Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Guntars: Iepriekšējā nodaļā, runājot par uzdevumu "augļojieties un vairojieties", mēs to dēvējām par Dieva pavēli. Taču ir svarīgi saprast vienu – pat ja kaut kas ir formulēts pavēles izteiksmē, tas vēl nenozīmē, ka pavēlētā lieta ir tik vien kā mums uzliktais darbs. Ja palūkojamies, tad arī Kristības un Svētā Vakarēdiena lietošana mums uzticēta pavēles izteiksmē, - "darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami" (Mt 28:19), "ņemiet ēdiet ... dzeriet visi no tā" (Mt 26:26-27). Vai tad Kristības un Vakarēdiena spēks ir atkarīgs no mūsu darbošanās?

No vienas puses, jā, mums pavēlēts to darīt un mēs to arī darām. Tomēr būtībā tas ir Dieva darbs, caur kuru mēs saņemam Viņa dāvanas, Svēto Garu, grēku piedošanu un Kristus klātbūtni. Tāpēc svarīgi saprast, ka reizēm Dieva dotais uzdevums, kas izskan kā pavēle, faktiski dāvā mums Dieva svētību. Tieši tā tas ir ar Kristību un Vakarēdienu, tāpat ar uzdevumu "augļoties un vairoties" un arī ar citām Dieva pavēlētām lietām. Šo uzdevumu vērtība ir tajā, ka Dievs pats pie un caur šīm lietām darbojās; mēs gan esam Viņa darbabiedri, bet vēl vairāk - Viņa darba augļu saņēmēji un svētības baudītāji.

Jana: Kad esam pārrunājuši Dieva pirmo pavēli cilvēkiem un secinājuši, ka tās veikšana ir Dieva paša darbs, un aplūkojuši, ka laulība pēc Dieva iedibinātās kārtības ir priekšnosacījums, lai mēs dāvātu dzīvību jauniem cilvēkiem, varam pāriet pie nākamā sarunu temata, - pie vecāku autoritātes pamatojuma. Proti, pie 4. baušļa, kas skan: "Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod" (2.Moz 20:12, 5.Moz 5:16).

Kad tiek izrunāti vārdi bauslis, vai bauslība, bieži rodas iespaids, ka tūlīt, tūlīt sāksies runas par kaut kā aizliegšanu, kaut kā neļaušanu, vispār par kaut ko tādu, kas nevienam nepatīk. Tikko secinājām, ka uzdevums "augļojieties un vairojieties" patiesībā ir Dieva darbs un dāvana mums, bet audzināšanā tomēr ātri vien nonākam pie baušļa. It kā kāds dusmīgi kratītu pirkstu: "Nu-nu-nu!"

Guntars: Ir vārdi, kuri laika gaitā šādu vai tādu apstākļu dēļ ir ieguvuši negatīvu nokrāsu; vieni no tādiem, vismaz lielai sabiedrības daļai, ir bauslis un bauslība. Vārdi gan paši pie tā nav vainīgi. Pat vēl vairāk, tas, ko tie apzīmē, tikpat kā nemaz nav saistīts ar kaut ko aizliedzošu. Senebreju vārds "TORĀH", kas latviešu valodā tulkots kā bauslība, tiek lietots vairākās nozīmēs, - gan lai apzīmētu instrukciju kopumu, gan lai apzīmētu Mozus grāmatas kā vienotu veselumu, gan reizēm pat attiecinot uz visu Vecās Derības grāmatu kopumu. Tomēr pamata nozīme šis vārdam ir "instrukcija", jeb "pamācība". Tā nu vārds "bauslība", kas mūsu valodas lietojumā ir iemantojis šo negatīvo pieskaņu, patiesībā ir nekas cits kā Dieva dota instrukcija laimīgai dzīvei.

Jana: Tomēr, ar bauslību parasti apzīmē to Svēto Rakstu mācības daļu, kura mums uzliek noteiktus aizliegumus, pienākumus, pat apsūdz. Kā lai aizliegumus uzlūko kā kaut ko jauku?

Guntars: Runājot par bauslību, neskaidrības var rasties, ja nenošķiram pašu bauslības, jeb Dieva instrukcijas būtību no tās lietojuma. Vispirms svarīgi atcerēties, ka Dieva instrukcija netika izgudrota pirms 3500 gadiem kā likumu komplekts, ko dot Mozum Sinaja kalnā. Tā ir pastāvējusi kopš pasaules radīšanas. Citiem vārdiem sakot, tā ir Radītāja iedibinātā pasaules kārtība, likumu kopums, pēc kura Dieva radītā pasaule darbojās. Un tā ir tikai un vienīgi "ļoti laba" (1.Moz 1:31). Protams, baušļi, kas doti 2. un atkārtoti 5. Mozus grāmatā (2.Moz 20:2-17, 5.Moz 5:6-21), neietver visu šīs kārtības aprakstu, bet gan tikai pašas nepieciešamākās lietas mūsu laimīgai un pilnvērtīgai dzīvei.

