Šķiet, dabiskā dievbijība (katra cilvēka neatņemamā reliģiozitāte, kura arvien meklē savu ticības objektu un, visbiežāk, to atrod kādā elkā) daudz labprātāk uztver sievišķu elku. Tam nav grūti rast izskaidrojumu, cilvēkam ir ierastāk saskatīt no sava reliģijas objekta sagaidāmo gādību, rūpes, mīlestību un palīdzību no sievietes – mātes līdzinieces. Tāpēc sievišķās dievības nereti ir nevien bijušas līdzās vīrišķiem elkiem, bet pat tos izkonkurējušas. Te ilustrācijai vislabāk noderēs senās pasaules ietekmīgie un plaši izplatītie dievišķo māšu un jaunavu kulti. Pat latviešu neopagānisms tik labprāt runā par Māru, zemes un citām mātēm.
Tieši šādu – sieviešu – kultu ietekmē esošajā antīkajā pasaulē Jēzus Kristus žēlastības vēstij nereti nācās iesaistīties "sīvā konkurencē". Uzsvara mija no Jēzus Kristus uz Viņa māti Mariju pirmajā acu uzmetienā var šķist maznozīmīga lieta. Galu galā, runa "arvien esot par Jēzu". Tomēr vēsture pierāda uzsvaru parādīšanos uz citu pusi absolūti lielākajā daļā gadījumu. Augstāk minētās Efezas pilsētas gadījumā, jau pēc kristīgās ticības nostiprināšanās, Artemīdas kultu nomainīja Marijas kults. Tāpēc nav brīnums, ka 431. gadā, kad Efezā ekumēniskais koncils debatēja par Marijas – dievdzemdētājas titulu, Efezas iedzīvotāji nevis pacietīgi gaidīja baznīctēvu lēmumu, bet ar tādu pašu dedzību kā viņu tēvi teju četrus gadsimtus atpakaļ iestājās par pagānisku sievišķu dievbijību, tagad saniknotā pūlī pieprasīja Marijai dievdzemdētājas un dievmātes godu.
Sievišķo elku dievību nomainīšana ar Mariju apzināti vai neapzināti uz Mariju pārnesa titulus un izpratnes, kuras iepriekš bija raksturīgas šajā vietā pastāvējušajiem sievišķajām elku dievībām. Tā Marija kļuva par debesu ķēniņienu un ieguva daudz citus titulus un īpašības, kuras pat īsti nevar iedomāties meklēt Rakstos. Tā no bibliskā stāsta vienkāršās grēcinieces un pretrunu sievietes tapa kults, kurš ir jau gaužām tālu un pat pretrunā ar Jaunās Derības liecību. No Efezas un citu seno sievišķo dievību pielūdzēju vietām, kuras daudzos gadījumos kļuva par Marijas kulta centriem uzskati par Mariju ieplūda arī daudzos misijas laukos. Pie tam, katrā vietā, kur iepriekš bija pastāvējis sievišķās dievbijības kults, Marijas godināšana atrada dzirdīgas ausis.
Domāju, ir svarīgi uzsvērt, ka sākotnējā Marijas godināšana bija vēl gaužām marigināla un nepamanāma. Tieši tāpēc pirmajos gadsimtos pēc kristietības izplešanās tai vēl ir periferiāla loma. Tomēr kā jau katra pastiprinātas uzmanības apveltīta lieta, arī Marijas kults nepalika tā sākotnējā pieticībā un pastāvīgi pieņēmās spēkā.
Nekā dīvaina nav faktā, ka Marijas kults ir īpaši attīstīts Romas baznīcā. Marijas kulta vieta mūsdienu Romas baznīcas mācībā izšķirošu lomu nospēlēja Reformācija. Jo, kad lielākā reformācijas vadītāju uzmanību pievērsa Kristus izcelšanai pār ikvienu svēto, arī Mariju, tad svētie, it īpaši Marija, kļuva par kontrreformācijas "izstāvi". Tāpēc nav brīnums, ka Romas baznīcas izveidē tik nozīmīgajā Tridentas koncilā mācība par Mariju ieņēma sevišķu lomu. Kopš tā laika Romas baznīcā Marijas loma nav mazinājusies, bet līdzīgi kūdras ugunsgrēkam klusi degusi, līdz izlauzusies virspusē un kļuvusi par oficiālu dogmu. Šī nebiblisko dogmu lavīna aizsākās ar mācību par Marijas nevainīgo ieņemšanu (1854), turpinājās ar mācību par Marijas debesīs uzņemšanu (1950). Vai pie tā šī lavīna apstāsies?
Tik daudz par Mariju, kas ir aprakstīta Svētajos Rakstos un viņas daudz populārāko vārda māsu, kurai ar Jaunās Derības personāžu reizēm nekādas citas līdzības nav, vien vārds.
Arvien paliek cerība, ka Kristus vēsts Svētā Gara spēkā dos ne vienam vien Marijs kulta samulsinātam grēciniekam nošķirt to, kur ir runa par biblisko Mariju, Jēzus Kristus māti, un pagānu sievišķās elkdievības reliktu. Jo tikai Dieva Vārda patiesībā varam ar patiesu prieku un dedzību apliecināt Dieva žēlastības darbu grēciniecē Marijā un distancēties no nevajadzīgiem pārspīlējumiem.
Dievam vien lai ir gods!