Padomju laikā šie svētki dažubrīd pat bija aizliegti, tomēr, līdzīgi kā Ziemsvētkus mēdza svinēt aiz aizslēgtām durvīm un aizsegtiem logiem, tā arī Jāņus svinēja slepus, un šī konspiratīvā svinēšana bija sava veida nacionālā pretošanās padomju bezdievīgajai ideoloģijai. Neatņemama Jāņu sastāvdaļa ir jāņuzāļu lasīšana, ugunskuru dedzināšana, dziedāšana. Ak jā, protams arī alus.
Vai Jāņu svinēšanas tradīcijas ir atnākušas pie mums no aizvēsturiskas senatnes, vai tie ir caurcaurēm pagāniski? Gribu dalīties savās pārdomās un aicināt arī jūs paskatīties uz šiem svētkiem mazliet no cita, neierasta skatupunkta. Kristiešu attieksme pret šiem svētkiem ir dažāda. Vieni tos uzskata par pagāniskiem svētkiem un aicina tajos nepiedalīties, vēl vairāk, uzskata, ka to svinēšana ir posta un nelaimju cēlonis visai mūsu tautai. Tiek rīkota lūgšanu nakts pret Jāņiem. Uzsaukumā pret "Jāņu svinēšanu bija daži apgalvojumi, par kuru patiesumu var šaubīties. Pasākuma organizatori raksta: "Ir pienākusi atkal Jāņu nakts, kad Latvijā vienā naktī uzbango visi tumsas darbi./.../ Nelaime ir tā, ka šie svētki ir ar pagāniskām saknēm un mērķi, kas nes godu tā laika pagāniskām dievībām un tradīcijām."
Lai arī daži Jāņus uzskata par pagānisku pasākumu, tomēr ir kristieši, kuri Jāņu svinēšanā nesaskata nekādu ļaunumu un tos atzīmē. Kāpēc? Visdrīzāk jau tāpēc, ka neuzskata tos ne par tik briesmīgi pagāniskiem un nedz tik briesmīgi ļauniem. Katru gadu esmu redzējis, kā šos svētkus svin, kā arī pats radu un draugu pulkā esmu kurinājis ugunskuru, dziedājis dažādas dziesmas, baudījis Jāņu sieru, alu un citus cienastus. Neatminu nevienu gadījumu, kad tiktu godināti kādi pagānu dievi, vai arī veikti kādi pagāniski rituāli. Varbūt tas viss notiek tādā vietā, kurā es nekad neesmu bijis, bet man nav nācies to redzēt. Zinu, ka dažviet tiek svinēti Jāņi pēc "latviešu tradīcijām", izpildot dažādus auglības rituālus un tam līdzīgas lietas. Cik esmu dzirdējis par šāda veida svinēšanu, tad tā vairāk ir nevis kādas autentiskas latviskas tradīcijas turpināšana, bet gan dažu cilvēku iedomas un mēģinājumi iztēloties, kā senči to būtu darījuši.
Šādos "rekonstrukcijas" mēģinājumos, kur neopagānisma gaisotnē Jāņu naktī piekopj dažādas dīvainas lietas, tiešām kristīgam cilvēkam nebūtu ko darīt. Tomēr, vai apgalvojums, ka Jāņi ir caurcaurēm pagāniski svētki, ir patiess? Saskaņā ar baznīcas kalendāru 24. jūnijs ir Jāņa Kristītāja diena. Baznīca šajā dienā godina Jāni-Kristītāju. Viņam ir īpaša nozīme kā Mūsu Kunga priekštecim. Viņš sagatavoja Kristum ceļu. Protams, gan radikāli noskaņoti nacionālisti, gan radikāli noskaņoti kristieši sacīs, ka Baznīca ir ielikusi savus svētkus kādu senāku pagānisku svētku vietā. Nestrīdēšos, varbūt arī pirms divpadsmitā gadsimta tieši šajā dienā svinēja kādus pagānu svētkus, bet vai par godu Jānim? Par to šaubās pat radikāli noskaņotākie nacionālisti.
Zīmīgā kārtā gan tā saucamie pagāniskie, gan Baznīcas svētki sakrīt vienā laikā. Varētu tam nepievērst uzmanību, ja runa būtu par saulgriežiem, bet tas attiecas arī uz svētkiem, kuriem nav tiešas saistības ar cikliem un norisēm dabā. Tās ir dažādas svēto piemiņas dienas – Miķeļi, Mārtiņi, Māras, Pētera, Jēkaba diena un citi. Jāņi ir viena no svēto piemiņas dienām, kurai ir ne vien garīgā puse - piemiņas dievkalpojumi, bet arī sadzīviskā puse – svinības ģimenes un draugu lokā. Šī svētā vārds ir īpaši populārs latviešiem, kā arī citām kristīgām tautām. Kāpēc latviešiem īpaši mīļa bijusi Jāņu svinēšana? Varbūt daļēju atbildi vai vismaz pārdomas izraisīs daži vēsturiski fakti.
