Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tie visi Pestaloci un Ušinskis u. c. – ūdenslējēji vien bija! Tagad citi laiki, cits dzīves ritms un pavisam citi bērni. Bet parasti aizmirst piebilst, ka cilvēka daba, viņa būtība (it īpaši bioloģiskā) tā pati vien paliek – ar saviem instinktiem, emocijām un jūtām. Grandiozais (no vēsturiskā skata) sociālais projekts, kurš tika īstenots 20. gadsimtā (vismaz to mēģināja īstenot uz 1/6 planētas Zeme teritorijas), cieta sakāvi tieši šo iemeslu dēļ.

Valsts mēģināja katram bērnam nodrošināt vienādas starta pozīcijas – mācību programmas un mācību grāmatas bija vienādas absolūti visās skolās. Medicīniskā patronāža bija bezmaksas un visaptveroša. Audzināšanas principi balstījās uz kristīgas morāles principiem un gadsimtu slaveno pedagogu atziņām. Viss bija skaisti pārdomāts un izplānots. Nenovērtēja vienīgi izpildītāju cilvēcisko, garīgo kvalitāti kopā ar iedzimtības faktoriem un ģimenes audzināšanu kopā ar tradīcijām.

Daudzi cilvēki tajā laikā palikuši par liekuļiem, jo skolā un pulciņos mācīja būt draudzīgiem, atvērtiem, izpalīdzīgiem, žēlsirdīgiem utt. (gatavoja taču jauno garīgo eliti), bet mājās no vecākiem un vecvecākiem bieži bērns dzirdēja pavisam citas pamācības – neesi lempis, savu nedod citam, gardumus apēd aiz stūra, ja nebūsi "gudrs" (sadzīviski tas nozīmē viltīgs), tad pazudīsi utt. Daudziem bērniem mācīja izlikties par tiem, kas viņi nemaz nav. Joprojām es bieži dzirdu no vecākiem un vecvecākiem atziņas, ka bērni tagad atraisīti, uzvedas brīvi, ar obligāto, nosodošo piebildi: "Mūsu laikos tā nebija, visi bija stīvi, neveikli." Dzirdot tādas runas, man gribas pasmaidīt par cilvēku nespēju analizēt un ticēt tam, kam viņi vienkārši grib ticēt...

Jā, ar diezgan daudziem bērniem, it īpaši no laukiem, tā bija, jo tajos laikos bija pavisam citas prasības visās jomās, ne tikai uzvedības kultūrā. Ne radio, ne televīzijā nevarēja uzstāties šļupstošie, primitīvie indivīdi, ar neskaidru skaņu artikulāciju, kas norija vārdiem galotnes un paši sevi pārtrauca ar "debiliem" smiekliem. Darbojās mākslinieciskās padomes, kas visu to pārbaudīja un bezgaumīgas lietas aizliedza. "Vaiga sviedros" vajadzēja strādāt, it īpaši māksliniekiem, aktieriem, rakstniekiem, līdz viņiem tika dota iespēja uzstāties tautas priekšā. Jā, jā, tā bija cenzūra, man nav bail izrunāt šo vārdu! Man tā gribas viņu sagaidīt, darbojamies visos televīzijas kanālos!

Visu rakstu var izlasīt šeit.