Varam tikai aptuveni iedomāties kādas izjūtas šī, viena no nozīmīgākajām runām Latvijas vēsturē, izraisīja tās klausītājos un lasītājos.
"Pilsoņi, pilsones!
Pēdējo 24 stundu notikumi ir saviļņojuši visus prātus, un es tādēļ uzskatu par savu pienākumu, kā es to arvien svarīgos momentos esmu darījis, jums visiem pateikt, ko valdība šajā brīdī domā un dara.
Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību. Tai pašā laikā jums jāzina, ka karaspēka kustībai jānotiek bez traucējumiem, un to jūs varat veicināt, ierobežojot pārlieko ziņkāri un atturoties no kārtības traucējumiem.
Šorīt jūs arī dzirdējāt ziņu par to, ka valdība pilnā sastāvā man ir pieteikusi savu atkāpšanos un ka es esmu uzdevis ministriem palikt savās vietās līdz jaunās valdības sastādīšanai. Pirmais uzdevums mums visiem ir līdzšinējā vienprātībā un darba gribā palikt savās vietās un turpināt kalpot tai lietai, kas mums ir augsta un svēta — Latvijas un mūsu tautas interesēm.
Ir neizbēgams, ka pārdzīvojamie notikumi ienes zināmu satraukumu un traucējumus mūsu līdzšinējās mierīgās dzīves ritumā. Bet tās ir pārejošas parādības, kurām mēs pēc dažām dienām tiksim pāri. Šinī brīdī es jūs aicinu — pierādiet domās, darbos un stājā tautas dvēseles spēku, ko izraisījuši Atjaunotās Latvijas ziedu gadi. Tad es būšu drošs, ka viss, kas tagad notiek un tālāk notiks, nāks par labu mūsu valsts un tautas nākotnei un mūsu labām un draudzīgām attiecībām ar mūsu lielo austrumu kaimiņu — Padomju Savienību.
Tas ir pats galvenais mūsu kopējais uzdevums, kas stāv pāri visiem ikdienišķiem sīkumiem, un tam veltīsim šajās dienās savu labāko gribu un savus labākos centienus.
Bet šis moments prasa arī daudz jaunu praktisku uzdevumu kārtošanu, un pie tam steidzamu kārtošanu. Arī šajā brīdī es runāju valdības sēdes pārtraukumā, kur mēs apspriežam neatliekamus tekošus jautājumus. Esmu pārliecināts, ka jūs sapratīsiet rīkojumus, ko valdība devusi un dos, kaut arī tie vienā otrā gadījumā būs stingri un pat bargi. Pildiet tos apzinīgi, jo tiem nav cita mērķa, kā jūsu pašu miers un labklājība. Pienākuma apziņa un neatlaidība darbā lai vada jūs visus.
Mana sirds ir ar jums, un es jūtu, ka arī jūsu sirdis pukst man pretī draudzīgā atbalsī. Tā iesim uz priekšu un veiksim savu darbu.
"Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās."
Uz šo runu un citiem notikumiem, izraujot faktus no konteksta, mīl atsaukties okupācijas fakta noliedzēji. Šajā sakarā atzīmēsim tikai dažus runas aspektus. Pirmkārt, par minētajām "pastāvošajām draudzīgajām attiecībām starp Latvju un PSRS." Šīs attiecības lielā mērā noteica 1939. gada 5. oktobrī noslēgtais Savstarpējās palīdzības līgums, kas cita starpā paredzēja Padomju armijas bāzu izveidi Kurzemē, faktiski padarot Latviju par PSRS protektorātu.
Šis "brīvprātīgais" līgums visām trim Baltijas valstīm tika uzspiests ar "pistoli pie deniņiem," jo visu trīs valstu robežu tuvumā atradās ievērojami Sarkanās armijas spēki kaujas gatavībā. Kas būtu noticis atteikuma gadījumā, pierādīja Somijas piemērs. Šis pats līgums vēlāk arī iegāza Latvijas Republiku, jo tieši atsaucoties uz tā rupju nepildīšanu: "Padomju valdība uzskata pret PSRS vērstas militārsavienības pastāvēšanu (kas bija noslēgta ilgi pirms Savstarpējās palīdzības līguma) parakstišanas starp Latviju, Igauniju un Lietuvu ne tikai par nepielaižamu un neciešamu, bet arī par dziļi bīstamu un draudošu PSRS robežu drošībai" tika izvirzīts ultimāts ielaist valstī neierobežotu Padomju armijas kontingentu.
