Svētceļojumi ir ne tikai garīgs ceļojums, bet arī fizisks pārbaudījums. Tieši tāpēc vairums cilvēku uz Aglonu brauc ar autobusu, lai piedalītos Krusta ceļā, nakts misēs un nākamajā dienā dievkalpojumā. "Šāds ceļojums prasa daudz laika un spēka. Katru gadu braucam uz Aglonu ar autobusu, jo draudzē ir daudzi vecāka gadagājuma cilvēki, kuri nespēj noiet tādus attālumus, taču vienmēr gaidām šos svētkus ar ilgām un pirms tam garīgi sevi sagatavojam šim braucienam," stāsta Ādažu militārās bāzes kapelāns Raimonds Krasinskis. "Soļot gribētāji visbiežāk savācas paši savās grupās, kurām iespējams pieteikties internetā vai pie organizētājiem."
Lai ietu šādā svētceļojumā, jārēķinās vismaz ar nedēļu, taču visu nosaka attālums, tādēļ ceļojuma maršruti, garums un ilgums ir dažādi – divas nedēļas, nedēļu vai tikai pāris dienu gari. Iemesls, kāpēc daži atturas no iešanas, ir arī gluži praktiskas dabas – darba vai citu sadzīvisku iemeslu dēļ. "Tie, kuri tomēr dodas uz Aglonu, kā iemeslu min, ka tas ir lielisks veids, kā atpūsties no pasaules – tiek izslēgti mobilie telefoni un pastāv vienīgi Ceļš," teic Salaspils Dievmātes – Rožukroņa Karalienes draudzes pāvests Gaitis Dubults.
Svētceļojums daudziem asociējas vienotību, savas ticības apliecināšanu Dievam un pievēršanos sev. Šajā ceļojumā piedalās ļoti daudz cilvēku, un visi viņi ir dažādi, savu spēju un raksturu saistīti, tomēr šajās nedēļās atkal notiek skaists brīnums – apvienošanās uz vienu mērķi. "Esmu ticīga katoliete, tomēr ikdienā nav iespējams praktizēt ticīgu dzīvi pilnībā un es to apzinos. Tādēļ šis Ceļš nedēļas garumā ir tas laiks, kad es domāju tikai par to – par Ceļu garīgā nozīmē, par visām tām garīgajām lietām, kas ikdienā nav bijušas pirmajā vietā," stāsta Olaines draudzes locekle un Vides aizsardzības kluba prezidente Elita Kalniņa, kura svētceļojumos uz Aglonu piedalās jau kopš 1989. gada. "Tas ir tāds kā atvaļinājums Garam. Savu miesu mēs varam atpūtināt, pāris dienas pasēžot mājās, bet Garam vajadzīgs ilgāks laiks un vairāk brīvas telpas. Galvenais – ir iespēja atbrīvoties no visām ikdienas rūpēm un raizēm, var domāt pavisam par ko citu – savu vietu šajā pasaulē, par jēgu, par savām prioritātēm. Grupas parasti veidojas no dažādiem cilvēkiem, bet visi saprot, ka šajā brīdi izveidojas jauna ģimene, kurā visi viens par otru rūpējas, sevišķi, ja grupā ir kāds bērns vai vecāki cilvēki. Man patīk soļot ātri, bet tad es piebremzēju. Eju tādā solī, lai mēs visi būtu kopā. Šajā ģimenē viss tiek darīts kopīgi – gan iešana, gan vakarēšana, gan kopīgie mielasti."
Gājiens uz Aglonu organizēts tā, lai svētceļniekiem patiešām nebūtu jādomā par ikdienas lietām – mantas tiek aizvestas, ēdiens un naktsmītnes pa ceļam noorganizētas. Tas noteikti atvieglo gājēju dzīvi šajā laikā, kā arī draudzīgā un izpalīdzīgā attieksme no vietējo iedzīvotāju puses.
"Kad esam galā, daudzi atnākušie pāris stundas atpūšas un tūlīt atkal dodas atpakaļ, bet man tas liekas mazliet augstprātīgi – negribu, ka manas svētās domas izjauc sanākušo cilvēku pūļi. Man gan patīk palikt Aglonā vēl pāris dienas, pavērot cilvēkus, kaut vai tās latgaļu večiņas, kuras pelnījušas ordeni par to vien, ka viņas nāca uz Aglonu vēl padomju laikā, kad tas bija aizliegts. Kad esmu nonākusi Aglonā, ir sajūta, ka kaut kas labs gan sev, gan arī pasaulei izdarīts, un tad būs noteikti vieglāk visu nākamo gadu. Jo esmu palaidusi atvaļinājumā savu Garu, un tas ir ne tikai atpūties, bet arī saņēmis spēku un enerģiju."
Svētceļojuma gājieni parasti sākas divas nedēļas pirms svētkiem Aglonā, izturīgākie centīsies noiet kājām visu savu ceļu, bet arī tie, kas būs izvēlējušies īsākus ceļa maršrutus, nokļūs Aglonā, un galu galā – nav svarīgi, cik ilgi un pa kādiem ceļiem iet, galvenais, lai tas būtu "Ceļš, kas ved uz Templi".