Klausieties!
Klausaities, jo es gribu runāt svarīgas lietas, un es atdarīšu savu muti taisnībai! (Sal. pam. 8, 6)
Ķēniņa Salamana pamācību satura vienu daļu var kopsavilkt kā: patiesa un taisna runa ir cilvēku sabiedrību uzturošs lielums. Tikai neziņas pēc kādreiz var šķist, ka Bībele runā tikai un vienīgi par "šauri" reliģiskām lietām. Nē, tās skats ietver visu cilvēka esību. Cits Vecās Derības ievērojams personāžs, pravietis Jesaja, piemēram, saka: "Tā ir nostumta pie malas tiesa, un taisnība pilnīgi izzudusi; uzticība grīļojas kaut kur tirgus laukumā, bet godīgums nekur neatrod ieejas. Tiešām, patiesība un uzticība ir pazudušas; kas piekāpjas ļaunuma priekšā, tas krīt par upuri neskaitāmiem laupītājiem. Tas Kungs to redzēja, un Viņam tas ļoti nepatika, ka nav vairs taisnības." (Jes 59, 14-5). Šie un daudzi citi Bībeles vārdi parāda, ka Dievs ir būtiski ieinteresēts ne tikai cilvēku pestīšanā, bet arī visā viņu dzīvē.
Vara ir spēja piespiest kaut ko vai kādus veikt savu gribu. Lai to darītu plašāk, tā ir jāizplata aizvien tālāk. Bet diemžēl vara aizvien ir kāda konkrēta cilvēka vai grupējumu vara. Vara mazā daudzumā, kāda ir mums katram, būtiski atšķiras no tās lielā koncentrācijā. Jebkas vairumā var kļūt par riska faktoru. Varas daudzums viena vai dažu rokās bieži top par apmātību, faktiski – narkotiku, kas jābauda vēl un vēl. No instrumenta vara nu kļūst par pašmērķi, no darba rīka par apreibuma ar savu svarīgumu cēloni.
20. gadsimtā pieredzējām, kā divas lielvaras savā apogejā tapa par šādu ar varu apmāto sadisma izpausmi. No vienas puses, vara baudīja savu patvaļu, kamēr no otras puses tautas bieži piedzīvoja cilvēcību pazemojošu bezpalīdzību.
Mēs šodien esam šāda notikuma vietā. Neatkarīgi no tā vai tas bija iespējams vai nē, Latvijas oficiālā vara – armija, policija, aizsargi – nekādā nozīmīgā veidā nepretojās. Diemžēl arī tauta ne. Kopumā un faktiski ar dažiem izņēmumiem mēs pakļāvāmies kaujamo jēru liktenim.
Mūsu vēsturnieki ir veikuši nozīmīgu darbu okupācijas izpētē. Pateicoties viņu uzņēmībai, principialitātei, iespējams, atsevišķos gadījumos pat drosmei, esam uzzinājuši, kādus noziegumu vaininiekus, nodarījumu apjomus un svarīgas notikumu detaļas. Bez viņu veikuma mūsu tautas atmiņa par šo laika posmu ir neiespējama.
Nozīmīgo notikumu atceres brīžos tradicionāli tiek aicināts mācīties no vēstures, bet gandrīz nekad netiek sacīts, ko tad? Ja šāds aicinājums tiktu izteikts šeit, kādas atziņas mums vajadzētu pārnest mājās?
Pirmajai mācībai vajadzētu būt tai, ka pakļaušanās varai savu likteni neuzlabo, bet tikai palīdz tai veikt iecerēto. Ja 1939./40. gadā nebija iespējama militāra pretošanās, tad atcerēsimies, ka diemžēl valsts netika gatavota partizāņu cīņai, pagrīdes darbam un nevardarbīgai pretestībai. Secinājums ir viens – jāpretojas visiem ieročiem, tai skaitā arī ar morālajiem – patiesību un taisnību, prātu un sirdsapziņu, un šai cīņai ir jāgatavojas laikus.
Otrā mācība, kas organiski izriet no pirmās, ir tā, ka drosme no tās pielietojuma pagātnes jomā ir jāpārnes uz tagadni. Vai neesam ievērojuši, kā mainās piemiņas pasākumu uzrunu saturs, izteikumu konkrētības pakāpe, kad runa ir nevis vairs par notikušo, bet par notiekošo? Puspatiesības, nenoteiktības, neskaidri mājieni, populistiski polikorektas pustukšas frāzes, kroņa optimisms.
Saskaņā ar kristīgo teoloģiju runāt nozīmē radīt. Dievs teica un notika, radās pasaule. Dievs ierunāja to esamībā. Kristus teica: "Piedots!", un grēku nasta vairs nenomāca cilvēku, kam tas tika vēstīts. Tātad vārds nav tikai saskarsmes līdzeklis, bet daudz vairāk – jaunrades darbarīks. Vārdi izsaka idejas, idejas nepaliek bez sekām. Svarīgi ir tikai – kas un ar kādu lietderības pakāpi tiek ierunāts esībā?
