"Mākslinieki nav tie, kas vada sabiedrību, bet tie, kas ziņo par bīstamām vietām kuģu braucienā, par to, ka kurss varētu būt nepareizs. Tā ir misija," stāsta A. Zariņa. "Politiskie darbinieki bieži izmanto kultūras darbiniekus savām vajadzībām, bet patiesībā kultūras jomai jābūt neatkarīgai, jānes atbildību savas sirdsapziņas un sabiedrības priekšā. Pēdējos gados Latvijā ir sajūta, it kā kultūras nebūtu," skarbo situāciju kultūras nozarē pauž A. Zariņa.
Kā jūs interpretējāt tēva lomu? Un kāpēc runājāt tieši par tēvu?
Izstāde "Tēvs" bija rosinājums skatīties uz mūsu sabiedrības dzīvi līdzīgi kā uz ģimeni, kur katram ģimenes loceklim ir sava loma. Tēvam ir īpaša loma – sabiedrības vadītāja loma. Rosināju, kā mūsu sabiedrības tēvu apskatīt kultūru. Kultūra ir ideoloģija, tai pienākas galvenā loma. Kultūras mantojums no seniem laikiem nes visas vērtības, visu programmu, kas garantē Latvijas valsts attīstību. Pašreiz valsts vadītāji un kultūras amatpersonas ir ieinteresētas kultūrai ierādīt lomu, kuru var brīvi kontrolēt, pakļaut valdošajai partijai.
Kādam jābūt sabiedrības tēvam?
Tēvs ir sabiedrības, mūsu ģimenes vadītājs, kas nes atbildību un rūpējas par visiem. Mana izstāde bija ierosinājums vēlreiz paskatīties, ko esam izvēlējušies par vadītājiem. Vai pietiekoša saimnieciskās dzīves vadīšana ir pietiekoša ģimenes vai valsts vadīšanai. Ja cilvēks spēj veiksmīgi rūpēties par savu īpašumu, vai viņš spēs veiksmīgi rūpēties par kopīpašumu? Sabiedrība ir kas citādāks nekā privāts īpašums.
Dzīvnieku kopienās pastāv apzīmējums "virsapziņa". Ja putni taisās laisties uz siltajām zemēm, viņi sapulcējas baros un ieslēdzas šis mehānisms virsapziņa. Tad vairs nav runa par atsevišķa indivīda interesēm, bet kopējām interesēm, izdzīvošanas uzdevumiem. Sabiedrību vajadzētu vadīt cilvēkiem, kam rūp kopējās intereses. Kam sirds sāp par ģimeni? Kam no sirds rūp katrs cilvēks? Vēdiskajās kultūrās šādus cilvēkus sauc par attīstītiem. No seniem laikiem pastāv zināmi mehānismi, kā pārvaldīt kopējo psi lauku.
Pašreiz šos mehānismus izmanto, taču tur slepenībā. Ne velti cenšas pāriet uz šaura skatījuma, speciālu izglītības sistēmu, kurā ievieš specifisku terminoloģiju, ignorējot kopējo plašo skatījumu, jēgu.
Vai 21. gadsimtā vēl ir reāli atrast cilvēkus, kam rūp ne vien sava, bet arī otra labklājība?
No tā būs atkarīgs, vai mūsu valsts ir spējīga izdzīvot vai nē. Ja tauta gribētu, tad atrastu. Bieži valda uzskats: ja cilvēks prot rūpēties par savu īpašumu, tad tikpat prasmīgi rūpēsies arī par kopīgo īpašumu. Diemžēl praksē bieži tā nenotiek, un cilvēku mantkārība nebeidzas nekad. Tajā pašā laikā ir ļaudis, kas nespēj rūpēties par savu īpašumu, bet spēj rūpēties par citu labumu.
Cilvēka attīstība notiek pēc zināmiem likumiem. Jaunākie zinātniskie sasniegumi ģenētikā atklāj, ka ir cilvēki, kam piemīt daudz lielākas prasmes un dotības kā citiem pārējiem, alfa ģenētikas nesēji. Ne velti šos cilvēkus iznīcināja inkvizīcija, ne velti tos uzskata par stipriem un dīvainiem visos laikos. Parasti šie cilvēki izrāda lielāku pretestību. Tāpēc Latvijai nav saglabājusies sava aristokrātija, tāpat arī krievu tautai. Līdz ar revolūcijas sākšanos tika iznīcināti visi kultūras darbinieki, aristokrātija.
