Tā kā pirmais datums ir plašāk pieminēts, tad šajā dienā vairākas Latvijas kristīgas konfesijas atgādina par vīru, kurš minēts kā pirmais misionārs Latvijas teritorijā. Par pašu Meinardu, augustīniešu mūku, ir gaužām maz drošas informācijas. Tomēr šeit neesmu vēlējies aprakstīt jau minētas lietas un iedziļināties teorijās. Man šķita šīs dienas sakarā nozīmīgāk ieskatīties Indriķa hronikas (par pamatu izmantoju Ābrama Feldhūna tulkotu un Ēvalda Mugurēviča rediģētu izdevumu, Rīga: Annele, 2001) nozīmīgākajos ar Meinardu saistītajos notikumos.
Par Meinarda kalpošanu Indriķa hronika raksta pašā tās pirmajā grāmatā. Ar to sākas vēstures nogrieznis šajā darbā. Paturot prātā, ka senāka mūsdienu Latvijai veltītā dokumenta nav, var sacīt, ka ar Meinardu sākas Latvijai veltītā vēstures dokumentēšana. Meinardu Indriķa hronikas autors min pirmās grāmatas otrajā rindkopā, kurā viņš minēts ierodamies kopā ar vācu tirgotājiem (1,2). Interesanta piebilde, vācu tirgotājus "ar līviem saistīja draudzības saites". Protams, šai draudzībai vajadzēja izpausties (kā nereti tirgotāju starpā), balstoties abpusēji izdevīgos darījumos. Tomēr šķiet tikai likumsakarīgi jautāt, vai tā nevarēja iekļaut sevī arī kādu kristīgās misijas aizmetni. It īpaši tāpēc, ka Meinards saņem atļauju misionēt pie pagāniem no līvu meslu kunga Polockā (1,3). Tomēr tas šeit netiek izvērsts. Šeit tik īsos vārdos aprakstīti vēlākajā Latvijas vēsturē ļoti svarīgi notikumi.
Pēc šķietami samērā veiksmīgā misijas sākuma – pirmie neofīti (1,4), sākās vidējam latvietim samērā labi zināmā līvu viltību (krāpšanu?) "shēma" (1,5-7.9). Lai no Meinarda izkrāptu labumu sev (mūra celtni – cietoksni) līvi kristās, vai sola kristīties. Pēc Meinarda solījuma izpildīšanas viņi atsakās pildīt sevis solīto un noraida kristību. Te kristietības vēsturē iezīmējās reti sastopama parādību – kristības nomazgāšanas mēģinājumi Daugavā (1,9). Šķiet, līviem Daugavai bijusi reliģiska loma, ja viņi kristību cerējuši atcelt ar mazgāšanos tās ūdeņos. To gan hronists sīkāk neiztirzā. No mūsdienu skatupunkta raugoties, diez vai ir viennozīmīgi pozitīva arī Meinarda vēlme "ietirgot" līviem kristietību. Tomēr es nevaru viņu nosodīt.
Nezinu arī, vai pati kristības "mazgāšana" būtu minama kā pierādījums Meinarda un citu misionāru nepilnīgai kristīgās mācības nodrošināšanai pirms kristības. Tālāk aprakstīti dažādi politiski manevri (1,11-13), kurus Meinards centies īstenot bez īpašiem panīkumiem. Atkal ir pieminēta līvu viltība, kura, bīdamies, ka Meinardam naidīguma dēļ varētu iespaidīgi cīnītāji (ilgtermiņa analīzē ļoti precīzs vērojums), liekuļo Meinardam pirms pēdējo pirms ziemas kuģu aizbraukšanas uz Gotlandi. Pēc kuģu aizbraukšanas līvi liekuļot pārstāj un kļūst atklāti naidīgi (tādējādi parādīdami nespēju iepriekš veikto un pareizo situācijas analīzi papildināt ar konsekventiem lēmumiem un rīcību).
Tik daudz par Meinarda aptuveni 12 gadu ilgo kalpošanu rodam Indriķa hronikā. Iepriecinoši ir lasīt, ka viss pirmo misionāru darbs nebija velts. Atsevišķi jaunkristītie vietējie ir parādījuši uzticību un drosmi. Tomēr visumā raugoties, var rasties nedaudz skumīgi secinājumi par šo laiku un pirmajiem dokumentētajiem misionāriem mūsdienu Latvijas teritorijā.
Lai arī kā Meinardam gāja, no cilvēciskā skatupunkta vērtējot, šķiet, viņa darbošanās ir nesusi vairāk svētības, nekā varētu likties no pavirša skatījuma punkta. Šādu pozitīvu spriedumu mani mudina izteikt fakts, ka brīdī, kad Meinards jau uz nāves gultas saaicina "visus Līvzemes un Turaidas vecākos", viņi "visi kā viens apliecina", ka pēc Meinarda nāves vēlās sev viņa darba turpinātāju. Protams, var spekulēt, ka "visi" minētie klātesošie ir bijuši vien "visi kristīgie" ciemu vecākie un dižciltīgie. Tādā gadījumā, šķiet, labi kaut vai tas vien, ka viņi nav bijuši maz, bet "visi".
Var arī atsaukties uz jau iepriekš aprakstīto līvu viltību. Tomēr kāda būta līviem vairs interese mānīt sirmgalvi gultā? Kādu labumu vai ļaunumu krāpniecība būtu nesusi viņiem tanī brīdī? Turklāt, kāda būtu vajadzība hronikas autoram izdomāt šādu līvu atbildi, ja vairumā gadījumu viņš ir bijis gana atklāti kritisks par līvu viltību un "shēmām". Sanāk, pēc 12 gadu kalpošanas "visi Līvzemes un Turaidas" dižciltīgie ir "vienbalsīgi", izteikuši vēlmi pēc Meinarda darba turpinātāja. Un ja tā, tad Dieva acīs Meinards ir darījis svētīgu darbu.
Paldies Dievam par pirmo dokumentēto Latvijas misionāru! Iespējams, viņa diena ir atgādinājums katram kristietim par saviem misijas pienākumiem, cauri grūtībām un vilšanos, lai nestu tālāk Kristus žēlastības vēsti.
Iepriekš:
Bīskaps Kārlis Irbe (1861–1934): sprediķis LELB 3. sinodes dievkalpojumā