Ieva pārstāv Siguldas anonīmo alkoholiķu grupu "Saule" un atklāj, ka skaidrā ir jau desmit gadus. "Mēs savu skaidrības laiku skaitām, jo tas ir mūsu sasniegums. Kustībā kopumā ir cilvēki, kas nedzer jau vairāk nekā 30 gadu, bet joprojām saprot, ka tas ir darbs mūža garumā. No šīs slimības nevar atveseļoties, to var tikai apturēt – tieši tāpēc mēs gadiem apmeklējam sapulces."
Anonīmo alkoholiķu sapulces Latvijā tiek rīkotas kopš 90. gadiem. "Nekas nav mainījies: šī slimība ir neārstējama un cilvēki turpina dzert," apstiprina Astra. Viņa apmeklē anonīmo alkoholiķu sapulces Salaspilī un neslēpj, ka nācēju šajā Pierīgas pusē nav daudz – kādreiz atnāk viens, kādreiz divi vai pieci cilvēki. "Miestiņš ir mazs, un cilvēkiem ir kauns iet uz sapulcēm, jo kāds var uzzināt. Tas, ka viņš pa Salaspili staigā piedzēries, nav nekas, bet, lai apmeklētu sapulces, daži brauc uz Rīgu, jo kaunas par to, ka kāds varētu uzzināt, ka viņš sevi ir atzinis par alkoholiķi."
Arī Saulkrastos sapulču apmeklējums ir pieticīgs. Ja ieradušies seši cilvēki – tas jau ir patīkams pārsteigums, atzīst viens no grupas pārstāvjiem. Apmeklējums zināmā mērā ir sezonāls, jo vasarā uz kūrortpilsētu sabrauc atpūtnieki vai ļaudis, kuri Vidzemes piekrastē dzīvo tikai pa vasaru.
No izgāztuves atpakaļ dzīvē
Astra no Salaspils atzīst, ka runājusi jau ar desmitiem cilvēku, liekot saprast, ka dzeršanai ir jāmet miers. "Saku: "Fedja, tev ir problēmas," bet viņš saka: "Nav problēmu." Sapulces ir vienīgā metode pasaulē, kas strādā. Es varu spriest pēc sevis – kļūstu vecāka, slimākā, nervozāka, darba nav, spēka nav, tā ka iemeslu dzeršanai rodas arvien vairāk. Es varētu dzert un dzert, bet, ja neietu uz sapulcēm, manis, visticamāk, nebūtu. Par spīti visam, es tomēr nedzeru un dzīvoju," par piedzīvoto stāsta Astra. Viņa sapulces apmeklē no 1991. gada, bet nedzer jau 19 gadus. "Tas viss, tikai pateicoties sapulcēm. Dzērājam nedzert ir brīnums."
Ieva uzsver, ka Siguldā uz sapulcēm laipni tiek gaidīts ikviens, kuram alkohols sagādā problēmas. "Cilvēki dzer nenormāli, bet liela daļa neatzīst, ka viņi ir slimi. Nav vainīga ne valsts, ne bezdarbs, ne kaimiņš, ne slikts vīrs. Gribētos, lai cilvēkiem ir lielāka sapratne par to, ka viņu dzīve iet uz leju tikai tāpēc, ka viņi par daudz dzer," saka Ieva.
Ne iešūta ampula, ne Straupe, ne torpēda nepalīdz pret dzeršanu tik labi kā sapulces, pārliecinājusies Ieva. "Daudzi no mums ir dzīvojušies pa ļoti dziļiem grāvjiem, bet tikai anonīmo alkoholiķu kustība cilvēkus arī no izgāztuvēm ir atgriezusi normālā dzīvē."
Alkoholiķis alkoholiķi saprot
"Kad esi "dzerošs", tad vairāk vai mazāk izolējies no apkārtējās sabiedrības un visi tevi nosoda. Tu dzīvo ar sajūtu, ka neviens tevi nesaprot un būtībā nesaproti arī pats sevi, jo nevari paskaidrot, kāpēc dzer. Bet tad tu atnāc uz sapulci un pirmo reizi dzirdi, ka apkārt ir vēl cilvēki, kuriem ir tāpat. Kurus nosodījuši draugi, kolēģi, kaimiņi, radi, no kuriem aiziet sievas un vīri, kurus izmet no darba. Es nekad nebiju domājusi, ka ir cilvēki, kas jūtas tāpat kā es, bet viņi dzīvo skaidrā un var nedzert. Tas bija pirmais un galvenais, kas mani uzrunāja.