Kā pēdējās divdesmitgades laikā mainījusies Latvijas kultūra?
Cerības, ar kurām Latvijas tauta, kultūras darbinieki sagaidīja jaunas valsts veidošanos, nav piepildījušās. Mācību grāmatas, kas varēja tikt izdotas, balstoties uz Latvijas kultūras mantojumu, nav ieraudzījušas dienas gaismu. Tāpat filmas, kuras gaidīja daudzu Latvijas valsts vēsturisko notikumu dalībnieki: vecmāmiņas, vectētiņi, leģionāri un daudzi citi.
Tika samazināts mākslas, mūzikas un lauku skolu skaits, taču galvenokārt tiek samazināts materiāls, kas jāapgūst mācību iestādēs. Grāmatu veikalos ir ļoti daudz pārtulkotu bērnu grāmatu, kas būtībā ir citu tautu kultūras mantojums, taču ar lielām grūtībām var atrast "Lāčplēsi", "Indriķa hroniku" un citus tautai ļoti nozīmīgus literatūras darbus, kas sevī glabā tautas ģenētisko atmiņu.
Nav vēsturisko aprakstus par tautas varoņiem. Pašlaik šķiet, ka tautas kultūras atmiņa tiek lēni iznīcināta – tā kā varde ūdenī tiek sildīta vairāk un vairāk, kamēr ūdens sāks vārīties un tā pamazām nobeidzas. Pašreiz atkal esam saglabāšanās režīmā, kurā atrodamies jau kopš 12. gadsimta.
Kur tas viss pazuda?
Mēs piedzīvojam, kā reformu ceļā tiek likvidēta valsts. Izrādās, ka arī ar reformām var ne tikai uzlabot, bet arī likvidēt valsti (smejas). Kultūras ministres Helēnas Demakovas laikā Latvijā ieradās funkcionāri no Eiropas. "Kultūras" terminoloģijas vietā ieviesa terminu "kultūras industrija".
Imanta Ziedoņa kultūrpolitikas vietā tika pārtulkota bieza kultūrpolitikas grāmata no Eiropas. Kultūras funkcijas ir pavisam citādākas nekā industrijas funkcijas! Ar kultūras industriju kultūra pāriet individuālās rokās. Tā vairs nav saistīta ar valsts attīstību. Kultūras industrijas attīstība saistās ar personiskā īpašuma attīstību. Diemžēl personiskais īpašums cenšas pārņemt arī izglītības attīstību.
Šādas tendences norāda par sabiedrības vadītāja trūkumu, kultūras vadības trūkumu. Līdzīgi kā citas jomas, kultūras nozari šobrīd vada cilvēks bez kultūras izglītības, cilvēks, kurš nav speciālists. Tādā veidā pārstāv kādas grupas saimnieciskās personiskās intereses, nevis mūsu kopējās intereses. Sabiedrība mēdz uzsprāgt, bet sabiedrību arī mēdz uzspridzināt. Zinātne pierādījusi, ka mūsdienās ir arī psi ieroči, ko veiksmīgi lieto politiķi dažādu savu mērķu sasniegšanai, manipulēšanai, sabiedriskās domas veidošanai.
Vai ir pareizi gaidīt, ka mūs glābs tā "nākošā paaudze"?
Ir ilūzijas, ko daudziem patīk uzturēt – kaut kas var notikt bez mūsu gribas, ka nepretoties ir normāli. Mūsu sabiedrība kļūst bezzobaina, vīrieši kļūst resni, nepastāvam par kopējām vērtībām, nepaceļam balsi, neesam nepieklājīgi, kad tas ir nepieciešams. Sabiedrībā ir spēki, kam labpatiktos, ka nespējam sevi aizstāvēt.
Ir taču tik ērti stāstīt par dziesmotajām revolūcijām, teikt, ka mūsu bērni baidās no agresīvām pasakām, kurās notiek cīņas, likt sabiedrības locekļiem būt tik tolerantiem, izglītotiem, kulturāliem, lai tie nepretotos. Kas ir kulturāls, tas kurš ir patiess vai tikai pieklājīgs? Vai atstāt savus kultūras centrus, pilsētas, apmesties laukos, nepretotos situācijās, kurās jebkurš saprāts liktu protestēt, un būt nepieklājīgiem. Vai Lāčplēsis bija pieklājīgs?
