Tomēr, ja šī atšķirība ir skaidra pieaugušajiem, bērniem tā vēl nav tik viegli uztverama. Sarunā ar psihoterapeiti Aiju Lukstiņu centos noskaidrot, kāpēc bērni melo un kad par to vajadzētu sākt raizēties.
Eksperte norāda, ka iemesli, kāpēc bērni melo, ir atkarīgi no to vecuma un ir tikpat dažādi kā paši bērni. Maziem bērniem tā ir iespēja padarīt pasauli interesantāku, izpušķojot to ar meliem, bet jau lielākiem bērniem tas varētu būt mēģinājums izrauties no vecāku kontroles, kā arī paaugstināt statusu vienaudžu acīs, saglabāt pašcieņu, izvairīties no kritikas.
Kad raizēties vēl pāragri
“Parasti ap to laiku, kad bērns sāk runāt, viņš sāk arī melot. Tomēr mazi bērni bieži vien nevis melo, bet fantazē. Un īsti neatšķir, vai viņi ir savā fantāziju pasaulē vai realitātē. Tās abas ir saplūdušas kopā, un bērns neuzskata, ka meli ir kaut kas slikts.” Psihoterapeite norāda, ka šajā vecumā pieaugušajiem jābūt īpaši uzmanīgiem un bērna sniegtā informācija rūpīgi jāvērtē: “Piemēram, vecākiem ir aizdomas, ka pret viņu atvasi bērnudārzā slikti izturas. Ja bērnam pajautā, vai auklīte viņu sit, viņš var atbildēt – jā, sit. Lai gan tā nemaz nav patiesība. Bērns bieži vien piemērojas jautātājam un pieaugušā skatījumam.” Par bērna fantazēšanu vecākiem nav īpaši jāuztraucas. Pirmkārt, bērnam augot, tā mazinās un izzūd. Bērns vienkārši izaug no šī vecuma. Otrkārt, tādā veidā viņš spēlējas, un bērna uzdevumā arī ir spēlēties. Caur spēlēm mazulis attīstās – rotaļās ir ļoti daudz fantāziju.
Jāsāk uztraukties
Bērni melo ļoti dažādu iemeslu dēļ. Aija Lukstiņa par izplatītākajiem uzskata bērna vēlmi paaugstināt savu statusu vienaudžu acīs un centienus saglabāt pašvērtējumu. Par iemeslu meliem var kalpot arī pārlieku liela kontrole no vecāku puses, bērna vēlēšanās nesāpināt vecākus. “Bērnus bieži vien vecāki pārāk spēcīgi kontrolē, un viņi, nespējot izrauties no šīs kontroles, melo. Tādā veidā viņi cenšas nekļūt smieklīgi vienaudžu acīs un saglabāt līdzvērtīgas attiecības ar tiem. Lai piedalītos dažādās aktivitātēs, kurās iesaistās vairums vienaudžu, lai iederētos – viņiem ir jāmelo. Otrs bieži sastopams iemesls, kāpēc melot, ir vēlme nesāpināt vecākus. Bieži vien vecāki paši nemaz neapzinās, ka netieši provocē bērnu uz melošanu. Tādi izteicieni kā “man sāp sirds, ka tu šādi dari” vai arī “vai tu gribi, lai mammīte nonāk kapā?” provocē uz melošanu, jo kurš bērns gan grib, lai mamma nonāk kapā?”
Tomēr bērni nemelo tikai vecākiem vien, bet arī pārējiem, kas ikdienā ir tiem apkārt. “Ja bērns vai pusaudzis vienaudžu vidū cenšas izcelties ar kaut ko tādu, ko nav darījis, tas vedina domāt, ka viņa pašcieņa varētu būt traucēta. Lai paaugstinātu savu statusu citu acīs, viņš vēlas izlikties svarīgāks, labāks, varonīgāks nekā ir īstenībā. Tomēr sastopami arī gadījumi, kad melošana nav melošana vārda parastajā izpratnē, bet gan kalpo kā aizsargreakcija. Piemēram, vecāki grasās šķirties, bet bērnam tas ir tik ļoti sāpīgi, ka viņš šo faktu noliedz, atsakās pieņemt. Bērns pats nevēlas atzīt notiekošo un arī apkārtējiem šo situāciju attēlo sagrozītā, iluzorā veidā.”
Ko darīt vecākiem
“Vecākiem ir jāsaņem drosme un jāpalūkojas uz attiecībām ar bērnu savā ģimenē. Visbiežāk vecāki saviem bērniem vēl tikai to labāko, baiļojas, ka viņu lolojums varētu nonākt sliktā ietekmē, atkarību varā utt., taču pārmērīgi aizliegumi un kontrole var radīt gluži pretēju efektu cerētajam. Būsim godīgi – arī pieaugušie melo. Un bērni to pamana – ja vecāki kaut ko sola, bet neizpilda, ja bērni redz, ka vecāki viens otram melo. Mēs nevaram prasīt no bērna pilnīgu godīgumu, jo paši neesam godīgi.”
Psihoterapeite uzskata, ka vecāki nereti paši grauj sava bērna pašvērtējumu: “Ja bērnu visu laiku kritizē, ja viņu neslavē, ja viņš izdara kaut ko un viņam saka: “Nu jā, bet varēja labāk...”, tas grauj bērna pašvērtējumu.