Uzreiz gan jāpiebilst, ka pēc grēkā krišanas šī pati radīšanas kārtība iedarbojās uz mums noteiktā veidā. Pirmkārt, Dieva noteiktie likumi gan ierobežo grēku, gan nodrošina kārtību pasaulē. Šie paši likumi jau kopš senseniem laikiem ir kļuvuši par mugurkaulu visai laicīgās pasaules likumdošanai. Tādā ziņā Rakstos sastopamā bauslība nav kaut kas unikāls, kas nebūtu zināms citās kultūrās un reliģijās. Tieši otrādi, tā sastopama it visur, kur vien kopš senseniem laikiem cilvēki mēģinājuši izprast pasaules kārtību.

Otrkārt, katram grēcīgam cilvēkam, kurš nespēj un nevēlas dzīvot saskaņā ar Radītāja iedibināto kārtību, šī pati Dieva instrukcija kļūst par apsūdzību – tā rāda, cik ļoti tālu mēs esam no tā brīnišķā sākotnējā stāvokļa, kad Dievs varēja mūs uzlūkodams sacīt: "Ļoti labs!" (1.Moz 1:31)

Piemēram, ja pēc Dieva vēlmes cilvēkiem bija jādzīvo laulībā un jābauda laulības dzīves prieki un svētība (1.Moz 2:24), tad, pārkāpjot šo kārtību, mēs iedzīvojamies sirdsēstos, tiekam ievainoti un sāpināti, turklāt ne tikai mēs, bet vienlaikus daudzi mums tuvi cilvēki. Tādēļ visos laikos laulība ir sargāta ar likumu. Laulība ir "ļoti laba" (1.Moz 1:31) pēc Dieva ieceres, un 6. bauslis mūs mudina to lietot pareizi. Bet, ja mēs nevēlamies dzīvot, kā Dievs to iekārtojis, šis pats bauslis nostājas pret mums, dara mūs nemierīgus, apsūdz mūsu sirdsapziņas, un rāda, ka esam gājuši pret Dieva gribu.

Jana: Šī tad arī ir tā bauslības netīkamākā daļa, es domāju, mums, grēciniekiem netīkamākā daļa. Nevienam jau nepatīk, ja tiekam izvērtēti un Dieva bauslībā, kā spogulī ieraugām savu neatbilstību Dieva iecerētajai kārtībai. Runājot kaut vai vecāku pienākumu kontekstā, - cik bieži mēs zinām, kā būtu vajadzējis rīkoties, bet tā neesam darījuši? Cik bieži saprotam, kādi ir mūsu kā vecāku pienākumi, bet tik ļoti gribās darīt ko citu. Un tad bauslība apsūdzoši ierunājās mūsu sirdīs: "Tu esi vainīgs, tu esi rīkojies nepareizi, tev jānes par to atbildība!"

Guntars: Īpaši nelāgi varam justies, ja apzināmies, ka šo apsūdzošo vērtējumu izsaka Viņš, kuram pieder visa vara. Radītājs aplūko savu nomaldījušos radību un redz, ka "Nav neviena taisna, it neviena [...] Nav neviena, kas dara labu, it neviena" (Rom 3:10-12, Ps 14:1-3; 53:2-4). Te nu ir atbilde, kāpēc mums bīties no Dieva? Mēs taču neesam dzīvojuši tādu dzīvi kādai Viņš mūs radījis, un atbildīgi par to esam tieši Viņa priekšā. Savās sirdīs mēs visi to zinām.

Un tomēr, pat šī bauslības iedarbība ir tikai un vienīgi mums par labu. Jā, tā mūs apsūdz mūsu sirdīs (Rom 2:15), un pat, ja spējam sirdis nocietināt, tad bauslība vēl aizvien mūs apsūdz Dieva Radītāja priekšā. Bet tajā paša laikā tā arī ved mūs atpakaļ pie Dieva. Ja redzam, ka mūsu dzīves Debesu Tēva priekšā pelna nosodījumu, tad mums nepieciešams kāds, kas šo situāciju varētu mums vērst par labu. Pretējā gadījumā, kā gan mēs varēsim stāties Viņa priekšā!? Viņa, kuram nav apslēptas nedz mūsu domas, nedz darbi? Tā nu šī apsūdzība mūs ved pie Jēzus Kristus, pie Dieva paša gādātā risinājuma. Viņš, Dieva Dēls, ir nostājies mūsu vietā, bez vainas būdams, un aicina mūs, kas esam vainīgi Dieva priekšā, stāties Viņa vietā. Viņš uzņemas Dieva dusmas par mūsu pārkāpumiem, mums tiek Dieva labvēlība, nu jau kā Viņa mīļajiem bērniem.

Jana: Tātad, ja šo brīnišķo apmaiņu kā Kristus dāvanu pieņemam, bauslība mums atkal kļūst par kaut ko tīkamu. Jaunajam cilvēkam, kurš bauda Dieva labvēlību Kristus dēļ, vairs nav jābaidās no bauslības kā no apsūdzības, viņam tā atkal kļūst par ceļvedi, par Dieva instrukciju šajā dzīvē.