Mūsdienās zināmā sabiedrības daļā bieži figurē viedoklis par okupācijas faktu kā izdomājumu, jo okupācija skaitoties tad, kad valsti okupē ar militāru spēku, savukārt Latvija padevusies bez neviena šāviena. Ņemot vērā acīmredzamo Padomju armijas pārspēku (Kurzemē vien izvietotā Sarkanā armijas kontingenta sastāvs sasniedza 25 000 vīru, kas aptuveni pielīdzināms visai Latvjas armijai), atklātos draudus no padomju puses un vēl PSRS robežsargu veikto uzbrukumu Masļenku robežpunktam divas dienas agrāk 1940. gada 15. jūnijā, jebkādas spekulācijas par okupācijas neesamību kļūst nepamatotas, jo militārs spēks šajā gadījumā ir lietots vistiešākā veidā - ar tā pielietošanas draudiem suverēnai valstij ir uzspiesti tās neatkarībai klaji nelabvēlīgi līgumi un pēcāk tādā pat veidā likvidēta valsts suverenitāte.
Otrkārt, gan šajā runā, gan iepriekšējos notikumos parādās acīmredzama K. Ulmaņa pakļaušanās PSRS prasībām, kas ir viena no diskutablākajām epizodēm šī neapšaubāmi nozīmīgā valstsvīra biogrāfijā. Šajā gadījumā nav runa tikai par militāru nepretošanos, bet daudz vairāk par neprotestēšanu un pat palīdzību savas valsts iznīcināšanā līdz ar rīkojuma došanu "visiem palikt savās vietās," kā rezultātā okupācijas vara īsā laikā paspēja nostiprināties, jo pārņēma pilnībā strādājošu valsts aparātu, kuru atlika tikai īsā laikā pārveidot pēc saviem ieskatiem.
Nesadarbošanās un oficiāls protests starptautiskā līmenī, iespējams, būtu saīsinājis Padomju represīvā aparāta darbības laiku Latvijā, jo tas nepaspētu tik ātri nostiprināties, apgrūtinātu sekojošo iestudējumu ar "Tautas Saeimas" vēlēšanām un sekojošo lūgumu uzņemt PSRS, kā arī būtu likvidējis jebkādas spekulācijas par brīvprātīgu iestāšanos.
Visbeidzot, nedaudz pievērsīsimies sabiedrībā diezgan populāram scenārijam par militārās pretošanās nepieciešamību un tās izredzēm. Izskatot faktus jāatzīst, ka militāra pretošanās 17. jūnijā faktiski bija bezjēdzīga (ko nevarētu teikt par prezidenta diplomātisku protestu un atkāpšanos), jo Igaunija un Lietuva jau atradās Padomju armijas varā, līdz ar to frontes līnija būtu visā robežas garumā, turklāt Kurzemē jau atradās Padomju militārās bāzes.
Spēcīgākā reģiona valsts, no kuras teorētiski varētu gaidīt palīdzību - Polija - vairs neeksistēja. Tāpat būtu grūti cerēt uz jelkādu Rietumu sabiedroto atbalstu, jo visas pieejas Baltijas jūrai kontrolēja PSRS sabiedrotā - Nacistiskā Vācija, bez tam Francijai un Lielbritānijai jau tobrīd bija gana savu problēmu, lai vēl atlicinātu resursus un uzmanību Baltijas valstīm, sevišķi ņemot vērā faktu, ka tām nemaz nebija pienākums to darīt.
Faktiski Baltijas valstis atradās ārpolitiskā izolācijā. Iespēja pretoties militāri tika palaista garām iepriekšējā gadā parakstot "Savstarpējās palīdzības paktu". Neiedziļinoties detaļās, kas ir vesela pētījuma vērts temats, tādā gadījumā, visām trim Baltijas valstīm kopā atsakoties pakļauties un iespējami vienojoties ar Somiju, izredzes nebija spožas, taču neapšaubāmi labākas nekā septiņus mēnešus vēlāk. Ņemot vērā, ka somiem sekojošajā karā ļoti palīdzēja labvēlīgie dabas apstākļi un laicīgā gatavošanās karam, kas Baltijas valstu gadījumā izpalika pirmajā gadījumā ģeogrāfijas un otrajā - nespējas vienoties dēļ, Latvijai tas būtu prasījis ļoti ievērojamus cilvēku upurus un, visdrīzāk, nespētu novērst arī sakāvi, kam sekotu daudz nežēlīgākas represijas, no kurām K. Ulmanis arī, visticamāk, centās izvairīties.
Katru gadu 17. jūnijā tiek piminēta Latvijas Republikas valstiskās neatkarības iznīcināšanas diena, kas daudzus gadu desmitus tika dēvēta par atbrīvošanu "no buržuāzijas jūga," "Ulmaņa fašistiskās kliķes," vai piemīlīgākā versijā par "sociālistisku revolūciju," kuras rezultātā Latvija esot labprātīgi iekļāvusies PSRS sastāvā. Turklāt, par spīti acīmredzamiem faktiem, atsevišķi vietējie un ārvalstu politiskie spēki spītīgi atsakās no okupācijas fakta atzīšanas, aizbildinoties ar Latvijas puses nepretošanos.