Vēsturnieks Leonīds Arbuzovs savā pētījumā par latviešu literatūras pieminekļiem min dažus ievērības cienīgus faktus par Rīgas alus un vīna nesēju ģildi. Alus nesēji ir viens no četriem senākajiem amatiem Rīgas pilsētas teritorijā. Pārējie bija sāls nesēji, liģeri un kaņepju kūlēji. Jau no viduslaikiem rīdziniekiem bija alus nesēju brālība. No 1396. gada tā pastāvēja līdz pat 19. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Par brāļiem bija ne vien alus un vīna nesēji, bet arī viņu sievas, garīdznieki, muižnieki un turīgi pilsoņi. 1495. gadā par māsām iestājās visas sieviešu klostera mūķenes, bet 1497. gadā par brāli uzņēma vēlāko Rīgas arhibīskapu J. Lindi. Jau no 1517. gada amata vecākie šajā brālībā bija latvieši. Šī brālība pa lielākai daļai sastāvēja no latviešiem. Ierakstus biedrības grāmatās parasti veica garīdznieki.
Tieši šajās biedrības grāmatās ir vecākie ieraksti latviešu valodā jau no piecpadsmitā un sešpadsmitā gadsimta. Jāņa ģildei bija savs altāris par godu Jānim Kristītājam, kas atradās Jēkaba baznīcā. Viduslaiku amatu brālības nebija vis kādas arodbiedrības mūsdienu izpratnē. Par tādām tās kļuva jaunākos laikos. Brālības galvenais uzdevums bija parūpēties par garīgajām lietām – noturēt aizlūgumus par biedriem un viņu vajadzībām, cienīgi pavadīt pēdējā gaitā mūžībā aizgājušos.
Būtiska vieta bija kopīgai svētku svinēšanai. Protams, tie bija Baznīcas svētki. Īpaši svētki bija par godu Jānim Kristītājam. Alus nesēju sabiedriskajos pienākumos ietilpa piedalīšanās glābšanas darbos ugunsgrēka un plūdu gadījumā, tāpat arī dumpja gadījumā brālības biedriem bija jāstājas rātes pusē. Savulaik viņu pienākumos ietilpa pienākums apsargāt uz nāvi notiesātos, kad tie tika vesti uz soda izpildīšanu, bet no šī pienākuma viņi tika atbrīvoti. Jāņa ģilde bija brālība ar gadsimtu tradīcijām. Grūti iedomāties, ka tās nebūtu folklorizējušās un izgājušas tautās. Tā kā šī biedrība pa lielākai daļai sastāvēja no latviešiem, tad nav grūti saprast šo svētku īpašo raksturu un to, ka tie no ģildes svētkiem kļuva par tautas svētkiem. Arī šo svētku saistība ar alu top skaidrāka.
Citos svētkos arī dzēra alu, bet tā kā šie svētki – Jāņa Kristītāja diena –, bija veltīti alus un vīna nesēju brālības debesu aizbildnim, tad ir saprotams un loģisks iemesls, kamdēļ šim dzērienam ir tik īpaša vieta šajos svētkos. Jā, vēl par mucu, kura tiek uzlikta kārts galā un tiek dedzināta. Nav grūti arī mucas dedzināšanu sasaistīt ar brālības aroda specifiku – alu un vīnu transportē mucās. Droši vien ir svarīgi ne vien svētku elementi, bet arī tas, kā mēs uz tiem lūkojamies. Var mucā kārts galā saskatīt kaut kādu rituālu saules atveidu, bet var arī ieraudzīt to kā praktisku līdzekli svētku laukuma izgaismošanai visas nakts garumā.
Te nu būtu vietā piebilst, ka ir nepieciešama nopietna jaunlatviešu laika un tajā garā vēlākos laikos radīto, vēsturisko priekšstatu demitoloģizācija. Jāpārvērtē tautā izplatītie mīti un aizspriedumi par vēsturi. Tostarp arī par to, ka latvieši ir bijuši vergi 700 gadus un augstāk par kalpu nav varējuši tikt. Nez vai vergi varētu nodarboties ar tik būtisku arodu – alkohola transportēšanu, kā arī nozīmīgiem sabiedriskiem darbiem un pienākumiem. Bieži vien skatījums uz mūsu zemes kultūrvēsturi ir pārlieku vienpusīgs. Vienpusību es saskatu arī tajā, ka jelkādi elementi no tradicionālās kultūras tiek skaidroti apejot kristīgo kontekstu – tā, it kā kristīgā ticība mūsu tautā allaž būtu nevēlams piedēklis un pārpratums.