Guntars: Jā. Savā ziņā tad bauslība beidzot atkal darbojās pēc būtības, - kā Dieva pamācība viņa mīļajiem bērniem. Jau Vecā Derība mums rāda, ka cilvēki ticībā Dieva žēlastības apsolījumam ir priecājušies lasot, pārdomājot un cenšoties dzīvot saskaņā ar radīšanas kārtību. Tā 1. Psalmā par svētīgu tiek saukts tas, "kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem, [sen-ebreju tekstā – TORAT YHWH, tas ir – Jahves instrukcija/pamācība] un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību [arī šeit sen-ebreju tekstā – TORAT YHWH, tas ir – Jahves instrukcija/pamācība], tāds ir līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes pareizā laikā un kam lapas nesavīst. Viss, ko viņš dara, tam labi izdodas." (Ps 1:2-3)

Jana: Ja izprotam Dieva bauslību kā Radītāja paša dotu instrukciju, lai mēs vadītu dzīves "nesot augļus pareizā laikā" un "visam izdodoties", tad kļūst skaidrs, kādēļ tieši bauslībā būtu jāmeklē pamācība kā pareizi audzināt bērnus. Vai gan ir kāds vecāks, kurš negribētu, lai arī mūsu audzināšanas rezultātā "viss izdotos labi" (Ps 1:3)?

Guntars: Es gribētu! Arī ceturtajā bauslī mēs ieraugam šo Radītāja iedibināto kārtību, konkrētāk, vecāku autoritāti, kura tad arī ved uz labu izdošanos. Kā Pāvils raksta vēstulē Efeziešiem: "Godā savu tēvu un māti, - tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu, proti: "lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes." (Ef 6:2-3) Vai šie nav jauki vārdi?!

Jana: Jauki, īpaši, ja esi vecāks un šie vārdi nosaka attieksmi pret tevi, -"Godāt tēvu un māti". Pret tuvāko tiek prasīta mīlestība (Lev 19:18, Mt 22:37), bet pret vecākiem papildus arī godāšana. Kāpēc tā?

Guntars: Vispirms jau tas norāda, ka, runājot par vecākiem, bauslis mums māca kaut ko vairāk nekā tikai tuvākā mīlestību. Te runa ir par kārtību, kādu Dievs iedibina pasaulē mūsu dēļ. Vecāki šajā bauslī tiek saprasti plašākā nozīmē, ietverot visus, kuri var būt vecāku amatā kā Dr. Mārtiņš Luters to labi paskaidro "Lielajā Katehismā" (arī skolotājus, valdību, priekšniecību un garīgos tēvus, tas ir, mācītājus). Vecāku amatā ir visi, kuri atrodas zināmā hierarhijā, un kuru uzdevums ir gādāt par viņiem uzticētajiem.

Vistiešāk to, protams, redzam ģimenēs vecāku un bērnu attiecībās. Bet arī sabiedrībā, kur valsts vadītājiem ir uzticēta atbildība par valsts iedzīvotāju labklājību vai kur organizāciju vadītāji rūpējās par saviem padotajiem. Izsakot to savādāk, vecāku amats ir veids, kādā Dievs par mums var rūpēties. Godināšana vecāku amata veicējiem pienākas tāpēc, ka viņi šajā amatā ir ne tikai kā Dieva maskas, bet kā Dieva vietnieki. Godinādami vecākus, mēs patiesībā pagodinām Dievu, kurš šādu kārtību iedibinājis un uztur.

Jana: Iepriekšējā nodaļā runājām par laulības nepieciešamību kā priekšnosacījumu bērnu radīšanai. Arī šajā bauslī tiek minēti abi kopā, vīrs un sieva kā vecāku amata nesēji.

Guntars: Jā, arī ceturtajā bauslī vēlreiz netieši tiek apstiprināta laulības nepieciešamība. Uzdevums "godini tēvu un māti" pieņem laulību par pašsaprotamu. Šī vide ir par pamatu bērnu radīšanai un vienlaikus arī vieta, kurā bērns mācās godāt tēvu un māti. Tas gan nav tieši izteikts baušļa tekstā, taču zinot, ka Dieva iedibinātajā kārtībā laulība ir kā priekšnosacījums Dieva pavēles "augļojieties un vairojieties" pildīšanai (1.Moz 2:24 un 1:28), to izspriest nav grūti.

Jana: Turklāt pavisam konkrēti uz šīm lietām raugoties, tas nu ir skaidrs, ka grūti būtu mācīties un praktizēt tēva un mātes godāšanu situācijā, kad viņi abi nemaz nebūtu pieejami; kad vecāki nedzīvotu laulībā un bērns kādu no viņiem vai reizēm pat abus divus, nemaz tik bieži neredzētu.

Tēva loma mūsdienu sabiedrībā – cik saprasta un novērtēta?