Protams, es par savām problēmām varu parunāt ar māsu, vīru vai draudzeni, bet to sajūtu tā pa īstam saprot tikai otrs alkoholiķis. Šī kustība arī aizsākās tāpēc, ka divi dzeroši cilvēki gribēja mainīt savu dzīvi, sāka viens ar otru runāties un saprata, ka tas palīdz," atklāj Ieva.
Izlaidība, nevis slimība
Pēc tāda paša principa grupas tiek veidotas arī Latvijā un Pierīgā. Cilvēki, kuri savai atkarībai ir nolēmuši pielikt punktu, organizē sapulces, lai ārstētu sevi un citus. "Ir vajadzīga pašu pieredze. Cilvēks no malas, kurš nav slims, man nekādus padomus nevar dot. Sapulcēs es noklausos trīs cilvēku stāstus par kādu konkrētu situāciju vai problēmu un kaut ko paņemu sev. Mēs, daloties pieredzē par savu atveseļošanās ceļu, cits citam palīdzam," stāsta Ieva.
Sapulču dalībnieki nekaunas sevi saukt par alkoholiķiem un katru uzstāšanās reizi iesāk, nosaucot savu vārdu, pirms tam, sakot – "alkoholiķis". "Viss sākas ar to, ka tu atzīsti savu slimību. Tikai tad ir cerība atveseļoties. Cilvēkos es neeju un visiem nestāstu, ka esmu alkoholiķe, jo Latvijas sabiedrība pagaidām nav tam gatava. Pat medicīnas darbinieki to neuzskata par slimību, bet gan izlaidību. Anonīmo alkoholiķu kustībai pasaulē ir ļoti cieši kontakti un sadarbība. Citās valstīs pret šiem cilvēkiem ir liela cieņa un izpratne par problēmu kopumā."
Avārija vai atņemtas mātes tiesības
Ieva atzīst, ka iemesli, kas mudina pielikt punktu mūžīgajam reibumam, mēdz būt visdažādākie. "Katram ir savs galējais punkts. Parastam alkoholiķim, kurš slīcina bēdas alkoholā, nedod Dievs, kāds pateiks: "Tu par daudz dzer." Tas ir šausmīgs apvainojums, ir ļoti daudz iemeslu dzert, bet "neviens jau mani nesaprot" – tāda pārsvarā ir alkoholiķu domāšana. Bet lūzums var notikt dažādās situācijās – kad dzērumā izraisi avāriju, kurā bojā iet cilvēki, kad tiek atņemtas mātes tiesības, tiec izmests no piektā darba vai zaudē māju. Tikpat labi, ja kāds uz briesmīgām paģirām tev pasaka: "Beidz taču dzert!""
Ieva novērojusi, ka pēdējā laikā sapulces apmeklē arvien vairāk jauniešu, un tas priecē. "Nāk cilvēki, kuriem pāri 20 un kuri saprot, ka viņi dzer katru nedēļas nogali no piektdienas līdz pirmdienai. Viņi tā negrib dzīvot, tāpēc sāk atveseļošanos. Jaunieši dzer ļoti daudz. Mani dēli saka, ka brīvdienās nav, ko darīt, jo visi apkārt dzer."
Anonīmo alkoholiķu sapulces Pierīgā notiek Salaspilī, Siguldā, Saulkrastos, Ķekavā un Mālpilī. Ikviens, kuram alkohols sagādā problēmas, ir laipni gaidīts jebkurā Pierīgas vai Latvijas malā, lai kopīgi sāktu atveseļošanās ceļu.
"Dzeršanas laikā mēs neredzam, kā mainās gadalaiki un uzplaukst pirmās pavasara puķes," atvadoties saka Ieva.