Ja nu visu noreducē līdz vienkāršam jautājumam "Svinēt vai nesvinēt Jāņus?", tad es teiktu, kāpēc gan atmest Jāņa Kristītāja dienas svinēšanu mums, latviešiem, raksturīgā manierē? Varbūt vajag atsijāt to lieko, tos neopagānisma uzslāņojumus, atsvaidzināt garīgo saturu un priecāties. Ar neopagānisma uzslāņojumiem es saprotu nevis tradicionālos šo svētku elementus – ugunskura dzedzināšanu, dziesmu dziedāšanu, vainagu pīšanu, bet gan jaunlaiku izgudrojumus un jelkādu svētku norises skaidrošanu neopagānisma garā. Jeb, vienkārši sakot, nemeklēt rituāli kultiskus zemtekstus.
Tiem, kuri šaubās un negrib apgrēkoties, es ieteiktu sekot padomam, ko apustulis Pāvils dod Pirmās Vēstules Korintiešiem desmitās nodaļas noslēgumā, runājot par dzīvi starp pagāniem: "Visu, ko pārdod skārņos, ēdiet, nekā nepētīdami sirdsapziņas dēļ (Jo: Tam Kungam pieder zeme un viss, kas to pilda. – Ja kāds no neticīgajiem, jūs aicina viesos un jūs gribat iet, tad ēdiet visu, ko jums ceļ priekšā, nekā nepētīdami sirdsapziņas dēļ. Bet, ja jums saka: tā ir upuru gaļa, – tad neēdiet, viņa dēļ, kas jums to teicis, un sirdsapziņas dēļ)" Iedomājieties, kāda brīvība. Nav jānoskaidro, vai tas lops ir nokauts pareizi un kāds nav pār viņu pesteļojis. Var vienkārši ņemt un ēst ar pateicību, zinot, ka tas mums nenieka nekaitēs, bet, ja nu kāds īpaši piesaka: "Tu piedalies upura mielastā", tad gan labāk neēst! Bet arī ne jau tamdēļ, ka upura gaļas ēšana kaitētu kristietim, kurš ar pagānu kopā ēd, bet gan tādēļ, lai pagāns neizdarītu nepareizus secinājumus, ka bez Kristus upura ir vēl kādi upuri vajadzīgi.
Lūk, brīvība, kuru mums dod Kristus. Tātad, ja tevi aicina, vai tu gribi svinēt Jāņus, tad svini, bet ja kāds īpaši piesaka, ka mēs te iedomātu auglības rituālu veiksim, upurēsim kādiem "latviešu dieviem", tad gan labāk nepiedalīties, un nepiedalīties nevis tādēļ, ka baidītos, ka tik kāds pagānu dievs ticību nesašķoba, bet tādēļ, lai parādītu, ka nevajag nekādus auglības rituālus, jo Dievs dod dienišķo maizi un visu, kas dzīvošanai vajadzīgs tāpat, no savas žēlastības. Mēs to varam ar pateicību saņemt un par to priecāties.
Jāņus ir svinējuši nevis kādi pagāni ar saviem priesteriem un kultiem, bet mūsu kristīgie senči.
Noslēgumā, lai mudinātu uz pārdomām dažas tautas dziesmas par mūsu kristīgo senču tikumiem. Tas, ka mūsu senči gāja baznīcā, tiek pasacīts šādā tautas dziesmā:
Darba dienās ganos gāju,
Svētdienās baznīcā;
Ganos gāju gavilēt,
Baznīcā Dieva lūgt.
Arī tādas katram kristietim saprotamas dievbijības izpausmes kā rīta un vakara lūgšanas, lūgšanas pēc dievpalīga darbus darot mūsu senčiem nebija svešas:
Dievam devu labu rītu,
Dievam labu vakariņu;
Dievpalīgu i gribēju,
Kur iedamis, tecēdamis.
Vai arī:
Es Dieviņu pieminēju
I rītā,vakarā;
Še ceļos, še guļos
Zem Dieviņa kājiņām.
Arī galda lūgšanas, kā jau kristīgam cilvēkam piederās, mūsu senči sacīja:
Paēduši, padēruši,
Pateicam(i) Dieviņam;
I Dievam pa prātam
Mūsu jauka valodiņa.
Saprotu, ka ar savām pārdomām esmu uzkāpis uz "trausla ledus", jo par daudzām lietām varētu sacīt "bet...". Viena lieta, ko vēlējos pasacīt, ir tā, ka mūsu zemes un tautas kultūrvēsture ir caurausta ar kristīgiem motīviem. Bagātīgajā folkloras materiālā ir ne vien pagāniski māņi, bet arī bagātīgas atsauces uz kristīgo tradīciju un tās dzīvi tautā. Lai to ieraudzītu, ir jāizkāpj no ierastajiem stereotipiem un klišejām, jāatļaujas ieskatīties dziļāk un plašāk. Vēlu priecīgus Jāņus un saprašanu, izvairoties no pārmērībām svinēšanā.