna sprediķa teksts septiņās valodās.