Ar šādiem uzstādījumiem ir ļoti ērti iznīcināt mazu tautu. Šajā sakarā man bieži nākas uzklausīt, ka esmu skandaloza, taču, manuprāt, sevi aizstāvēt ir tikai norma. Daudz skatāmies ārzemju kino, klausāmies ārzemju mūziku. Taču maz lietojam latviešu kultūru, ieklausāmies latviešu kultūras mantojumā, kurā var izlasīt, kas tad ir lielākās latviešu vērtības. Kā lasām mūsu kultūras gara mantojumā, tā nebūt nav nauda vai labklājība, bet patiesība, gods, draudzība, līdzjūtība, izpalīdzība, valoda, tēvs, patriotisms, gudrība, skaistums, čaklums, strādīgums. Nevis parazītiskās vērtības – augļošana, citu mānīšana, savs krekls.
Pastāstiet, kāds bija jūsu tēvs.
Esmu beigusi Kokneses vidusskolu. Mana māmiņa nāk no Augšzemes, tēvs - no Kurzemes. Tā sakot, lauku inteliģenti. Mans tēvs bija nedzērājs, ļoti godīgs cilvēks. Man ar māsu Guntu, kura ir matemātiķe, skolotāja, tēvs ģimenē bija autoritāte. Viņš ļoti mīlēja mammu, mūs, mākslu, patiesību. Tēvs nāca no daudzbērnu ģimenes. Mums viņš iemācīja patiesības vērtību. Tēvs bija mans pirmais garīgais skolotājs.
Kokneses vidusskolā mums bija ļoti labs audzinātājs Noviks. Rūpējās par mūsu tālāko likteni, lika uz papīriņiem uzrakstīt, par ko mēs vēlamies kļūt. Noorganizēja man pirmos kursus Mākslas Akadēmijā. Toreiz man bija trīs varianti: arhitekts, žurnālists vai astronoms. Izvēlēties palīdzēja tētis. Viņš nenodzīvoja līdz laikam, kad kļuvu par mākslinieci, tomēr viņš ir cilvēks manā ģimenē, kas ieņem visnozīmīgāko lomu.
Cik pilnvērtīgu redzat tēva lomu mūsdienu jaunajās ģimenēs?
Ir ļoti daudz vīriešu, kuri ziedo savas personīgās intereses, labklājību ego ģimenes interesēm, iztikai. Ir sastopami ļoti daudz pašaizliedzīgu cilvēku, kuri neticami grūtos apstākļos uzņemas atbildību par savas ģimenes tālāku pastāvēšanu un spēj pildīt tēva pienākumus. Pavisam jauni bērni, zēni, neticami bezcerīgos apstākļos, informācijas līdzekļu maldināti, vadības cietsirdīgās politikas paspārnē kļūst par tēviem.
Lepojos, ka pazīstu šos tēvus. Masu komunikācijas līdzekļi izliekas šo situāciju neredzam. Nepazīstu nevienu jauno ģimeni, kurai nevajadzētu palīdzību. Savā laikā bija izveidojušies apstākļi, kad trīs bērnus audzināju viena pati. Pašreizējos apstākļos tas nebūtu iespējams. Pašlaik ir tā, ja pat darbs ir gan mammai, gan tētim, tad ģimeni nodrošināt vienalga nav iespējams. Nevienam nerūp mūsdienu jaunā latviešu ģimene.
Kāds ir jūsu vēlējums Latvijas šodienas sabiedrībai?
Mums visiem ir laiks beidzot mosties un ķerties pie ieročiem, lai kādi tie arī būti – kultūras un mākslas ieroči, vai citādāki. Nevajag paļauties uz ilūzijām, jo mēs nedzīvojam mūžīgi, un ka kāds cits bez mums pašiem mums palīdzēs. Mūsu valsts ir maziņa, kultūra ir kopjama un mums ir jāaizstāv gan savas tēvu tēvu intereses, gan savi bērni.
Iepriekš:
Giors Geks: "Bērnu patstāvība – vislielākais gandarījums vecākiem"