Okupācijas muzeja divdesmitgades svinībās direktore Gundega Miheles kundze uzdeva mums mājas darbu – izlasīt Pola Gobla (Goble) rakstu "Latvijas okupācijas muzeja pieaugošā nozīmība". Tas ir mums simpatizējošs skats no malas. Autors atzīmē latviešu paaudžu nomaiņas faktu, teikdams, ka jau pēc 20 gadiem tie, kuri atcerēsies komunistu režīma šausmas, būs vairs tikai 20 %. Arī ģeopolitiskā situācija diemžēl ir mainījusies mums nebūt ne par labu. Ja B. Jeļcinam bija izdevīgi atbalstīt Latvijas neatkarību, tad V. Putins ir pretējos uzskatos. Rietumi domā, ka baltieši jau saņēmuši sev pienākošos atbalstu un uzmanību. P. Gobls saka: "Visticamākais, ka Latvija sastaps pat vairāk izaicinājumu no irstošās, bet revizionistiskās maskavcentriskās valsts un ka tai [Latvijai] būs jāiztiek pat ar mazāku atbalstu no Rietumiem nekā šodien." Trešā un autoraprāt svarīgākā lieta ir, kā viņš saka, "pieaugošā Latvijas mankurtizācija". Tās dēļ tautas un indivīdi ir nosodīti dzīvot mūžīgajā tagadnē, tie pārstāj būt, kas tie bija un tiek citu viegli kontrolēti.
Autors norāda arī uz eksplozīvo plašsaziņas un starptautiskās saskarsmes līdzekļu izaugsmi, kas līdztekus pozitīvām sekām ir iedragājuši tradicionālās identitātes. Viena no Latvijas stiprajām pusēm, tās laipnā attieksme un atvērtība citiem, ir kļuvusi par tās lielāko vājumu, jo citi izmanto tās atvērtību pārmaiņām, lai mainītu latvietību veidos, kas grauj nāciju un ļauj citiem dominēt pār to.
Divās lappusēs Pols Gobls ir pateicis ļoti daudz. Tās faktiski ir vadlīnijas ne tikai Okupācijas muzejam, bet arī Latvijas pamatnācijai. Tāpēc šodien runāšana Ēzopa valodā, līdzībās un zemtekstos, kas bija nepieciešama un attaisnojama 80. gados, nevar tikt uzskatīta par sasniegumu, bet gan par brīvības regresu. Mēs nekad nesasniegsim pilnu brīvību, ja turpināsim runāt puspatiesības, ja dozēsim taisnības prasības, ja rīkosimies tikai ar pusi no savas drosmes, pusi no pilsoniskās apziņas un daļu no sirdsapziņas. Tad jājautā, kas ir otra daļa, otra puse? Visticamākais, ka banālākais – bailes.
Publiskās runās ir parādījušās tabuētās tēmas, par kurām, ja izsakās, tad aizplīvuroti, vārdos, kas lielākoties tikai koķetē ar pilsonisko sirdsapziņu. Vai tiešām no jauna jau ir iestājies pašcenzūras režīms?
Ja runājam par divām informatīvajām telpām un divkopienu sabiedrību Latvijā, par sabiedrību šķeļošām iniciatīvām, tad teiksim patiesību līdz galam, – ka tās ir joprojām nepārvarētās okupācijas sekas, kuras, saskaņā ar Sergeja Karaganova doktrīnu, darbina Krievijas specdienesti. Teiksim arī to, ka vēsturiskais taisnīgums joprojām nav ticis atjaunots, bet gan no jauna pazemots. Runāsim atklāti un skaļi par Krievijas "mīkstās varas" darbību Latvijā un Baltijā. Runāsim, kamēr mūs sadzirdēs. Jo dzīve bezdomu un bezsirdsapziņas apstākļos, pilsoniskās apziņas paralīze mums ir jau pazīstama. Atcerēsimies, ka būt Latvijas pilsonim nenozīmē būt tikai likumpaklausīgam, maksāt nodokļus un doties uz vēlēšanām. Tas nozīmē būt savas valsts patriotam.
Tāpēc būsim drosmīgi uzdot sev arī neērtus jautājumus, piemēram, vai šos 22 gadus patiešām esam brīvi, vai arī tikai sevi mānām ar neatkarīgas valsts atribūtiku? Vai mums uzspiestā integrācija ir nesusi pozitīvus augļus vai arī tikai turpinājusi okupācijas sekas, tās nu jau leģitimējot un nostiprinot? Un ja tā, tad ko darīt? – turpināt klusēt un samierināties vai arī tomēr klausīt Dieva vārdam un runāt par to?
Samierināšanās un pakļaušanās ir jau bijusi un ne pie kā laba tā nav novedusi. Tāpēc atdarīsim savu muti taisnībai, kā to aicina sv. Raksti, un runāsim – skaļi un drosmīgi.