Izrādās, ka ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē Santa ir “ļoti nopietni no laukiem”. Viņa priecājas par brīvību, neatkarību un mieru, kādu neiespējami izjust lielpilsētā.
Uz Rīgu Santa atnākusi tikai, kad sākusi mācīties Latvijas Kultūras akadēmijā par aktrisi. “Tad es kādu laiku dzīvoju Carnikavā pie savas mammas māsas, bet pēc tam akadēmijas kopmītnēs “Baltā kaza”. Mums tur bija brīnišķīga komandante, tāpēc par to laiku saglabājušās vislabākās atmiņas.” Pirms tam daudzi bērnības un jaunības gadi pavadīti Stendē. “Mums, protams, nebija tādi lauki kā manai mammai – ar māju, kūti, pirti, kalnā lielu fermu, kur divu kilometru rādiusa apkārtnē vēl tikai divas mājas.”
No Stendes līdz Piņķiem
Stendi Santa sauc par ļoti labu mazpilsētu ar saviem paradumiem. Tomēr pēc tam, kad no mazpilsētas Santa atnākusi uz Rīgu, viņas “māju meklējumu ceļi” vēl nav beigušies. “Mēs ar vīru vienreiz aizbraucām ciemos pie mana kolēģa Edgara Lipora, kurš toreiz, aptuveni pirms desmit gadiem, Piņķos īrēja dzīvokli. Arnis (vīrs uzņēmējs Arnis Bikšus – red.) nemaz nezināja, ka tāda vieta ir. Nu, visticamāk, viņš zināja, ka ir, bet nezināja, ka tā ir tik jauka,” Santa atceras. Neilgi pēc tam nolēmuši Piņķos pirkt dzīvokli un vēlāk pārgājuši uz privātmāju turpat netālu. “Nemainījām dzīvesvietu, jo tur ir ideāla vide. Mums ir brīnišķīga skola – Babītes vidusskola, turpat klāt arī sporta komplekss. Man tas ir komiski, ka pēc desmit Piņķos nodzīvotiem gadiem es to sāku apmeklēt pavisam nesen. Tas komplekss, protams, visu laiku tur ir bijis, bet es nezināju, ka tur ir tik laba aerobikas trenere Vera, tik laba kalanētikas trenere – Marikas Ģedertes māsa. Apkalpojošais personāls ir brīnišķīgs un cenu ziņā ideāls – tāds, ko es varu un gribu atļauties.”
Apgulties zālienā un netikt sodītai
Santa priecājas arī par Piņķu izdevīgo ģeogrāfisko atrašanās vietu, jo tā ir tuvu gan Rīgai, gan Jūrmalai, vienlaikus esot pilsētas tuvumā, bet tomēr ārpus lielās kņadas. “Vasarā jebkurā brīdī varu aizbraukt uz Jūrmalu. Acumirklī izdomāju un braucu, nav ilgi jātaisās un jābrauc cauri Rīgas lielajai satiksmei. Tas pats arī attiecībā uz Rīgu – izdomā, brauc, un tu jau esi Rīgā.” Ar šādu dzīvošanu ikdiena iznāk mierīgāka, saka Santa. “Tev ir brīva telpa, neesi ierobežots daudzstāvu nama dzīvoklī. Tu jau vari dzīvot arī Rīgā privātmājā, bet tāpat esi ieslogots tajā infrastruktūrā, pilsētas dzīvē.” Santa stāsta, ka brīvība, kādu piedāvā dzīve savā mājā ārpus lielpilsētas kņadas, ir neatsverama. “Es varu iziet savā brīvajā telpā pie mājas, atgulties zālē un zināt, ka par to mani neviens nesodīs. Tur varu darīt, ko gribu, protams, neapdraudot kaimiņus un netraucējot viņiem. Nav jādomā, vai es šovakar dzīvoklī neklausos par skaļu mūziku, vai mani bērni par skaļu neraud.” “Un zinu, ka mani bērni ir drošībā, jo tur viss ir uz vietas,” saka Santa. Aktrise slavē Babītes vidusskolu un Piņķu mūzikas skolu, kur esot brīnišķīgi pasniedzēji. “Es jūtu, ka viņi rūpējas par bērniem,” Santa saka.
Par maz drosmes Maskavai
Arī savā dzīvē Santa spēj saskatīt cilvēka ierasto attīstības ceļu. Ja dzīvo mazpilsētā, sākumā gribi tikt uz vietējo centru, kad esi tiktāl ticis, nākamais solis jau ir Rīga, bet pēc tam vēl tālāk, varbūt Maskava, Ņujorka vai Losandželosa. “Man pašai bija tā, ka pēc Stendes pamatskolas gāju tālāk uz Talsu 1. vidusskolu, kas tagad ir ģimnāzija, un pēc tam visām varītēm uz Rīgu, jo tas ir pats centrs,” atceras Santa. Pēc aktieru studiju absolvēšanas, Santa apsvērusi domu doties tālāk studēt uz ārzemēm, bet “man vienkārši pietrūka drosmes”, viņa saka. “Tajā brīdī es jau strādāju leļļu teātrī, man bija nodrošināta vieta, un tas laiks bija tik nedrošs... Tu varēji aizbraukt, iestāties tajā Maskavā vai Pēterburgā, pabeigt studijas, bet, atgriežoties Latvijā, es nezinu, vai man vēl būtu darbs. Tāpēc izvēlējos palikt. Es nevaru pateikt, vai to nožēloju vai ne, jo nezinu, kā būtu bijis, ja būtu aizbraukusi.”
Katrai vietai sava burvība
Santas otrās mājas ir Latvijas Leļļu teātrī. “Man ir darbs, kas man patīk, un šķiet, ka tā ir baigā laime. Nemaz negribu domāt par to, ka man būtu jāstrādā darbs, kas nepatīk. Tāda slodze – katru rītu sevi piespiest, pierunāt: man ir jāiet uz darbu, man tas patīk, man tas patīk. Lai cik peļņu nesošs un izdevīgs tas būtu, ja nepatīk, ir ļoti grūti kaut ko darīt. Tādā ziņā man ir ļoti, ļoti paveicies.”
Kādu brīdi Santa dzīvojusi arī pašā Rīgas sirdī, netālu no Leļļu teātra – Barona 16/18. “Vasaras sākumā man patika, ka varēju just, kā liepas zied, – tas ir tik skaisti. Katrai vietai ir sava burvība. Tagad, kad es aizbraucu uz Stendi pie mammas un tēta, man patīk tas miers, tas klusums, neatkarība un brīvība, ko sniedz lauki. Bet es neesmu pārliecināta, vai neesmu jau sevi pieradinājusi pie pilsētas ritma, kas ir daudz intensīvāks nekā Stendē. Vai es varētu tur ilgstoši uzturēties, nezinu, bet tā ir ideālā vieta, kur ieelpot un atgūt spēkus.”